"Diezgan traģiski mums atnāca tā doma. Mēs gaidījām mūsu otro bērniņu, un mums bija devītā mēneša sākums, kāda 32. nedēļa, un apstājās sirsniņas," raidījumā "Sieviete. Personīgi" stāsta Iveta, "Izgājām cauri ellei, es teikšu. Nebaidos no šī vārda, jo man bija jādzemdē nedzīvs bērns, es izgāju tam visam cauri: tu gaidi to bērnu, tu nēsā viņu, tu gaidi un viņš neatnāk. Tu izej cauri visām tām sāpēm, un rezultāta nav."
Tā kā vieta bērniņam bija paredzēta, vēlāk radās doma adoptēt. "Gultiņa stāvēja istabā, visas tās lietiņas jau bija iekārtotas, bet bērniņa nebija," viņa atceras. Kopā ar vīru nolēmuši, ka tad, ja vieta mazulim ir paredzēta, iespējams viņi varēs dot mājas kādam citam bērniņam. Un tā arī notika. Adoptētais puisēns nebija mirušā mazuļa aizstājējs. Vienkārši ģimene nolēma, ka spēs par viņu rūpēties, jo bija tam gatavojušies.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
