Kā bērnam palīdzēt attīstīt runu: valodas pētnieces nosauc tipiskākās kļūdas un sniedz ieteikumus  (1)

Pētnieces atklāj, ka bērnu valodas pētījumi ir ļoti nozīmīgi, jo aizvien vairāk ir to bērnu, kuriem rodas dažādi runas traucējumi.

Visražīgākais laiks, kad pētīt bērna valodu, ir pieci līdz seši gadi, taču bērna saziņu var testēt arī tad, kad viņš sarunājas tikai ar žestiem, mīmiku un valodu. "Bērns jau no piedzimšanas brīža meklē dažādus izteiksmes līdzekļus, kas palīdzētu viņam izpausties," atklāj Vulāne. Sākumā, kad mazais vēl nemāk pielietot vārdus, viņš par saziņas līdzekli izmanto gan ķermeņa valodu, gan mīmiku. Iespējams, tāpēc tieši mazuļi savus vecākus bieži vien pārsteidz ar neparastu sejas izteiksmi, kas mammai un tētim liek atplaukt sirsnīgā smaidā.

Ienākot pasaulē, bērnam valoda ir pilnīgi sveša. Viņš iepriekš to nekad nav dzirdējis, kur nu vēl pats centies pielietot. Taču ar laiku mazais saprot, ka ar mīmiku un žestiem nepietiek, lai sevi pilnvērtīgi izpaustu, un ir nepieciešami vārdi. Par spīti savai neziņai, bērni ļoti cenšas dažādos veidos sazināties un pateikt to, kas viņiem tajā brīdī liekas svarīgs. Viņi ir sabiedrības daļa arī tad, kad vēl nespēj runāt.

Bieži vien bērni valodas apguves procesā runā nepareizi. Bērni vēl nezina, kādas ir sekas nepareizai runāšanai, šī iemesla dēļ visi saka visu, kas viņiem ienākt prātā. Kā saka Markus: "Veci cilvēki ir tik ilgi dzīvojuši šajā pasaulē, ka viņiem jau ir vienalga, tāpēc viņi runā, kā paši grib un kā viņiem ir vieglāk, toties bērni pasaulē ir tik maz dzīvojuši, ka viņi arī runā, kā grib un kā viņiem ir vieglāk."

Bērns runas mākslu apgūst lēnām. Markus atklāj, ka sākotnēji viņš izdveš dažādas skaņas, tad apgūst zilbes un tikai pēc tam seko pirmie vārdi un vārdu savienojumi.

Valodas pētniecības projektā "Lamba" tika veikti 1100 runas ieraksti dažādās bērnu vecuma grupās. To analīzē pārliecinoši redzams, ka lielākās grūtības latviski runājošajiem bērniem sagādā līdzskaņu savienojumu izruna. Līdz piecu, deviņu gadu vecumam 99,8–100 procenti aptaujāto bērnu varēja precīzi izrunāt tikai skaņu savienojumus "mp", "mb" un "nt". Tā, piemēram, vienkāršojot līdzskaņu savienojuma "dv" izrunu vārdā "dvielis", bērni runāja "dlielis", "dievlis" vai "dlievis".

Visgrūtāk bērniem vēl aizvien ir pateikt "r". It sevišķi tad, ja tas vārdā ir atrodams līdzskaņu savienojumā. Taču, ja vecāki konstatē šī vibranta izrunas defektus, nevajadzētu krist panikā. Tomēr logopēda apmeklējums būtu ieteicams. Tas palīdzēs iemācīties grūtā vibranta pareizu izrunu.

Tāpat mazajiem ir problēmas ar "š", "ķ". "ģ", "šķ", piemēram, vārdu "šķīvis" bērns izrunā kā "skīvis", izvairoties no skaņas, kuru viņam ir grūti izrunāt. Markus piebilst, ka "š" latviešu valodā esot īpaša skaņa, kuru izrunāt dažādos līdzskaņu savienojumos bērniem ir īsts izaicinājums.

