No pirmklasnieka līdz vidusskolēnam – psiholoģes padomi mācību gada sākumam

Tāpat, pirms jaunā mācību gada uzsākšanas, ļoti būtiski ir pārrunāt jautājumus, kas saistīti ar bērna patstāvību un personisko drošību. Pēc garā un karstā vasaras brīvlaika var būt grūtāk pierast pie domas, ka, sākoties skolai, būs cits dienas režīms, cita vide, iespējams, arī citi draugi, pienākumi, jaunas, nezināmas situācijas, norāda "Centrs Dardedze" speciālisti.

Palīdzot sagatavoties skolas ikdienai, liela loma ir vecākiem. Viņiem bērnam jādod sajūta, ka skolā ir droši, interesanti un var būt arī grūti. Svarīgi, ka bērns zina – ja būs grūtības, nepieciešamības gadījumā tās tiks pārvarētas kopā ar vecākiem.

Pārrunājiet jauno dienas plānu. Cikos būs jāceļas, kā nokļūt uz skolu un no skolas, kādi pulciņi, pagarinātās dienas grupas, interešu izglītība un citas lietas būs skolēna nedēļas plānā.

Satieciet klases audzinātāju un, ja iespējams, citus skolotājus. Ir labi, ja, tiekoties ar skolotāju, esat visa ģimene kopā. Šis īpaši svarīgi būtu pirmklasniekiem, tāpat ļoti nozīmīgi tas ir arī tiem skolēniem, kuri savas skolas gaitas turpina citā skolā. Ja mācību iestādē jau mācās vecākie brāļi vai māsas, viņi var būt labi palīgi mazā skolēna iedrošināšanā un iepazīstināšanā ar skolu.

Kopā ar skolēnu laikus pārliecinieties, vai ir sagādāts viss skolai nepieciešamais - lai vēlāk mazāk pārsteigumu.

Uzsākot jauno mācību gadu, aktuāls kļūst tik svarīgais jautājums par bērna patstāvību un personisko drošību. Par nokļūšanu uz skolu un mājās, došanos uz ārpusskolas aktivitātēm, par palikšanu mājās vienatnē. Vecākiem būtu svarīgi zināt, kā tam sagatavoties un kādām pamatprasmēm bērnam jābūt.

Latvijā Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka, ka vecāku vai aprūpētāju pienākums ir neatstāt bērnu līdz septiņu gadu vecumam bez pieaugušo uzraudzības. Tas nozīmē, ka jau no septiņu gadu vecuma bērns drīkst uzsākt patstāvīgi doties savās ikdienas gaitās.

Likumā noteiktais vecums ir orientējošs, un daudzi vecāki nereti atzīst, ka pirmo klasi uzsākot, bērns vēl nav gatavs palikt viens mājās ilgāku laiku vai doties uz skolu vai pulciņu viens pats. Viņš joprojām ir pieradis, ka vienmēr un visur ir devies kopā vecākiem, vecvecākiem vai citām uzticības personām. Tāpēc bērnam ir nepieciešams dot laiku, lai viņš pierastu kaut kur doties viens pats. Būtu jāņem vērā, ka bērni ir dažādi, un vajadzētu respektēt viņu vajadzības.

Ieteikumi, kā radināt bērnu pie patstāvības, tādējādi veicinot bērna drošības izjūtu un stiprinot bērna spējas tikt galā neikdienišķās situācijās:

Paliekot mājās vienam, svarīgi, lai bērns mājās jūtas droši un jau iepriekš ar vecāku atbalstu ir pārvarētas bailes no kādām konkrētām vietām mājās, piemēram, tumšā priekšnama.

Bērns pamazām jāradina pašam sevi nodarbināt ilgāku laiku. Sākotnēji piedāvā bērnam idejas, ko darīt, un arvien vairāk ļauj bērnam rotaļāties arī vienam.

Ja ieplānots, ka bērns pats nāks mājās no skolas, labāk pie šī procesa sākt radināt diennakts gaišajā laikā. Sākumā bērns nāk mājās kopā ar vecākiem. Tad kopā, bet vadību uzņemas pats ("atvedot pieaugušo mājās"). Un tikai tad, kad pieaugušie vairākkārt redz, ka bērns visu nepieciešamo ir apguvis un arī jūtas pietiekami pārliecinoši, viņš var mēģināt veikt ceļu viens pats. Varat sarunāt, ka mamma vai tētis bērnu sagaidīs pie skolas vārtiem, tad pie skolai tuvākā krustojuma. Un tā pamazām palielināt attālumu, ko bērns veic viens, kamēr atvase iemācās pati tikt līdz mājām.

