"Manai meitai ir septiņi gadi, nesen viņa savā runā sāka lietot "sliktus" un rupjus vārdus, pat necenzētu leksiku. Meitene cenšas būs spēcīga personība, tāda, kura spēj patstāvīgi pieņemt lēmumus, skolā un pagalmā viņas draugi galvenokārt ir zēni. Viņai patīk būt līderei starp viņiem. Viņa ir ļoti sportiska, aktīva. Mācības padodas viegli: meita ir atbildīga, labi disciplinēta. Bet mājās ļoti bieži uzvedas agresīvi. Kautiņi ar brāli – nav retums. Viņai patīk spēcīgi cilvēki, stipri dzīvnieki, spēks ir viņas autoritāte," pēc padoma, kā tikt galā ar nesmuko vārdu lietošanu, portālā "Parents" taujā kāda mamma.
Atbild bērnu psiholoģe Tatjana Bendika:
"Diezin vai atradīsies tādi vecāki, kuri tādā vai citādā mērā nebūs saskārušies ar problēmu, ka bērns lieto rupjus vārdus. Kaut kādā ziņā tas pat ir dabisks attīstības etaps. Bērns pieaug pasaules kultūras tradīcijās un uzsūc valodas normas, kuras pieņemtas sabiedrībā. Taču mūsu sabiedrībā, diemžēl, "nelaba" runa nav retums.
Ģimenes uzdevums – likt bērnam saprotamā formā apjaust, ka cilvēks izmanto runu, tostarp, lai izteiktu savas jūtas. Bet rupju vārdu lietošana aizvaino un pazemo apkārtējos, tā rezultātā savstarpējā sadarbība būs neefektīva. Bez tam runas kultūra ir tieši saistīta ar cilvēka personīgajām īpašībām un domāšanas attīstības līmeni.
Minat, ka meitai ir septiņi gadi. Tātad, meitene jau saprot, kas ir "labs" un kas ir "slikts". Kas gan var bērnam šķist pievilcīgs – runāt sliktus vārdus? Protams, tie atrodas zem aizlieguma zīmes. Bet aizliegtais auglis ir salds. Un fakts, ka šie vārdi šokē pieaugušos, izsauc vētrainu emocionālu reakciju, padara tos vēl pievilcīgākus. Faktiski aizliegtie vārdi no bērna mutes kļūst par vecāku vadības sviru, par veidu, kā vadīt vecāku emocijas. Un vēl – lietojot lamu vārdus, var sadusmot, pakļaut pieaugušos, atriebties par kādu aizvainojumu. Tādēļ centieties nepārprotami, bet iespējami mierīgi, attiekties pret meitas "slikto" vārdu lietošanu. Īsi un neitrālā balsī pasakiet, ka jums ir nepatīkami dzirdēt šos vārdus un jūsu ģimenē nav pieņemts tos lietot.
Tāpat no jūsu vēstules rodas priekšstats, ka slikto vārdu teikšana ir veids, kā izrādīt agresiju. Pacentieties atbildēt uz jautājumu, kas slēpjas aiz šādas uzvedības? Kāpēc jūsu meita skolā ir atbildīga un disciplinēta, bet mājās ļoti bieži uzvedas agresīvi attiecībā pret citiem ģimenes locekļiem? Vai lamāšanās ir veids, kā iegūt vēlamo vai sodīt to, uz ko viņa dusmojas, vai arī tas vienkārši ir veids, kā "nolaist tvaiku"? Meitai ir jāmāca adekvāti reaģēt uz visām šīm situācijām. Un tieši – iemācīt, kādus vārdus drīkst lietot, ja sadusmojas, aizvainojas u.t.t.
Tāpat jūs minat, ka meitas autoritāte ir spēks. Pamēģiniet meitai ieskaidrot, ka cilvēki lamājas bezspēcības dēļ, tāpēc, ka nespēj tikt galā ar kādu situāciju. Daudz efektīvāk ir veikt konkrētas darbības, nevis gaisu satricināt ar lamāšanos. Un visbeidzot, ja bērns, neraugoties uz pieaugušo skaidrojumiem un līdzsvarotu reakciju, turpina lamāties, tad noteikti tas ir iemesls vērsties pēc palīdzības pie speciālista."
Zemāk atradīsi dažus "Cālis" arhīva materiālus tieši par šo tēmu – ko darīt, ja bērns valodā lieto rupjus vārdus.
Rupji vārdi no bērna mutes. Mammu ieteiktas un pārbaudītas metodes mazo rupeklīšu pārmācīšanai
Laikam jau maz būs tādu vecāku, kuri kaut reizi no savu atvašu mutēm nebūs dzirdējuši kādu pērli, kas liek sastingt pārsteigumā. Rupjie jeb nesmukie vārdiņi visbiežāk līdz mājām "atnāk" tad, kad bērns sācis bērndārznieka gaitas vai regulāri apmeklē kādas rotaļu nodarbības, kurās iespējams satikties ar vienaudžiem.
Bērns runā rupjības – kāpēc un ko darīt?
Ir saprotams vecāku pārsteigums un apjukums, no sava labi audzinātā lolojuma mutes pirmo reizi izdzirdot rupjību. Ko darīt – bārt, ignorēt vai meklēt vainīgo? Ar saviem ieteikumiem dalās psiholoģe Dace Vaišļa.
Mazais rupeklītis: trīs soļu stratēģija pareizai vecāku rīcībai
Tavs bērns ir īsts dumpinieks, turklāt bieži mēdz runāt "nesmukus" vārdus? Un tu bieži vienkārši nezini, kā reaģēt – rāt, runāt tādā pašā tonī pretī vai klusēt, izliekoties, ka nedzirdi šīs rupjības? Izrādās, ka šī nebūt nav pareizā rīcība.
Bērnudārznieks lamājas četrstāvīgiem vārdiem. Ko darīt?
Bērniņam ir četri gadi, un viņš bērnudārzā ir iemācījies lamāties. Nevaru iestāstīt, ka tas ir slikti. Vņam tas viss šķiet smieklīgs, tiešām ļoti rupjiem krievu vārdiem, taču man sabiedrībā ir kauns. Dārziņu mainīt nevaram, nav ne finansiāli, ne ģeogrāfiski izdevīgi. Biju runāt ar audzinātāju – viņa teica, ka neatbild par to, no kādām ģimenēm nāk bērni. Pati nelamājās un aizrāda, ja dzird sliktus vārdu bērnu starpā. Kā likt nojaust mazajam puikam, ka lamāties nav smuki?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