Markus min, ka pat tad, ja bērns ir iemācījies izrunāt līdzskaņus, tas nebūt nenozīmē, ka viņš spēj arī veiksmīgi veidot līdzskaņu pārejas. Mazie ķipari nereti arī runā līdzīgi augšzemniekiem, piemēram, vārda "suns" vietā sakot "sunts". Valodu eksperte skaidro, ka "t" starp "n" un "s" parādās tieši tāpēc, ka mazajam ir grūti pāriet no skaņas "n" uz "s". Šī iemesla dēļ mazais starp tiem ieliek "t". Ekspertes stāsta, ka šajā ziņā bērni ir ļoti radoši. Brīdī, kad viņiem neizdodas pateikt kādu skaņu, mazie paši izdomā, kā atvieglot runāšanu, pieliekot klāt kādu lieku skaņu vai, tieši otrādi, kādu izlaižot.

Tāpat bērnam ir ļoti grūti saprast, ka vārds var būt daudznozīmīgs. Viņam viens vārds saistās ar vienu priekšmetu, parādību vai darbību. Markus skaidro, ka ir novērojama arī pretēja parādība, ko sauc par vispārināšanu, – bērns vienu vārdu lieto vairākās situācijās. Kā piemēru viņa min bērnu iemīļoto "ai, ai". Ja sākumā šo skaņu salikums nozīmē kaut ko sāpīgu, tad beigās tas var nozīmēt arī šļirci, jo arī dūriena laikā bērnam tiek nodarītas sāpes, pēc tam ātrās palīdzības mašīna var būt "ai, ai", sarkanais krusts un viss cits, kas saistās ar medicīnisko palīdzību. Tāpat var būt ar skaņu salikumu "tēte", kurš sākumā tiek veltīts tētim, bet vēlāk bērns šādi sauc visus vīriešu dzimtes pārstāvjus.

Valodas pētnieces skaidro, ka bērni savā valodā ir ļoti lakoniski, taču vienlaikus arī izšķērdīgi – saliek visu, ko nevajag, un lieko izmet.

Ja bērnam, mācoties runāt, ir grūtības izrunāt konkrētas skaņas, Vulāne iesaka par katru cenu necensties piespiest bērnu pareizi izrunāt to skaņu, kas viņam šobrīd nesanāk. Viņa mierina, ka pienāks laiks un viņš pats ar to tiks galā.

Vecāku un vecvecāku aizņemtības dēļ bērni zaudē prasmi sarunāties un veidot dialogu, tāpēc ka mazais iemācās runāt "ar telefonu" – sazvanoties un sarakstoties vai vienkārši sērfojot internetā, spēlējot spēles. Viņš lēnām zaudē prasmi komunicēt aci pret aci, veidojot dialogu.

Veicot pētījumus, abas ekspertes pārliecinājās, ka ir daudzas vienkāršas lietas, dzīvnieki vai procesi, kuriem bērni nezina nosaukumu. Kā piemēru viņas minēja dzeguzi. Bērni nezina, kā izskatās dzeguze, jo bieži vien, dzīvojot pilsētā, šo putnu nekad nav redzējuši. Ekspertes bija īpaši pārsteigtas par to, ka bērni šo putnu neatpazīst arī pēc skaņas "ku-kū". Viena meitene no 900 bērniem, kas piedalījās pētījumā, zināja, ka konkrētais putns ir dzeguze. Tāpat ekspertes stāsta, ka no bērnu leksikas pazūd vārds "blūze". "Mazie zina, ka ir visādi krekliņi un topiņi, bet par blūzi viņi neko nezina," stāsta Vulāne. No tā var secināt – tie vārdi, kurus vecāki ikdienā lieto reti, lēnām sāk pazust bērna leksikas krājumā.

Vulāne stāsta, ka bērnam ļoti svarīga ir dzīvā saskarsme, tāpēc vecākiem, vecvecākiem, brāļiem un māsām ar mazo pēc iespējas vairāk jāsarunājas. Viņa gan piebilst, ka svarīgi ir ne tikai runāt, bet arī stāstīt un skaidrot. Arī ikdienas pastaigu laikā ar bērnu ir jārunā un jārāda, ka tas ir koks, bet tā, lūk, ir zīlīte. Vecāku interesēs ir, lai bērna vārdu krājums ir pēc iespējas plašāks.

