Četri vienkārši padomi, kā iemācīt bērnam pašam iemigt un gulēt savā gultiņā  (2)

Viņa gan stāsta, ka vecāki bieži vien atsakās to darīt, jo brīdī, kad vecāki viņu ieliek gultiņā, bērniņš sāk bļaut un izrādīt neapmierinātību. "Mēs darām visu, lai nenodarītu pāri savam bērniņam. Tā dara daudzas mammas. Un nevajag sev pārmest, jo mēs patiesībā bērnu audzinām nevis tā, kā ir labi viņam, bet kā ir labi mums," viņa piebilst. Tāpat psiholoģe skaidro, ka bērns līdz četru gadu vecumam tiek ņemts līdzi gultā nevis tāpēc, ka viņam tā ir labāk, bet gan tāpēc, ka mums tā ir vienkāršāk viņu aprūpēt.

Zande norāda, ka gulēt savā gultiņā bērnam jāmāca tikai tad, ja vecākiem tiešām ir apnicis, ka mazais guļ viņiem blakus, un viņi ir gatavi veltīt tam pacietību un laiku. "Tas nebūt nav viegls darbs, tāpēc ir svarīgi, lai vecākiem bērna negulēšana savā gultiņā jau būtu "līdz brošai"," viņa smej.

Kā to vislabāk izdarīt?

Pirmajos mēnešos bērns iemieg pie krūts, bet kļūstot vecākam un sasniedzot četru, piecu, sešu mēnešu vecumu, mazais būtu lēnām jāsāk radināt iemigt pašam. Tas ir jādara arī tad, ja viņš šajā vecumā vēl zīž krūti, skaidro psiholoģe. "Kad mazulis ir paēdis un jau lēnām laižas miegā, mēs viņam – hops, bāžam pirkstu mutē, izņemam no viņa mutes savu krūti. Tas palīdz viņam ieraudzīt, ka viņš iemieg nevis ar krūti mutē, bet gan pats," māca Zande.

Zande stāsta, ka noteikti neieteiktu bērnam mācīt iemigt pašam savā gultiņā laikā, kad viņam aug zobi – astoņu, deviņu, desmit mēnešu vecumā. Vislabāk ir izvēlēties laiku, kad bērns ir vecumā no četriem līdz sešiem mēnešiem. Tāpat labs laiks būs tad, kad mazais būs sasniedzis gada, gada un trīs mēnešu robežu, jo tas ir brīdis, kad bērniņam nav tik daudz fizioloģisko kairinājumu, kas varētu pasliktināt viņa garastāvokli.

Tāpat apmācībām jānotiek tad, kad vecākiem ir vairāk brīva laika – tētim nav komandējumi vai lieli projekti un arī mammai nav padomā lieli plāni. "Šīm lielajām pārmaiņām bērna dzīvē ir jānotiek tad, kad vecāki ir gatavi ar to nodarboties, jo, ja jūs vienu nakti izturēsiet un mazo gultā ieliksiet bez iemidzināšanas rokās, bet otru neizturēsiet, tad trešajā naktī mazais zinās, ka viņš ir lietu noteicējs un nekāda gulēšana gultā nenotiks, ja viņš to nevēlēsies," skaidro psiholoģe. Viņa stāsta, ka viņai vislabāk patīk Ziemassvētku laiks, kad ir vairāk brīvdienu, vai atvaļinājuma laiks.

Laikā, kad vecāki ir nolēmuši, ka vairs neiemidzinās bērnu rokās, viņiem pāris mēnešus pirms tam ir jācenšas sniegt bērnam tik nepieciešamo ķermeņa kontaktu citā veidā, jo, neiemidzinot bērnu rokās, pazūd ķermeņa kontakts. Tieši tas ir iemesls, kāpēc mazais izrāda nepatiku. Zande iesaka dienas laikā bērnam sniegt pēc iespējas vairāk ķermeņa kontakta – mīļoties un čubināties. Arī tad, kad ir pienācis laiks iet gulēt un mazais tiek ielikts gultiņā, turpini viņu nodrošināt ar pieskārieniem, paijājot viņa ķermenīti. "Iedodiet viņam foršu ķermeņa kontaktu, kas nav klēpis," viņa pamāca.

Psiholoģe atklāj, ka bērnu mācīt iemigt pašam savā gultiņā vajadzētu tam vecākam, kurš labāk var izturēt mazuļa raudas un spītību. "To sauc par stipro empātiju – es tevi mīlu, bet man ir jānosprauž robežas," skaidro Zande.

Tāpat liela nozīme ir neatlaidībai. Visticamāk, ka tad, kad jūs ieliksiet bērnu gultiņā, viņš kāps ārā vai kā citādi centīsies tikt no tās laukā, taču vecākiem ir jāsaglabā miers un stingrība. Zande stāsta, ka, visticamāk, mazais ļoti raudās, bet mammai vai tētim, kurš nu ir izvēlēts par gulētlicēju, ir mazuļa raudas jāiztur. Jāatceras arī tas, ka pirmajā dzīves gadā mazais visu cenšas panākt ar raudāšanu, tāpēc asaras ne vienmēr nozīmē izmisumu, dažkārt tā ir vienkārši cīņas stratēģija, ar kuras palīdzību panākt savu.

Psiholoģe atzīst, ka parasti izturēt bērna raudas visgrūtāk ir tieši mammām, tāpēc par gulētlicēju nereti tiek izvēlēts tētis. Zande atklāj, ka bieži vien tieši vīriešiem ir visvieglāk nolikt gulēt mazuli, jo viņiem piemīt stingrība un bērns saprot, ka šis vecāks viņa kaprīzēm un raudāšanai neizdabās, tāpēc paklausīgi izpilda sniegtos norādījumus."Tētis baigi konkrēti pasaka, ka tagad būs tā, būs tā un būs tā, un bērns zina, ka te viņa niķi un stiķi vairs nestrādās," viņa stāsta. Taču var būt arī situācijas, kad mamma ir tā stingrā, līdz ar to viņai bērnu nolikt gulēt ir daudz vieglāk nekā tētim. Šādas situācijas visbiežāk rodas tad, ja ģimenē ir viens mazulis, tāpēc mamma nevar visu laiku būt kopā ar vecāko bērnu, līdz ar to bērns sāk regulēt nevis mammu, bet tēti. Jāatceras, ka mazais vissliktāk uzvedas tā cilvēka kompānijā, kura viņš jūtas droši.

Neatkarīgi no tā, kurš no vecākiem uzņemas bērnam iemācīt gulēt gultiņā, ir jāsaglabā spīts un nedrīkst padoties bērna raudāšanai un niķiem. Ja bērns sāk raudāt, ar viņu jāparunā un jābūt blakus. Vari viņam teikt ko tādu, kā: "Es saprotu, ka tas ir grūti un tu esi dusmīgs. Tu vari raudāt, bet ir jāguļ gultiņā." Svarīgi ir izturēt viņa raudāšanu un būt klātesošam.

Zande piebilst, ka raudošu bērnu istabā noteikti nevajadzētu atstāt vienu pašu. "Mēs nepametam bērnu. Viņam ir traumatiski tas, ka viņam ir jāpaliek un jāraud vienam pašam," viņa piekodina.