Kas ar mani notiek? Kā bērnu iemācīt just pašam sevi un ļauties punu uzsišanai

Par to portālā "Goodhouse" stāsta psiholoģe Polīna Ričalova, skaidrojot ieteicamo vecāku rīcību konkrētās dzīves situācijās. Tāpat atradīsi atbildi uz jautājumu, kāpēc ir svarīgi bērnam ļaut kļūdīties jeb dabūt savus punus pierē.

Mūsu psihe veidojas, pamatojoties uz sākotnējo fizisko jeb ķermenisko pieredzi, tāpēc var uzskatīt, ka priekšstatus par sevi un pasauli bērns saņem jau kopš dzimšanas brīža. Nosacīti labs starts būs apstākļi, kuros mamma (vai arī tas pieaugušais, kurš viņu aizstāj) ir spējīga būt pietiekami uzmanīga pret bērnu un viņa signāliem, labi atpazīt viņa vajadzības un atbildēt uz tām. Bet tās dzīves pirmajos mēnešos ir salīdzinoši vienkāršas – mazulis ir izsalcis, grib gulēt, grib uz rokām, jūt diskomfortu no netīrām autiņbiksītēm.

Šie ķermeniskie stāvokļi rodas pastāvīgi, un satrauc viņu, bet mamma aptekā, atbild tiem, reaģē. Reaģē tieši uz bērna vajadzībām, bet nevis uz saviem priekšstatiem par to, kā būt "pareizai" mammai, uz savu trauksmi, kaunu vai vainu. Protams, tādi pārdzīvojumi rodas, bet svarīga ir mātes spēja ar tiem tikt galā, psiholoģiski pārstrādāt šīs spēcīgās jūtas.

Kā uzvesties

Neuztraukties, ja kaut kas neizdodas uzreiz, saprast, ka tu uzreiz nespēsi iemācīties saprast bērnu – taču ar to tu bērnam nenodarīsi nekādu traumu. Sistēma "māte-bērns" attīstās procesā, vienā acumirklī kaut ko tādu nevar iemācīties. Pakāpeniski viss izdosies! Un neaizmirsti arī par savām vajadzībām. Kādas ir šīs vajadzības un kādēļ ir tik svarīgi jaunajiem vecākiem tās apmierināt, lasi šajā rakstā, kur par to runā psiholoģe Vita Kalniņa.

Bērns aug, mācās saprast to, ka nav viens vesels ar mammu, viņa pasaule kļūst arvien lielāka, bet zināšanas par sevi – arvien plašākas. Iestājas "krīzes" vecums, kad bērnam ir savas, atsevišķas vajadzības, bet vecuma dēļ viņš vēl nekādi nespēj tās nodot vecākiem saprotamā formā. Un atceries: bērns, visticamāk, tev nav nekāds "grūtais", viņš nav kaprīzs, un tu viņu neaudzini slikti. Mammas uzdevums šajā periodā ir pamēģināt saprast, kas notiek, un runāt par to ar bērnu. Nosauc lietas, kas ar viņu notiek, apzīmē bērna jūtas ("Tu vēlies mašīnīti, un dusmojies, jo tās tev nav"). Tā ir ne tikai uzvedības vēsts un hipotēze par emocijām, ko piedzīvo bērns, bet vēl arī mēģinājums saprast viņa vajadzību – kas tieši slēpjas aiz kliegšanas un kaprīzēm?

Nebūt ne vienmēr, ja mazulis kliedz, viņš kaut ko pieprasa vai dara to speciāli, it kā kaitinādams tevi. Iespējams, viņš ir noguris, nav izgulējies, apkārt ir pārāk daudz iespaidu vai viņam kaut kas sāp. Mammas palīdzība ir vajadzīga ne tikai, lai nosauktu skaļi, kas notiek, bet arī attiekties pret to visu mierīgi un ar izpratni. Ar savu uzvedību un vārdiem mamma it kā dod signālu: tas, kas tagad notiek, ir normāli, visiem dažreiz mēdz būt grūti. Tāda sapratne palīdzēs bērnam pakāpeniski tikt galā ar savām ķermeņa reakciju izpausmēm, emocionālajiem pārdzīvojumiem. Viņš vēl nav spējīgs atšķirt izsalkuma pazīmes, noguruma vai trauksmes izpausmes, tādēļ mammas palīdzība bērnam ir ļoti svarīga.

