Bērni bieži vien mājdzīvniekus – suņus, kaķus un pat kāmīšus – sauc par saviem labākajiem draugiem. Viņi tos redz kā kompanjonus, rotaļu biedrus un, iespējams, pat atbalstu un plecu, uz kura paraudāt. Diemžēl šie labākie draugi no dzīves aiziet daudz ātrāk, nekā mums gribētos. Bērni vēl ilgi pēc mājdzīvnieka nāves šo notikumu var dēvēt par sliktāko dienu viņu mūžā. To, ko bērnam nodara mājas mīluļa nāve un kā mazajam palīdzēt tik galā ar skumjām, portālā "Psychologytoday" skaidro psiholoģijas doktore Gaila F. Melsone.
Ik gadu bojā iet vairāki miljoni mājdzīvnieku – citi pazūd, saslimst ar kādu neatgriezenisku slimību vai nomirst no vecuma. Šķietami tikpat daudz dzīvnieku aizbēg un pazūd uz neatgriešanos. Mājas mīluļa aiziešana visbiežāk ir bērna pirmā pieredze ar nāvi. Pirms tam, iespējams, neviens viņam par to nav pat stāstījis, un mazais par šo tik dabisko dzīves nobeigumu neko nezina. Kā tas ir, kad kāds nomirst? Vai Reksim sāp? Kas ir paradīze? Kāda ir dzīve pēc nāves? – šie un vēl citi jautājumi var nomocīt bērna prātu pēc četrkājainā drauga aiziešanas viņsaulē. Melsone skaidro, ka to pierāda arī vairākas aptaujas, kuru rezultāti liecina, ka aptuveni 80 procenti bērnu pirmo reizi saskaras ar nāvi tad, kad no dzīves aiziet viņu iemīļots mājas mīlulis – suns, kaķis, jūrascūciņa vai kāds cits dzīvnieks.
Vides zinātnes pētnieks Džošua Rasels savā pētījumā, par to, kādu ietekmi uz bērnu atstāj mājdzīvnieka nāve, kurā piedalījās bērni vecuma grupā no sešiem līdz 13 gadiem, atklāja, ka pat vairākus gadus pēc četrkājainā drauga nāves, bērni dienu, kad viņiem tiek paziņots par nelāgo notikumu, sauc par sliktāko dienu viņu dzīvē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
