Bez liekas kritikas un sūdzēšanās – etiķete sarunām ar bērnudārza audzinātājām

Psiholoģe Irina Burovihina portālā "Parents" dalās padomos, kā būtu ieteicams sarunāties ar dārziņa audzinātājām.

Kad bērns sāk apmeklēt bērnudārzu, viņa vecākiem nākas pierast pie tā, ka mazuļa audzināšanā iesaistīsies citi pieaugušie, kuri nav ģimenes locekļi. Pedagogi, pie nosacījuma, ka ar vecākiem notiek gudra sadarbība un cieņpilns dialogs, var kļūt par neaizstājamiem palīgiem bērna attīstībā. Bet viņi var arī pārvērsties par bērna aizvainotājiem vai absolūti bezjūtīgiem cilvēkiem attiecībā pret tavu bērnu. Kāds scenārijs attīstīsies, lielā mērā ir atkarīgs tieši no vecākiem.

"Kāpēc jūs izvedāt bērnu ārā, zem džempera nepavelkot apakškreklu?", "Kāpēc jūs šodien aizrādījāt manam dēlam, ja kautiņu nesāka viņš?", "Kāpēc jūs viņu visu laiku turat?" – šie ir vecāku uzdoti jautājumi ar vāji noslēptu sašutumu, un tie ir spējīgi parādīt pedagogam, cik viņš ir nekompetents vecāku acīs. Katra šāda frāze audzinātājai translē skaidru domu par to, ka viņa strādā slikti un neprofesionāli. Bet tas aizskar, atgrūž un nepavisam nemotivē mainīties uz labo pusi, pat, ja tam ir objektīva nepieciešamība.

Protams, ka neviens speciālists nav apdrošināts pret kļūdīšanos savā darbā. Un asi norādīt uz šīm kļūdām, bez centieniem mierīgi noskaidrot iemeslus, nozīmē tikai to, ka nākotnē ar šiem cilvēkiem veidosies vēsas attiecības. Bet tieši šie cilvēki ar tavu bērnu ir kopā piecas dienas nedēļā – spēlējoties, pastaigājoties un sarunājoties. Kritizējoša un aizvainojoša pozīcija no vecāku puses ātri absorbējas uz bērnu. Un tad gaidi nepaklausību grupiņā, kaprīzes un nevēlēšanos doties uz dārziņu.

Gadījumos, kad tu šaubies par pedagoga rīcības pareizību vai pamanīji viņa darbā acīmredzamu "izgāšanos" (piemēram, bērns ar grupas biedriem ziemas laikā ārā dodas bez cimdiem), ierosini satikšanos ar audzinātāju, lai apspriestu notikušo. Lūdz pedagogam jau iepriekš ieplānot tikšanās laiku sarunai, bet tās laikā mierīgi norādi uz faktiem, kuri tevi satrauc, atturoties no aizvainojumiem un pretenzijām. Piemēram: "Vakar es pamanīju, ka Pēteris pastaigājās bez cimdiem" vai "Ieva pastāstīja, ka jūs viņu sodījāt". Sniedz audzinātājai iespēju izteikties un paust savu situācijas redzējumu.

Precīzi norādi, ka esi gatavs sadarboties un risināt jautājumu kopīgi, bet nevis runā no neapmierinātā vecāka pozīcijas. Frāzes: "Es saprotu, ka situācija, kad jums pastaigai jāapģērbj 30 bērni, nav viegla. Kā es varu palīdzēt, lai Pēteris pirms pastaigas uzvilktu cimdus?" vai "Jā, tikt skaidrībā, kuram taisnība bērnu strīdā, nav viegli. Kas man ar meitu svarīgs būtu jāapspriež, lai turpmāk jums nevajadzētu viņu sodīt?" – stiprinās sadarbības iespējas starp vecākiem un audzinātājām, palīdzot izvairīties no problēmsituācijām.