Kā uzvesties

Daudz runāt ar mazuli, komentējot savu un viņa rīcību. Nebaidīties no kaprīzēm un histērijām. Palīdzi bērnam saprast, kas ar viņu šajā laikā notiek. Tāpat mammai ir svarīgi palīdzēt mazajam nomierināties.

Bērns sasitis ceļgalu – un tev ir jāpārvar viņa pretestība, lai apstrādātu rētu, vai esat aizgājuši pie ārsta veikt kārtējo poti, un ar šausmām sagaidi histēriju. Ir jāizvairās no vārdiem "nav briesmīgi" un "nesāpēs", vai arī, ka ārsts "neko nedarīs, tikai paskatīsies". Tu taču nezini, cik patiesībā sāpīgi ir bērnam. Bieži šāda mierināšana saistīta ar vecāku vēlmi palīdzēt pašiem sev un bērnam ātrāk iziet šo nepatīkamo procesu, neieslīgt garās sarunās, netraucēt citiem cilvēkiem, nepakļauties konfrontācijām ar ārstiem.

Bet, lūk, kas notiek šajā brīdī: bērnam ir bail, un viņš, protams, uzticas mammai, kura saka, ka tas nesāpēs. Viņš patiesi noskaņojas uz to, ka tas patiešām nesāpēs, bet rezultātā – sāp. Vai arī mamma netic un saka: "Ai, tie jau nieki, tūliņ pāries". Faktiski bērna galvā šajā brīdī rodas sajukums: sanāk, ka mazulis nevar uzticēties saviem pārdzīvojumiem un sajūtām, kas notiek ar viņu. Tā vietā citi cilvēki viņu pārliecina, ka tas nepavisam nav tā, kā viņam pašam šķiet.

Rezultāts – zūd uzticība, kuru atgriezt var būt patiešām grūti.

Skaidrs, ka pierunāt mazu bērnu potēties vai nodot asins analīzes var būt visai ilgs un pietiekami nogurdinošs process. "Vienoties" ar bērnu vistiešākajā šī vārda nozīmē nedrīkst, lai gan daudziem vecākiem ir fantāzija par to, ka tas ir iespējams. Nē, ar īsi pateiktu "nesāpēs" tu viņa uzticību pilnībā nezaudēsi, tomēr pārvērst situāciju "es labāk zinu, nekā tu, kas ar tevi notiek" sistēmā arī nevajadzētu.

Kā uzvesties

Uzticēties bērna sajūtām. Tu vari palūgt pastāstīt, no kā tieši bērns baidās, piedāvāt veidus, kā mazināt sāpes, un apsolīt, ka būsi blakus un pažēlosi.

Dažreiz vecākiem šķiet, ka bērna iespējas ir lielākas, nekā patiesībā. Labu nodomu vadīti, vecāki aicina mazo uzlīst augstāk, iepeldēt dziļāk, tikt galā ar bailēm un lēkt. Pat, ja mēs esam pārliecināti, ka bērns pēc tam būs apmierināts ar rezultātu un savu drosmi, nevajadzētu piespiest darīt to, kas pagaidām viņam īsti nav pa spēkam. Audzināšanas māksla – tas ir līdzsvars starp drošas un pieņemošas vides radīšanu un frustrācijas pieredzi, nespēju kaut ko saņemt.

Jebkura jauna pieredze var izpausties dažādāk – svarīgi, kādus secinājumus vecāki palīdz bērnam izdarīt.

Ja tu neņem vērā viņa stāvokli, pieprasi "ātrāk-augstāk-stiprāk", bet neveiksmes pavadi ar sarūgtinājuma pilniem komentāriem, tas nu patiešām bērnam par labu nenāks. Pēc būtības šajā brīdī tiek ieliktas nākotnes dzīvei nepatīkamas lietas – nepārliecība par sevi, personīgo iespēju neizpratne, neuzticēšanās saviem reālajiem spēkiem, grūtības ar priekšstatiem par sevi un daudz naida pret savām vājajām pusēm. Kad bērns izaugs, pastāv risks, ka viņš sevi noliegs – kā īstu, turpinās pastāvēt uz citu realitātes ainu – to, kura patīk mammai vai tētim.

