Vai patiesi esmu sava bērna tēvs? Vīrieša bailes un sievietes gaidas no partnera grūtniecības laikā  (6)

Oktobra sākumā klajā nākusi ģimenes psiholoģijas centra "Līna" radītājas un vadītājas, psiholoģes Vitas Kalniņas jaunā grāmata "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē", un portāla "Cālis" lasītājiem tiek sniegta iespēja nedaudz ielūkoties, par ko grāmatā raksta Vita. Piedāvājam grāmatas fragmentu par tēva bailēm, par viņa līdzdalību mazuļa gaidīšanā un to, ko patiesībā sieviete vēlas sagaidīt no sava partnera gaidību laikā.

"Ir jābūt lielai drosmei, lai atļautos atzīt savas bailes. Ne tikai atzīt, bet arī nosaukt vārdā un pārrunāt ar uzticamu cilvēku. Tomēr ir arī bailes, par kurām runāt ir vieglāk, un tādas, kam, šķiet, labāk mest līkumu. Vienas no biežākajām, bet retāk atzītajām, ir topošā tēta šaubas par to, vai viņš ir bērna bioloģiskais tēvs. Ja par to nerunā, tas var ietekmēt gan to, kā tētis izturas grūtniecībā, gan arī viņa uzvedību dzemdībās. Visbiežāk šīm bailēm nav nekādas saistības ar partneres neuzticību, bet gan paša tēta nedrošību saistībā ar jauno dzīvi, kas viņu tagad gaida. Reizēm var šķist, ka tu nepavisam neesi gatavs šim lielajam pavērsienam, ka tas prasīs no tevis par daudz un nez, vai izdosies. Varbūt mazulis pieteicies neplānoti? Iespējams, tu nebiji drošs, ka tev vispār var būt bērni? Šīs šaubas par sevi un savu varēšanu neapzināti vieglāk šķiet pārvērst par šaubām par partneri, prātojot: "Tas tiešām ir manējais?" Ja nespēj pats paskatīties, kas īsti slēpjas aiz šīm bailēm, un tas negatīvi sāk ietekmēt tavas partnerattiecības, nemaz nerunājot par attiecībām ar mazuli, sameklē iespēju aiziet uz konsultāciju pie psihoterapeita.

Dabiski ir arī baidīties par to, kā mainīsies tavas attiecības ar partneri. Tās tiešām diezgan ievērojami mainīsies, taču, baidoties un nerunājot ar viņu par to, tu diez vai palīdzēsi sev un jums abiem.

Jā, tiešām, bērnam ir nozīmīgi, ka tētis nav otra mamma, bet gan ar kaut ko atšķiras! Bailes neprast apieties ar bēbīti un viņu adekvāti aprūpēt jauno tētu vidū ir sastopamas gana bieži. Ja tēti nesaņem pietiekami daudz jēdzīgas informācijas, praktiskas ierādīšanas un emocionālā iedrošinājuma, šo baiļu dēļ ļoti iespējams, ka viņi vienkārši izvairīsies no bērna aprūpes un pat būšanas mājās. Šeit liela loma ir arī mazuļa mammai, kura var būt kritizējoša vai palīdzoša. Ja tētis atkārtoti dzird un jūt attieksmi, ka tas, ko un kā viņš dara, nav gana labi, sieviete zaudēs nozīmīgu palīgu, bet bērniņš – tik svarīgās pieredzes, ka tētis daudz ko dara citādi. Jā, tiešām, bērnam ir nozīmīgi, ka tētis nav otra mamma, bet gan ar kaut ko atšķiras!

Vēl tēti mēdz satraukties, vai pietiks naudas un vai dzīves apstākļi būs piemēroti mazulim. Te es pievienojos uzskatam – ja bērni dzimtu tikai tad, kad būtu ideāli materiālie apstākļi, diez vai cilvēce vispār vēl pastāvētu. Taču tendence, ka tieši tā sauktajās bagātajās valstīs dzimstība ir daudz zemāka, parāda, cik šīm bailēm mēdz būt liels spēks.

Un, protams, bailes no dzemdībām. No tā, ka tētim vajadzēs būt līdzās, taču viņš nesapratīs, kas jādara, un jutīsies bezpalīdzīgs, ka būs grūti izturēt mīļotās sievietes ciešanas, nevarot tajās neko mainīt vai ietekmēt. Būtu labi atšķetināt, kas vīrieti biedē visvairāk un kas tajā varētu palīdzēt. Reizēm ir vērts pārrunāt ar sievieti, varbūt viņa vēlētos vēl kādu tuvu cilvēku savam atbalstam dzemdībās, kurš pārslodzes brīdī varētu palīdzēt arī tētim vai viņu uz laiku nomainīt. Ja šāda cilvēka tuvinieku lokā nav, var izvēlēties profesionālu atbalstītāju – dūlu.