"Ko mans dēls šodien ēda? Ar ko viņš šorīt pastaigas laikā rotaļājās? Bet ar ko pastaigas laikā pēcpusdienā? Bet cik ilgi vāļājās pa gultu, kamēr iemiga? Kā viņš uzvedās nodarbību laikā?" – ar šādiem detalizētiem jautājumiem daži vecāki apber audzinātājas katru dienu.

Viņi mēģina visu izzināt, notiekošo grupiņā vēro caur logiem, mēģina izvaicāt citus. Vajadzība būt lietas kursā par katru pedagoga darbību parādās ģimenēs, kurās ir pastāvīga trauksme par bērnu – ka tik kaut kas nenotiek! Savās pārspīlētajās raizēs vecāki bieži nepamana, kā viņi nogurdina audzinātāju un tērē viņas personisko laiku.

Kontrolējot šie vecāki netīši, bet vienlaikus skaidri parāda neuzticēšanos pedagoga rīcībai un viņa kompetencei, kas, protams, grauj attiecības.

Pati par sevi vecāku vēlme būt informētiem par to, kas notiek ar viņa bērnu, ir atbalstāma. Bet, lai saprastu, kā bērnam klājas dārziņā, ir pilnīgi pietiekami vērsties pie audzinātājas vakarā ar vienu izvērstu jautājumu. Piemēram: "Kā Pēteris šodien?" vai "Kā Ievai pagāja diena?". Pedagogs pats izvēlēsies to galveno, ko tev vajadzētu pastāstīt. Bet par visu pārējo – uzticies audzinātājas pieredzei un profesionalitātei, kā arī paša spējai tikt galā ar situāciju, ja nu pēkšņi tev nav izdevies laikus kaut kam pasekot līdzi.

Domstarpības un strīdīgi brīži rodas jebkurā mijiedarbībā, ieskaitot audzinātājas un vecākus. Ja uzstāsi uz savu taisnību, nedodot iespēju audzinātājai paust savu redzējumu, ja tu paaugstināsi balsi un demonstrēsi aizkaitinājumu katru reizi, kad sajutīsi, ka kaut kas dārziņā izraisa tev iekšēju neapmierinātību, tu uzkāpsi uz slidenas taciņas. Jo patiesi, ja tavs bērns par kaušanos ir apsēdināts uz krēsliņa kaut kur maliņā vai izslēgts no kopējas spēles, tu vari būt sašutis un sarīkot skaļu skandālu. Bet tā rezultātā tu zaudēsi visa veida saikni ar audzinātāju un, izņemot skopo rīta sveicienu "labrīt", tev ar viņu vairs nebūs par ko parunāt. Padomā, vai tev šādas attiecības ir nepieciešamas?

Taču, ja pamani, ka audzinātāja ir pret tavu bērnu nokaitināta un atklāti pauž savu neapmierinātību tev kā viņa vecākam, uzmanīgi uzklausi pedagogu, cenšoties saprast dusmu iemeslu. Izmanto frāzes: "Jā, es jūs saprotu", "Saprotu, ka viņa raudāšana jūs šodien ir nogurdinājusi", "Sarežģīti, kad bērni uzreiz metas kauties". Tas audzinātājai radīs sajūtu, ka viņu saprot, uzklausa viņas domas, nevis atstāj viņu vienu grupiņā ar visām problēmām. Tas arī palīdzēs mazināt spriedzi sarunas laikā, rekomendē psiholoģe. Nodemonstrē audzinātājai gatavību palīdzēt risināt situāciju no savas puses, izmantojot šādas frāzes: "Es noteikti mājās parunāšu ar dēlu", "Kā vecāks es padomāšu, kā novērst šādas situācijas". Pavaicā audzinātājai tieši, kā tu varētu palīdzēt sadarboties problēmu risināšanā.