Tāpat valodas pētnieces min, ka vecākiem kopā ar bērnu ir jālasa grāmatas. Viņas atgādina, ka bērnam ne tikai grāmata jālasa priekšā, bet arī jāļauj dzirdēto atstāstīt. Tā vecāki, pirmkārt, pārliecināsies, ka mazais tiešām ir klausījies, un palīdzēs viņam trenēt uztveri, atmiņu un citas svarīgas prāta funkcijas.

Nevajadzētu vairīties arī atbildēt uz bērna jautājumiem, īpaši tad, kad sākas tā saucamais "kāpēcīša periods". "Bērns dažkārt var uzdot tādus jautājumus, ka vecākiem piecas stundas jādomā, kā uz tiem atbildēt. Par spīti tam, vecākiem mazajam noteikti ir jāatbild," stāsta Vulāne.

Dažkārt bērni arī paši atrod skaidrojumu, piemēram, ūdens tek zemē, lai kurmīšiem būtu vieta, kur mazgāties, bet kaķis ir rūsganā krāsā, jo ir nosauļojies.

Mēs nevaram paredzēt, kurā brīdī bērns uztvers kādu vārdu kā sev svarīgu un nozīmīgu un tāpēc to sāks izmantot. Protams, ar laiku tas ies mazumā, taču sākumā viņš to labprāt lietos. Par to nevajadzētu uztraukties, bet gan priecāties, uzsver speciālistes. Kā piemēru Vulāne min gadījumu, kad mamma, kopā ar meitu šķirstot bilžu albumu un ieraugot meitiņu fotoattēlā, viņai teikusi: "Anniņ, re, kur tu te." Kopš tā laika Anniņa visās fotogrāfijās sevi saukusi par tuti, un pēcāk arī ikdienā bērns sevi šādi sāka dēvēt, sakot, ka "tute grib ēst", "tute grib gulēt" utt.

Bērni kā sūklis uzsūc visu, ko dzird no apkārtējiem, sevišķi no ģimenes locekļiem, tāpēc vecākiem vajadzētu būt īpaši uzmanīgiem, runājot bērna klātbūtnē. Ne velti daudzi vecāki apzināti bērna klātbūtnē nelamājas. Vecākiem būtu jāpiedomā arī pie savas valodas un tā, cik literāri pareizi viņi paši runā. Kā piemēru Vulāne min situāciju – ir Sofijas dzimšanas diena. Viņai paliek četri gadi. Mamma saka, lai meita atnāk pie telefona, jo zvana tante, gribot dzimšanas dienā apsveikt, uz ko Sofija atbild: "Es tagad esmu aizņemta. Pasaki, lai viņa piezvana vakarā, tad es varēšu runāt." Visticamāk, ka šo frāzi mazā Sofija ir dzirdējusi no saviem vecākiem.

Ja vecāki runā izloksnē, arī ar bērnu ir jārunā tieši šajā izloksnē. Ekspertes piebilst, ka nevajag bērnam atņemt vēl vienu latviešu valodas paveidu. Tas mazo tikai bagātina.

Arī bērnudārza audzinātāju un skolotāju runa ietekmē bērnu. Skolā viņš iemācīsies pareizu literāro valodu tad, ja skolotāja pati būs apguvusi un pielietos pareizu literāro valodu.

Bērni valodu aizgūst ne tikai no vecākiem un skolotājiem, bet arī viens no otra. Markus gan skaidro, ka šāda veida aizgūšana nenotiek masveidā, bet, protams, kādus vārdus tavs mazais var sākt izmantot tikai tāpēc, ka tos ir dzirdējis no vienaudžiem bērnudārzā.