Lai arī daudzi tēti ir patiesi sajūsmināti par to, ka partneres vēderā dzīvo un aug viņu kopīgais mazulis, joprojām liela daļa ir drīzāk nogaidoši. Iespējams, viņi iztēlojas, kā būs, kad mazulis piedzims. Bet nereti viņiem ir daudz grūtāk pieņemt, ka bērniņš jau tagad ir klātesošs it visā un ilgojas sajust savus vecākus, kas ar savu uzmanību ir pievērsušies viņam. Lai arī joprojām mēdz teikt: "Mums būs bērniņš," – realitātē bērniņš jau ir. Strādājot terapijā ar pieaugušajiem par šo agrīno viņu dzīves laiku, aizvedot viņus atpakaļ atmiņās par to, ko viņi ir piedzīvojuši grūtniecības pirmajās nedēļās savas mammas vēderā, ārkārtīgi būtiska lieta cilvēkam savas dzīves pašā sākumā ir sajust, ka abi mani vecāki mani sveic šajā pasaulē: "Čau, bērniņ! Forši, ka esi pie mums atnācis!" Vienalga, izteikti skaļi vai tikai domās, šādi vēstījumi ieliek pamatu tālākajām attiecībām. Un mazulim ir tik svarīgi sajust arī sava tēta prieku un atbalstu tajā.

Tomēr piedzīvot mazuļa klātbūtni, kamēr viņš vēl nav dzimis, ikdienā tētim nemaz nav tik pašsaprotami. Sieviete ir tā, kuras ķermenī nemitīgi notiek pārmaiņas – tās ir gan fiziskas, gan hormonu svārstību ietekmē bieži arī emocionālas. Vīrietim, ja neskaita to, ka attiecības ar sievieti šajā laikā, iespējams, kļūst grūtākas, īpaši nekas cits pagaidām nemainās. Tomēr izveidot attiecības ar bērniņu, pirms viņš ir dzimis, arī vīrietim ir nozīmīga daļa viņa jaunās tēva lomas apguvē. Attiecības ar mazuli atvieglos tālāko – gan dzemdību procesu, ja būsi tajā līdzās, gan arī attiecību tālāku attīstību ar bērniņu jau ārpus mammas vēdera.

Lielai daļai vīriešu nešķiet dabiski un pašsaprotami veidot attiecības ar bērnu tik agri, taču, ja apzināti izdari šādu izvēli, būs tā vērts. Jo ciešāku saikni tu izveidosi ar savu mazuli grūtniecības laikā, jo pašsaprotamāk un vieglāk tev būs turpināt kontaktu, bērniņam piedzimstot. Arī bērniņš, tevi jau pazīstot, jutīsies drošāk kopā ar tevi, kas savukārt palīdzēs viņam ātrāk pie tevis nomierināties. Piedzīvot realitātē, ka tavs bērniņš tevi pazīst kā savu tēti, lai arī ierauga pirmo reizi, ir fantastiski!
Attiecību kvalitāte ar tavu bērniņu ir svarīga arī tev pašam. Kā tieši? Ir pierādīts, ka tēti, kuri jūtas savam mazulim atsvešināti, biežāk piedzīvo pēcdzemdību depresiju.

Vīrietis, nespējot bērniņam pietuvoties un izveidot kontaktu, parasti jūtas izolēts pats no savas ģimenes. Jo izolētāks viņš jūtas, jo negatīvāk tas ietekmē attiecības ar bērnu, un tam parasti pievienojas arī vainas izjūta un domas, ka esmu nespējīgs un nevērtīgs tēta lomā.
Tava attieksme pret sievieti un bērniņu grūtniecības laikā ietekmē, kā mazulis aug un attīstās. Piedzīvot drošības izjūtu, pieņemšanu un būt attiecībās ar mīlošu cilvēku – tas lielā mērā nodrošina, ka attīstība norit veiksmīgi. Protams, visu nevar attiecināt tikai uz emocionālajiem faktoriem, jo eksistē arī bioloģiskie, kas arī visjaukākajiem un emocionāli klātesošākajiem vecākiem neapsola, ka mazulim viss būs pilnīgā kārtībā. Tomēr, ja fizioloģiski viss ir labi, emocionālie faktori noteikti veicina veiksmīgāku attīstību, nekā tā notiek apstākļos, kas pilni satraukuma, baiļu, nemiera un dusmu. Ja sieviete saņems tik daudz tavas uzmanības, pieņemošas klātbūtnes, interešu un rūpju, cik viņai šajā posmā ir vajadzīgs, tas pozitīvi ietekmēs jūsu bērniņa attīstību.

