Aivis Ceriņš par kāzu dienu: kad Lelde nāca pretī, ceļi kļuva mīkstāki  (3)

Aivis Ceriņš atklāj, ka ar sievu Leldi, kas tagad pieņēmusi vīra uzvārdu, bija papildus kāzu scenārija tekstam nolēmuši teikt viens otram arī solījumu, kuru rakstījis katrs pats. Viņš stāsta, ka Lelde rakstījusi pa naktīm, bet pašam bijis tā, ka nereti pasākumos atverās čakra. "Diezgan ilgi rakstīju, lai tas teksts tā nosēstos. Uzrakstīju vienreiz – pārāk banāli, pusi ārā. Uzrakstīju, likās, ka ir no sirds, bet es izlasīju un man likās, nē, šitā nav manējā sirds. Tur ir kaut kāda cita sirds." Viņš arī neslēpj, ka vienmēr pirms uzstāšanās tekstu nolasa skaļi pie spoguļa.

Ceriņš arī stāsta, ka kāzās abiem rokās esot bijušas lapiņas. "Ir būts tūkstošu auditorijas priekšā, un vienmēr ir bišķiņ uztraukums. Bet kāzās bija tāds uztraukums, tad, kad Lelde nāca pretī, – kļuva mīkstāki ceļi. Nu reāli mīkstāki!" Viņš arī atceras, ka rokas kļuvušas mitrākas un apkārt viss šķitis izplūdis. "Man tā sajūta bija apmēram pusstundu, kad bija visa tā ceremonijas daļa, kad viss apkārt tādā migliņā ir un fokusā ir Lelde."

Viņš teic, ka pirms kāzām esot bijusi sajūta, ka viņš jau visu ir piedzīvojis. "Esmu bijis ļoti daudzās tādās emocionālās, skaistās kāzās, kur tu arī pats esi ceremonijā un tev piņņa nāk. Citreiz arī sanāk asaru nobirdināt. Un likās – ko vēl! Visu jau esmu izdzīvojis." Pēc tam viņš atskārtis, ka visu tomēr piedzīvojis nebija.

Ceriņš nespēj konkrēti pateikt, kāpēc gribējies raudāt. "Es nemāku atbildēt. Es goda vārds es esmu mēģinājis to ietērpt vārdos, mēs esam arī savstarpēji ar Leldi runājuši divatā pēc tam par to. Ir tādas sajūtas, tāds strāvojums, viņš nav aprakstāms vārdiem. Pirmkārt, es laikam teiktu, ka tas ir mans īstais. Es kaifoju par to, ka mēs esam kopā. Man tiešām patīk." Viņš min, ka Leldes kleitu pirms kāzām nebija redzējis.