Kā uzvesties

Protams, var un vajag bērnu mudināt pamēģināt kaut ko jaunu, censties tikt galā ar bailēm. Bet svarīgi ir to apspriest: "Tu pamēģināji – un kā tas bija? Ko tu tagad par to domā? Tu esi priecīgs vai tomēr tev tas ne ļoti patika?" Un ja neizdevās, apstiprināt, ka tas ir pavisam normāli, palīdzēt konstruktīvi pārstrādāt šo pieredzi, lai nerastos panika pirms kaut kā cita jauna.

Kamēr bērns ir maziņš un neprot tikt galā ar spēcīgām jūtām, viņš var, piemēram, apvainoties uz mammu, apsaukāties, pat censties iesist. Dažas mammas par šādu uzvedību burtiski ir šokā, piemirstot, ka mazulis pagaidām citādāk nemaz nevar. Taču, ņemot vērā, kā bērns aug, viņš ar vecāku palīdzību atrod citus veidus, kā samazināt spriedzi un tikt galā ar spēcīgiem pārdzīvojumiem. Mūsu uzdevums – mācīt atpazīt šīs jūtas un tās izteikt, pasakot priekšā kādus pieņemamus veidus – piesist kāju, saņurcīt žurnālu, padauzīt spilvenu.

Pēc būtības, mēs mācām pakāpeniski tuvoties civilizētam veidam – runāt ar vārdiem, lai izteiktu savas emocijas.

Sliktāk, ja mamma par to visu tikai šausminās, raud – bērnu tas vienkārši biedē, viņš redz, ka no viņa teiktā vai darītā mamma "sabrūk", tas, savukārt, var pāriet autoagresijā. Svarīgi, ka mamma ne tikai māca, bet arī pati dara. Vērojot, kā ir pieņemts tikt galā ar emocijām ģimenē, bērnam ir daudz vienkāršāk to pārņemt.

Kā uzvesties

Ļaut bērnam dažreiz padusmoties, būt neapmierinātam, aizvainotam vai satrauktam – tās ir viņa tiesības. Pamudini viņu apspriest viņa stāvokli, paplašināt vārdu krājumu, lai tajos ietērpu savas jūtas un emocijas, kopā meklēt rīcības variantus un kompromisus. Un arī pats uzvedies tieši tāpat, nevis aizej klusējot vai esot aizvainots.

Nodot savas domas pusaudzim jau ir daudz sarežģītāk. Bet iemeslu uztraukumiem ir daudz: vai patiešām viņš nejūt, ka ārā ir auksti, un kāpēc staigā bez virsjakas? Kāpēc viņš ēd fast food vai visu dienu staigā badā, lai gan var jau nojaust, ka tādēļ cietīs viņa kuņģis vai āda? Kāpēc runā pretim – skaidrs taču, ka mēs tūliņ sastrīdēsimies? Tomēr sniedz viņam iespēju pašam tikt galā, gūt pieredzi un izdarīt secinājumus. Pats galvenais – iziet cauri šim periodam ar minimāliem zaudējumiem attiecībās. Neapgalvo, bet pieļauj, tā ir vieglāk veidot sadarbību: "Varbūt tu esi izsalcis?"

Pasaki savu pozīciju ("Es uzskatu, ka labāk darīt tā…"), taču vienlaikus atceries par to, ka tavā priekšā ir gandrīz pieaudzis cilvēks.

Rīkoties bez ierunām ir svarīgi, ja pastāv reālas briesmas pusaudža veselībai: piemēram, depresija, ēšanas traucējumi, narkotikas – sfēras, kur nepieciešama tulītēja vecāku reakcija. Esi uzmanīgs attiecībā pret to, kas notiek ar bērnu, piefiksē krasas izmaiņas, ieklausies, vai tas tev rada trauksmi.

Kā uzvesties

Pakāpeniski sniedz arvien vairāk brīvības. Pasargājot bērnu no jebkurām viņa rīcības sekām, mēs viņu sargājam no dzīves, no iespējas iegūt personīgo pieredzi, izdarīt secinājumus, adaptēties realitātei. Bet vecāku uzdevums ir iemācīt bērnu iztikt arī bez mums, tādēļ ņem vērā, ka tev nāksies bērnam dot iespēju uzsist pašam savus punus, uzsver psiholoģe.