Ja būsi iejūtīgs, saprotošs un atbalstošs partneris savai sievietei, viņas organismā, visticamāk, nebūs paaugstināts stresa hormonu daudzums, kas samērā viegli cauri placentai nokļūst arī pie mazuļa. Tavas rūpes un pieskārieni vairos sievietē oksitocīnu jeb mīlestības hormonu, un šādos apstākļos mazulis augs un attīstīsies vislabākajā iespējamā veidā.

Tas ir individuāli, tomēr šeit minēšu dažas līdzīgas lietas, ko sievietes min visbiežāk.

Grūtniecības sākumā, iespējams, tavai partnerei būs milzīgs nogurums, viņa gribētu un varētu gulēt gandrīz jebkur un jebkurā laikā.

Parūpējies par to, lai tas ir iespējams. Pārņem no viņas tās sadzīviskās un ikdienas rūpes, kuras vari. Ja nevari, saki viņai, ka tiešām nav svarīgi, vai māja tuvākajās nedēļās būs sakārtota vai ne.

Pārņem rūpes par vakariņām, ja tās līdz šim ir bijušas viņas ziņā. Tikai atceries, ka šim posmam ir raksturīgs arī nelabums, kas kļūst īpaši neizturams, sajūtotdažādas smaržas, kuras, iespējams, agrāk šķita patīkamas.

Neierosini kopīgas iziešanas un ballītes,varbūt neej uz tām arī pats. Tava sieviete novērtēs, ja viņas grūtajā laikā izklaižu vietā izvēlēsies vienkārši pabūt pie viņas, pat ja tobrīd viņa guļ. Piedzīvot realitātē, ka tavs bērniņš tevi pazīst kā savu tēti, lai arī ierauga pirmo reizi, ir fantastiski!

Grūtniecības sākumā sievietēm mēdz būt daudz bažu par bērniņu. Ieklausies tajās un atceries, ka tev nav viņa jāmierina ar tukšiem vārdiem: "Viss taču būs labi, mīļā!" Esi vienkārši līdzās un atgādini, ka būsi ar viņu visā, lai kas notiktu un lai kā viņa justos. Tas bieži dod mammai jaunu spēku. Esi līdzās arī viņas emocionālajos uzplūdos, kas šim laikam ir raksturīgi hormonu svārstību dēļ. Kaut ko pierādīt, risināt vai aizstāvēties šobrīd ir diezgan bezjēdzīgi. Vienkārši esi blakus, nesaki un nedari neko. Ja šīs prasmes būt līdzās sievietei, kad viņa bango kā jūra vētras laikā, apgūsi jau grūtniecības laikā, tās lieliski jums abiem noderēs dzemdībās.

Laika pavadīšana kopā ar sievieti un bērniņu, kamēr viņš vēl ir mammas vēderā, stiprina arī jūsu attiecības. Viņa jūtas vērtīga un nozīmīga tev. Viņa sajūt un piedzīvo, ka arī bērniņš tev ir vērtīgs un nozīmīgs. Te nav runa tikai par tukšām pļāpām: "Es jūs tā mīlu!" – bet realitātē savu laiku un uzmanību veltu kam citam. Reāli sniegt mīlestību pirmām kārtām nozīmē sniegt savu laiku cilvēkam, kurš tev ir svarīgs.

Sasveicinies ar mazuli mammas vēderā ikreiz, kad satiec viņa mammu. Vienalga, vai atgriežoties no darba vai pamostoties no rīta.

Izvēlies bērniņam vārdu. Tas var nebūt bērna īstais vārds, bet vienkārši mīļvārdiņš. Tā mazulis kļūs tev vēl reālāks.

Mēģini iztēloties, kā tavs bērniņš izskatās. Kāds viņš ir tagad? Kāds viņš varētu piedzimt? Kāds viņš būs, kad sāks rāpot, staigāt un braukt ar riteni?

Pavadi daudz, daudz laika kopā. Runājies ar mazo, stāsti viņam kaut ko, padziedi, pamuļķojies. Pamēģini izvēlēties vienu lietu, ko dari ar viņu regulāri katru dienu, pārējās vari pamainīt.

Pieskaries savas partneres vēderam. Uzliec roku un gaidi atbildi. Pievērs uzmanību, kāda tā ir. Atbildi pretim. Tās var kļūt par īstām pieskārienu sarunām. Kā jau visās sarunās, ir svarīgi, lai tās ir ritmiskas – viens runā, otrs klausās. Otrais runā, pirmais klausās. Nerunājiet vienlaikus.