Bērna iztēle ir neierobežota. Situācijās, kad viņš sāk runāt lietas, ka vecākiem šķiet muļķīgas, nevajadzētu teikt: "Kādas muļķības tu runā?" Vulāne skaidro, ka bērni ir ļoti jūtīgi un to var uztvert saasināti, domājot, ka viņi ir muļķi un kaut ko nesaprot. Tā bērns var sākt kautrēties izteikties, noslēgties un vairs tik aktīvi ar bērniem nesarunāties. "Bērni ļoti bieži stāsta savus sapņus. Tie ne vienmēr mums, pieaugušajiem, var būt saprotami, taču ir jāmācās tos pieņemt. Sapnis ar bērnu ir jāpārrunā, īpaši tad, ja tas ir bijis kāds baiss un slikts sapnītis. Tas palīdzēs mazajam vecākiem uzticēties un nenoslēgties sevī," skaidro Vulāne.

Abas valodas ekspertes atgādina, ka valodas apguvē liela nozīme ir bērna uzticībai. Mazajam ir jābūt drošam, ka kļūdu gadījumā viņš netiks nosodīts. Šī iemesla dēļ vecākiem nekad nevajadzētu smieties vai nosodīt bērna izrunu.

Rotaļas ir lielisks veids, kā attīstīt bērna valodu. Kā piemēru Markus min spēli, kuru viņa spēlē kopā ar saviem mazbērniem. Spēles laikā tiek mesta bumba un tam, kurš to noķer, ir jāsauc vārds, kas sākas ar kopīgi izvēlētu skaņu, piemēram, "k".

Valodas ekspertes min, ka spēles attīsta arī uztveri, domāšanu, komunikatīvās prasmes, kā arī prasmi piekāpties un rēķināties ar citiem. Spēlei ir liela nozīme bērna attīstībā un izaugsmē. Jo vairāk bērnam spēlē ir jāpadomā, jo vairāk tiek attīstīta viņa domāšana un radošums. Intelekta, radošuma un valodas apguve iet roku rokā.

Vulāne ir novērojusi – jo mazāk tehniski attīstīta un pārdomāta ir spēle, jo vairāk tiek attīstīta bērna domāšana un radošums. "Tas bērnam nāk par labu. Viņam nav viss pateikts priekšā, līdz ar to viņam pašam ir jāpadomā," viņa stāsta. Valodas pētniece piebilst, ka vecākiem vispār vajadzētu attīstīt bērna fantāziju, kas palīdzēs attīstīt viņa izteiksmes spēju un domāšanu. "Fantāzija palīdzēs bērnam būt radošam. Jo radošāk cilvēks uztver pasauli, jo radošāk viņš domā, jo vairāk viņš var izdomāt un radīt šajā pasaulē gan zinātnē, gan ikdienā un jebkurā citā situācijā," viņa turpina.

Arī pupiņvaloda ir sava veida spēle. Šo spēli var lieliski izmantot kā mēles mežģi. Pupiņvaloda arī attīsta domāšanu, jo liek bērnam spriest, kur tad īsti vārdā ir jāliek skaņa "p". Ja kāds no pazīstamajiem māk runāt šajā valodā, tad iedrošiniet arī savu mazo to apgūt. Valodas pētnieces mierina, ka tas nebūt nekļūs par traucējumu latviešu vai citas valodas apguvei.

Izrādās, ka tikai daži no vairākiem tūkstošiem bērnu, kuri aug bilingvālā vidē, tiešām arī runā divās valodās. To pierāda arī projekta "Lamba" apkopotie dati. Pētījuma laikā tika ierakstīta 1100 bērnu izruna. Mazajiem tika rādītas dažādas bildes ar attēliem, un bērnam bija jānosauc, kas attēlots bildē. Testā tika pārbaudīti bērni bez specifiskiem runas traucējumiem vecumā no 3 līdz 6 gadiem. No 1100 projekta "Lamba" laikā veiktajiem ierakstiem latviešu un krievu valodā tikai 19 bija tādi, kuros bērni lielāko daļu jautājumu saprata un varēja atbildēt abās valodās. Lielākā daļa bērnu spēja sarunāties tikai vienā no abām valodām. Kā piemēru Markus min ģimeni, kur mamma ir latviete, bet tēvs – spānis. Abu vecāku bērns runā tikai latviešu valodā. Jautājot bērnam, kā mājās notiek saziņa ar tēvu, viņš atbild, ka viss, ko viņš spāņu valodā var pateikt, ir "si", kas tulkojumā nozīmē "jā".