Ja vecāki, kuriem ir konkrēti jautājumi par bērna uzturēšanos grupiņā, dod priekšroku tos lemt "no augšas", izslēdzot atklātu sarunu ar audzinātāju, – no uzticības zaudēšanas šajās attiecībās neizbēgt. Nekas tā neaizvaino pedagogu kā "aiz muguras" iesniegta sūdzība vadībai. To uzrakstīt mūsdienu vecākiem problēmas nesagādā. Vadītāja, konkrētās pilsētas izglītības nodaļa, ministrija, beigu beigās pat Valsts prezidenta kanceleja – viņi visi uzzinās par problēmu, saņemot lakonisku epastu. Bet tālāk – par faktu konkrētā līmeņa vadībai būs jāveic pārbaude. Tā nozog pedagoga laiku, sagrauj ierasto darba ritmu un raisa vilšanos par to, ka vecāki nav vērsušies pa taisno grupiņā, kad situāciju varētu atrisināt ātrāk un vieglāk. Aizvainojums, nesapratne, nodevības sajūta, bet dažreiz arī bezspēcības sajūta, lūk, kādas jūtas tas viss izraisa audzinātājai, kas saskārusies ar vecāku centieniem problēmu risināt "visaugstākajā līmenī".

Neuzticība un vēlme turēties tālāk, – lietas, ko vecāki var sagaidīt no pedagoga, kas dažreiz var atsaukties arī uz bērnu. Tādu, kā saprot audzinātāja, labāk vispār neaiztikt, visādā ziņā – pat vispozitīvākajā nozīmē. Ja nu pēkšņi atkal par kaut ko pasūdzēsies.

Ja vecāki ir neapmierināti ar audzinātājas metodēm, lielāka iedarbība būs atvēlēt laiku, lai tiktos ar pedagogu, lai precīzi, atturoties no aizvainojumiem, pateiktu negatīvos faktus un piedāvātu audzinātājai kopā padomāt par to, kā problēmu likvidēt. Tikai tajā gadījumā, ja šāda saruna ar audzinātāju neko nedod, ir svarīgi vērsties pie dārziņa vadības vai kādas citas personas, lai apspriestu radušos problēmu.

Bērna palaišana dārziņā nozīmē arī nepieciešamību ievērot noteikumus un kārtību grupiņā, un izpildīt audzinātāju prasības. Mazulis to iemācās pakāpeniski. Un šajā laikā audzinātāja var vērsties pie vecākiem ar dažādiem lūgumiem. Piemēram, bērnam mājās mācīt, kā lietot galda piederumus un patstāvīgi apģērbties, komunikācijas kultūru bez kautiņiem utt. Tā bērnam ir arī vieglāk pierast pie dārziņa, bet audzinātājai – pie bērna. Kad vecāki ignorē pedagogu lūgumus un atstāj viņus vienus ar bērna audzināšanas jautājumiem, tas apgrūtina darbu, bet dažas situācijas vispār vienam nav pa spēkam atrisināt. Iebilst audzinātājas rekomendācijām ir vērts tikai tad, ja tu piekrīti pazaudēt kontaktu ar viņu un vēlies skaidri uzsvērt savu necieņu pret viņas pieredzi un pedagoģisko profesionalitāti.

Ja pedagogu prasības nekādi nesakrīt ar tavu audzināšanas filozofiju, padomā, vai tavam bērnam patiešām nepieciešams apmeklēt bērnudārzu. Vēsturiski radīts, lai bērnus veidotu pēc "normatīviem" (paredzamus, atbalstošus, atzītus) uzvedības modeļiem, pasaules iepazīšanu un komunicēšanos, bērnudārzs nosaka vienādu, kopīgu prasību līmeni bērniem, kas to apmeklē. Ja tu šo sistēmu ienīsti, atturies no slimīgiem centieniem mainīt sistēmu, bet, izņemot bērnu no dārziņa, padomā, kādas ir citas iespējas organizēt viņa attīstības veicināšanu ārpus mājas vides. Mūsdienās šādu iespēju ir gana daudz: dažādu pedagoģijas metožu piekritēju privātie bērnudārzi, attīstošās grupas, bērnu centri…