Ko nozīmē būt emocionālās attiecībās ar bērnu jau grūtniecības laikā? Vai abiem vecākiem ir iespējams sākt veidot attiecības ar mazuli jau no brīža, kad viņi saprot, ka gaida bērniņu? Un kāpēc tas vispār ir būtiski? Pēdējās dekādēs šo tēmu izprašanai gan sabiedrībā, gan zinātnē tiek veltīts daudz uzmanības, bet līdz šim Latvijā par to nebija pieejama plaša informācija.

Grāmatā "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē" tās autore skaidro, kam ir būtiski pievērst uzmanību no mazuļa ieņemšanas brīža līdz sešu mēnešu vecumam. Jo vecāku un mazuļa attiecības cilvēka dzīves pirmajos mēnešos būtiski ietekmē, kāda veidosies bērna personība. Cik drošs, par sevi pārliecināts un laimīgs augs cilvēks. Nozīme ir visam – mātes attieksmei pret sevi un bērnu grūtniecības laikā, vecāku savstarpējai saskaņai, pašai piedzimšanai, mazuļa fiziskajam un emocionālajam kontaktam ar mammu uzreiz pēc piedzimšanas un turpmākajos mēnešos.

Lai gan zinātnē par šīm tēmām runā jau pus gadsimtu, daudzus joprojām pārsteidz, ka ir nozīme tam, kā mēs piedzimstam. Gadsimtus ilgušās pārliecības, ka jaundzimis bērns neko nejūt un, pat ja jūt, vēlāk neatceras, tāpēc tam nav nozīmes, joprojām ir dzīvas. Šie uzskati ir maldīgi – tas, kā mēs jūtamies dzimstot, uzreiz pēc tam un visu zīdaiņa vecumu, ietekmē mūsu tālāko attīstību.

Turklāt līdzīgi kā mazulis dzimst fiziski, savā ziņā šajā laikā psihiski dzimst arī mamma un tētis. Tās ir milzīgas pārmaiņas sievietes un vīrieša dzīvē. Ko tas īsti nozīmē viņiem? Kas notiek ar pāri un viņu attiecībām? Kā šo pāreju visveiksmīgāk realizēt? Arī par to visu detalizēti varēs izlasīt Vitas Kalniņas darbā.

"Pirmās attiecības cilvēka dzīvē" būs vērtīga lasāmviela gan mammām, gan tētiem, un, jo īpaši, tiem pāriem, kas ir ieņēmuši vai vēl tikai gatavojas ieņemt bērniņu. Grāmata būs noderīga arī dažādu profesionālo nozaru pārstāvjiem – vecmātēm, medicīnas māsām, ģimenes ārstiem, pediatriem, psihologiem, psihoterapeitiem, psihiatriem, neirologiem, fizioterapeitiem un citiem speciālistiem.

Autore Vita Kalniņa ir psiholoģe, ģimenes psiholoģijas centra "Līna" dibinātāja un četru bērnu mamma. Vitai ir bagāta pieredze darbā ar vecākiem un mazuļiem, palīdzot risināt grūtības, kas rodas bērniņu gaidot un arī pēc viņa piedzimšanas, piemēram, ja mazulis ļoti bieži naktī mostas, daudz raud vai atsakās ēst, un citās situācijās. Vita Kalniņa arī māca un darbā atbalsta PEP mammas un dūlas, kā arī lasa lekcijas dažādiem speciālistiem Rīgas Stradiņa universitātē.

Zināšanas un izglītību vecāku un bērnu attiecību psiholoģijā un psihoterapijā Vita ir ieguvusi gan Latvijā, gan Vācijā. Grāmatas autorei ir Latvijas Universitātŗ iegūts sociālo zinātņu maģistra grāds psiholoģijā ar specializāciju klīniskajā psiholoģijā, viņa ir apguvusi Sistēmisko ģimenes terapiju un ir Latvijā sertificēta psihoterapijas speciāliste. Brēmenē, Vācijā apguvusi EEH (uz ķermeni orientēta piesaisti veicinoša psihoterapijas metode), arī šobrīd autore turpina izglītoties, apgūstot zīdaiņu un vecāku integratīvo terapiju.

Grāmata ir nopērkama Latvijas grāmatnīcās. Vairāk par grāmatu un tirdzniecības vietām iespējams uzzināt ģimenes psiholoģijas centra "Līna" mājaslapā un Vitas Kalniņas mājaslapā.