Ja bērnam jābrauc sabiedriskajā transportā, sākotnēji varat norunāt, ka pirms izbraukšanas sazvanāties un arī pēc tam nepieciešamības gadījumā vecāks būs pie telefona. Nepārtraukta runāšana pa tālruni gan var traucēt bērnam būt vērīgam attiecībā uz apkārt notiekošo, taču pēc tam, kad bērns nokļūst galamērķī, atkal sazvanieties. Ja bērna nedrošība ir liela, tad ieteicams vēl patrenēties kopā vai aicināt bērnu veikt tikai daļu no ceļa, kur viņš jūtas drošāks. Tāpat jārīkojas, ja bažas ir pašam vecākam – tad jāpārdomā, par ko ir lielākās bailes un vēlreiz jāpārliecinās, ka bērns nepieciešamās prasmes ir apguvis.

Palaižot bērnu vienu uz ielas, katrs vecāks rēķinās, ka viss būs kārtībā, tomēr būtu jāpatur prātā, ka mēdz būt dažādas situācijas, par kurām vajadzētu bērnam pastāstīt. Galvenais mērķis nav viņu biedēt, bet iemācīt reaģēt atbilstoši notiekošajam.

Izstāsti bērnam, kā rīkoties, ja gadās nonākt satraucošā situācijā, piemēram, apmaldīties. Ja bērns jūtas apjucis un nezina, kā rīkoties, viņš var zvanīt saviem vecākiem, vecvecākiem (protams, ja bērnam ir telefons). Bērns var lūgt arī kādam pieaugušajiem palīdzību sazvanīt vecākus. Tas nozīmē, ka bērnam no galvas jāzina mammas un tēta tālruņa numuri. Tos vajadzētu ierakstīt arī dienasgrāmatā, uz lapiņas, kas atrodas maciņā vai jakas iekškabatā.

Domājot par bērna spēju orientēties apkārtnē, būtu labi, ja vecāki mācītu bērnu raksturot vidi sev apkārt – kur var ieraudzīt ielu nosaukumus, kāda informācija ieraugāma uz pieturvietu plāksnēm. Tāpat noteikti būtu jāparūpējas, lai bērns zina, kurā pilsētā un rajonā dzīvo, kā arī zina savu adresi.

Vecākiem noteikti ar bērnu jāpārrunā viņa ikdienas maršruts, kuru bērnam iespēju robežās vajadzētu mērot kopā ar kādu no draugiem vai klasesbiedriem. Atgādiniet bērnam, ka pēc iespējas jāizvairās no pārvietošanās vienam pašam, jo īpaši nomaļās vietās. Kad bērns kaut kur dodas, viņam vienmēr par to jāpabrīdina vecāki vai citi pieskatītāji. Ja bērns ceļā kādu iemeslu dēļ pēkšņi jūtas nedroši, viņam jāpiezvana kādam no vecākiem un jāturpina saruna atlikušo ceļa posmu. Šī iemesla dēļ būtiski paturēt prātā - vecākiem iespēju robežās - arī darba laikā - būtu jāpaceļ bērna zvans, jo tas var būt arī drošības jautājums. Vēlams, lai bērnam būtu vairāku tuvu cilvēku telefona numuri, jo tad ir lielāka iespēja, ka kādu no viņiem vienmēr būs iespējams sazvanīt.

Būtisks jautājums ir saskarsme ar svešiniekiem. Bērnam jāizskaidro, ka pēc cilvēka ārējā izskata nevar spriest, vai cilvēks ir labs vai slikts. Bērnam jāstāsta, ka viņam nav jāpalīdz svešiniekam, piemēram, atrast noklīdis kaķēns.

Bez ievērības nevajadzētu atstāt arī ekrānierīces, kas mūsdienās nereti aizstāj aukli. Ar bērnu jāpārrunā, ko drīkst un ko nedrīkst darīt internetā, piemēram, sūtīt savas vai ģimenes fotogrāfijas nepazīstamiem cilvēkiem. Iespējams, labāk tomēr ar paroli nobloķēt piekļuvi internetam, kamēr kāds no vecākiem ierodas mājās.

Vecāki un skolotāji ne vienmēr var būt bērniem līdzās un viņus pasargāt, tāpēc svarīgi, lai bērni paši spētu atpazīt nedrošas situācijas un zinātu, kā tādās rīkoties.