Kāpēc bērni pārkāpj norunas? Trīs tipiskākās problēmsituācijas un psiholoģes padomi vecākiem  (1)

Mobilo sakaru operators "Bite" sadarbībā ar psiholoģi Ivetu Aunīti skaidro, kādēļ bērni nokļūst dažādās ķibelēs, kāpēc neklausa vecāku norādījumiem, kā arī iesaka risinājumus, ko darīt šo situāciju novēršanai.

Problēmsituācija Nr.1– bērns pārkāpj savstarpējo norunu ar vecākiem par laicīgu ierašanos mājās pēc mācību stundām, treniņa, pulciņa u.tml. Satiekot savus draugus, skolēns nolemj mājās ierasties vēlāk, jo draugi aicina spēlēties un doties kopīgos piedzīvojumos.

Sākotnēji bērni šādas norunas pārkāpj neapzināti un labu nodomu vadīti. Pēc mācību stundām vai nodarbībām atvases izvēlas doties piedzīvojumu meklēšanā, jo neapzinās savas rīcības sekas. Skolēni neapzinās, ka noteiktais laiks ir paredzēts vecāku sirdsmieram un arī viņu pašu drošībai, līdz ar to rodas konfliktsituācija – bērns nesaprot, kāpēc vecāki uztraucas, savukārt vecāki neizprot, kāpēc bērni neklausa.

Psiholoģe Aunīte norāda, ka bieži veidojas situācija, kurā vecāki nav laicīgi iemācījuši bērniem ievērot robežas: "Līdz skolas vecumam, kad bērns ir jāpalaiž viens pats, atvasei jau vajadzētu būt skaidrai izpratnei par to, ko drīkst vai nedrīkst. Šodien daudzi "jaunie" vecāki izvēlas saudzīgu pieeju bērnu audzināšanā, kuras pamatā ir savstarpēja sarunāšana. Agrīnā bērna attīstības vecumā tā ir laba prakse, bet bērnam ir arī skaidri jādara zināms tas, kādu uzvedību vecāki sagaida. Ja šāda uzvedība netiek piekopta, tad nepieciešams norādīt uz rīcības sekām. Tātad, bērnam nepieciešams izskaidrot, kāpēc vispār vecāki izvirza savas ģimenes iekšējos noteikumus," saka Aunīte.

Psiholoģe skaidro, ka, pārkāpjot savstarpējos noteikumus, vispirms vajadzētu izrunāties, jo kļūdīties var jebkurš, arī pieaugušais. Situācijai atkārtojoties, bērnam ir jājūt savas uzvedības sekas.

"Katrā ziņā bērnam ir jāliek saprast, ka viņa neapdomīgā rīcība var izraisīt noteiktas sekas. Vienkārši sabarot, bērns noklausās rājienu, taču zemapziņā saprot, ka tas ir tikai rājiens un pēc tam viss atgriezīsies ierastajās sliedēs," stāsta Aunīte.

Ejot mājās no treniņa, mācību stundām vai ciemošanās pie drauga, bērns apzināti ignorē vecāku zvanus.

Brīdī, kad bērni jūtas "lieli un patstāvīgi", vecāku rūpju zvani var kļūt kaitinoši. Līdz ar to bērns izvēlas neatbildēt, domājot, ka vecāki zina, kur atvase atrodas un kāpēc kavējas. Psiholoģe norāda, ka tipiskākās skolēnu atrunas ir "Piedod, es nedzirdēju, ka zvana" un "Man bija izslēgts skaņas signāls". Taču bērni ļoti labi apzinās telefona lietošanas funkcijas.

Ja neatbildēšana uz zvaniem kļūst par apzinātu un regulāru bērna rīcību, vecākiem šim jautājumam ir jāpieiet ļoti praktiski. Pirmkārt, atgādinot, ka mobilais telefons, jo īpaši viedtālrunis, ir rīks savstarpējai saziņai. Otrkārt, uzsākot lietot mobilās ierīces, bērnam ir jāizskaidro atbildība, kas nāk līdzi tehnoloģiju izmantošanai.

Mobilo sakaru operators norāda, ka, pateicoties dažādiem tehnoloģiskajiem risinājumiem, vecāki var paļauties uz vēl vienu palīgu, tie ir "gudrie" bērnu pulksteņi. Ar to vecāki var redzēt bērna atrašanās vietu, sazināties ar viņu un otrādi. Bērns sev svarīgā situācijā pieaugušajiem var ziņot par notiekošo. Šīs ir tikai dažas no pulksteņu funkcijām, kas palīdz bērnu drošībai un vecāku sirdsmieram.

Šādas situācijas, šķiet, ir vecāku ikdiena. Bērni sola spēlēties vienā piemājas parkā, taču patiesībā atrodas citā pilsētas vai ciema apkārtnē. Ja atvases nepasaka vecākiem par plānu maiņu, ģimenē izveidojas panikas situācija brīdī, kad acuraugu nav iespējams atrast. Tie ir lieki kreņķi un pārdzīvojumi visiem. Kā izaudzināt šādu niķi?

Psiholoģe Aunīte norāda, ka problēma ir nevis bērnu, bet gan vecāku uzvedībā: "Bērni domā, ka netiks pieķerti, bet ja tiks – nekas slikts nav izdarīts. Tas ir normāls domāšanas modelis, jo bērni neapzinās tos riskus, kurus saskata pieaugušie. Tikai vecāki redz un iedomājas par ceļa braucamās daļas šķērsošanas apdraudējumiem, nikniem kaimiņu suņiem vai bīstamiem pieaugušajiem. Taču jānorāda, ka paši vecāki nereti rīkojas tieši tāpat. Piemēram, pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus – nekas taču nenotiks. Tieši tāpat domā arī bērni, spēlējoties citā teritorijā."

Līdz ar to audzināšanā būtisku lomu ieņem arī vecāku savstarpējā sadarbība. Ja vienā grupā pastāv vienādi noteikumi visiem, tad atruna, ka citiem ļāva, nestrādās. Eksperte iesaka apzināt bērna draugu vecākus un veidot pozitīvas attiecības, jo tā būs iespējams pārliecināties par bērna drošību: "Saprotams, ka daudzās situācijās panākt vecāku savstarpējo vienošanos ir sarežģīti, bet galvenais uzdevums ir veidot kopīgu saziņas mehānismu, lai izvairītos no nepatīkamiem starpgadījumiem."

Jāuzsver, ka gadījumos, kuros bērns jūtas apdraudēts, lieti noderēs attālināto uzraudzības ierīču izmantošana. Drošības pulksteņos ir integrēta arī SOS poga. "Apceļot pirmklasnieku, vecāko klašu skolēni var mēģināt atņemt kabatas naudu, pabiedēt vai ļauni pajokot. Jau pirmsskolas vecumā bērnam der mācīt, ka lielāka vīrišķība ir neiesaistīties konfliktā. Ja nepieciešama pieaugušo palīdzība, tad vajag to lūgt, bet diemžēl mēs paši esam iemācījuši, ka tā ir kauna lieta, jo vecāki mēdz teikt divas lietas – "Beidz sūdzēties" un "Tieciet galā paši". Bērnam ir kauns, jo viņam šķiet, ka arī pieaugušie un pedagogi viņu sauks par sūdzambībeli. SOS poga varētu kalpot kā labs tehnoloģiskais risinājums, kas palīdzētu bērnam signalizēt par drošības apdraudējumu. Tā ir papildu drošības sajūta," norāda psiholoģe.