<a rel="cc:attributionURL" href="https://unsplash.com/@rhone"> Rhone </a> / <a rel="license" href="https://creativecommons.org/publicdomain/zero/1.0/">cc</a>
Cik gan reižu tavs bērns uz jautājumu: "Kas notika skolā?", atbild: "Nekas", bet uz jautājumu: "Kā tev klājas?", atbild vien "Normāli"? Mūsdienu mammas un tēti būtu priecīgi vairāk laika pavadīt ar saviem bērniem, runāties ar viņiem par dažādām tēmām, bet iesākumam pašiem vecākiem ir jāiemācās to darīt.

Lūk, portāls "Adme" piedāvā apgūt dažas viltības par šo tēmu un iepazīties ar veidiem, kā bez virspusējā jautājuma: "Kā iet?" uzzināt to, kā bērns jūtas savā pasaulē – skolas dzīvē, piemēram.

Bieži, kad tu bērnam uzdot šādus virspusējus jautājumus, cerībā izveidot konstruktīvu sarunu, notiek tieši pretējais. Bērns nevēlas dalīties, bet saruna noslēdzas visai ātri un bez rezultātiem. Lai cik banāli tas neizklausītos, bet ir jāatrod tādas sarunas tēmas un tādi jautājumi, uz kuriem bērns ar azartu piekritīs atbildēt un runāties.

Maikls Parkers, grāmatas "Sarunas ar bērniem par sarežģītām tēmām" autors uzskata, ka bērnam ir jāpalīdz veidot personīgās domas. Lai tas realizētos, vecākiem ar bērniem regulāri ir jārunājas, un viņiem taču šāda iespēja parādās burtiski katru dienu.

Parkers uzskata, ka bērnam jābūt pilntiesīgam loceklim ģimenes padomē. Bērnam nedrīkst vienkārši pateikt: "Skaties, kā ir pareizi". Ir kopā jāpārspriež konkrētais jautājums.
Foto: Shutterstock

Pastāv daudz veidu, kā rosināt diskusiju ar bērnu. Te nu, iespējams, vecākiem varētu palīdzēt šādas metodes:

  • Uzdot vairāk jautājumu;
  • Piedāvāt pretējas domas kā alternatīvas;
  • Palūgt bērnam atspoguļot piemērus no viņa dzīves;
  • Ieviest ēnošanas sistēmu (pasaule nedalās balts, melns un pelēks, pelēks var būt gan gaiši pelēks, gan tumši pelēks, gan vidēji tumši pelēks);
  • Ļaut bērnam uzvilkt "eksperta mantiju".

Vecākiem ir jāpaplašina savu izmantoto frāžu resursi, kas viņus tuvinās saviem bērniem, nevis izmantot tikai šo banālo: "Kā pagāja tava diena?". Lūk, vēlams uzdot šādus jautājumus:

  • Kā tavas domas atšķiras no tā, ko tikko sacīja tava māsa/brālis?
  • Bet, kas notiktu, ja visi tā rīkotos?

Bet galvenais jautājums ir vienkāršais "kāpēc". To jāuzdod iespējami biežāk.

Bērnam kā indivīdam var būt atšķirīgas domas no tavām. Un nav vērts panikot. Vecākiem tiek rekomendēts vairāk klausīties savā bērnā, nevis runāt pašiem. Ir jābūt aktīvam klausītājam, demonstrējot interesi un vienlaikus uzdodot uzvedinošus jautājumus.

Daži no tiem apzināti tiek veidoti pietiekami provokatīvā veidā (piemēram, "Varbūt skolēniem nemaz nevajadzētu pildīt mājasdarbus?" vai "Vai tad nodokļu iekasēšana nav zādzība?"). Tas ir jādara tādēļ, lai raisītu diskusiju, iesaka Parkers.

Vēl Parkers rekomendē bērnam iedot grāmatu un palūgt viņu patstāvīgi izvēlēties interesantu tēmu, ko apspriest.
Foto: Shutterstock

Lūk, dažas no 109 tēmām, ko savā grāmatā piedāvā Parkers, bet kuras izvēlējies "Adme" kā gana labas, lai rosinātu sarunu ar bērnu!

  • Labos nolūkos veikta zādzība;
  • Krāpšanās skolā;
  • Atmaksāt ar to pašu monētu?
  • Kā rodas māņi?
  • Meli glābšanās nolūkos (B);
  • Atšķirības – tas ir normāli;
  • Vecāki, bērni un noteikumi;
  • Eitanāzija (B);
  • Noslēpumi;
  • Vai ir jādalās ar citiem?
  • Nāves sods (B);
  • Solījumi;
  • Darbs mājās.

B* – tēmas, kuras vēlams apspriest tikai ar vecākiem bērniem.

Tāpat vecākiem vērts atcerēties, ko nevajadzētu darīt sarunas laikā ar bērnu:

  • Nerunāt pārāk ilgi (pretējā gadījumā tās būs vien lekcija, nevis dialogs);
  • Uzreiz neizteikt pretrunīgu viedokli;
  • Nepabeigt sarunu ar savu vienīgo un pareizo viedokli.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!