Pētījumā arī atklājās, ka dažus vārdus otrā valodā bērns zināja, tomēr veidot teikumus nespēja. Tāpat bērni, kas runāja krievu valodā, centās latviskot dažādus krievu vārdus, piemēram, barabans (bungas, krieviski – барабан), svinka (cūka, krieviski – свинъя).

Ja vecāki vēlas, lai bērns runā divās valodās, tad arī katram vecākam ar viņu ir jārunā savā dzimtajā valodā. Ekspertes saka, ka vecākiem nevajadzētu jaukt abas valodas kopā, piemēram, mamma vienu brīdi runā latviski, bet nākamajā spāniski. Tā vietā mammai vajadzētu runāt ar bērnu tikai latviski, bet tētim spāniski. Vulāne stāsta, ka šādi bērns ļoti labi iemācās runāt abās valodās. Markus piebilst, ka bērns ar laiku saprot, ar kuru vecāku kurā valodā runāt. Taču, kad mazais sāk mācīties rakstīt, vajadzētu koncentrēties uz vienu valodu. Bērns spēs brīvāk izteikties un viņa vārdu krājums būs daudz plašāks tajā valodā, kurā saziņa ar viņu notiek visbiežāk.

Vulāne gan piebilst, ka bērni ir ļoti gudri un dažkārt mēdz ar vecākiem manipulēt, piemēram, ar abiem runājot vienā valodā. Taču vecākiem nevajadzētu pakļauties šai šantāžai un tā vietā vajadzētu bērnam skaidrot, ka, piemēram, mamma nesaprot, ja ar viņu runā spāniski.

Vecākiem nevajadzētu satraukties arī par to, ka runāšana divās vai, iespējams, pat trīs valodās bērnam jauks galvu. Nevienai no valodām tas netraucē. Galvenais uzdevums ir nejaukt valodas kopā. Vulāne piebilst, ka bērni ļoti ātri apgūst valodu un jo agrākā vecumā sāk to darīt, jo labāk. Ne velti Ķīnā vecāki uz angļu valodas kursiem ved pat trīsgadniekus.

Markus stāsta, ka daudzās krievu ģimenēs ir situācija, kad vecāki spēj sazināties latviski, taču viņi ar saviem bērniem runā krieviski, līdz ar to bērns apgūst tikai vienu valodu. Valodas ekspertes uzskata, ka šajā gadījumā bērns paliek zaudētājos. Vecākiem vajadzētu savu atvasi radināt runāt latviski, it īpaši tagad, kad skolas pamazām pāriet uz mācībām latviešu valodā.

Markus stāsta, ka bērniem, ar kuriem visa saziņa notiek krievu valodā, ir sevišķi lielas grūtības skolā. It īpaši tad, kad mācību procesā tiek iekļauta arī trešā svešvaloda.

Mazajiem krievu bērnudārzos viss notiek krievu valodā. Kaut aptuveni stundu nedēļā viņi apgūst arī latviešu valodu, šī valodas prasme ir ļoti vāja. Jebkura vecuma cilvēkam, kurš ir nolēmis mācīties jaunu valodu, ir svarīgi to mēģināt pielietot arī ikdienā. Ekspertes piebilst, ka liela nozīme ir videi. Šī iemesla dēļ jaunu valodu vieglāk iemācīties tad, ja to nemitīgi dzirdi sev apkārt un esi spiests tajā komunicēt.

Taču daudzas krievu ģimenes izvēlas savus bērnus sūtīt arī latviešu bērnudārzos, tādā veidā atvieglojot viņu tālāko dzīvi Latvijā. Pēcāk bērns arī tiek sūtīts latviešu skolā.

Tika veikts arī pētījums, kurā tika salīdzināts, kāda ir latviešu valodas prasme krievu meitenei, kas nāk no monolingvālas ģimenes, bet mācās latviešu bērnudārzā, un bērnam, kas mācās pirmsskolas izglītības iestādē, kurā mācības notiek krievu valodā. Vulāne stāsta, ka meitene, kas mācījās latviešu dārziņā, spēja brīvi runāt latviski. "Rezultāti ir kā diena pret nakti, " viņa stāsta.