Līva Spurava: ko es būtu gribējusi zināt, pirms kļuvu par mammu  (2)

Vismaz tas bija vienīgais, ko kādreiz no kādas jaunās māmiņas dzirdēju – nekas, ar laiku kļūs vieglāk. Runāt par to man bija neērti, jo šķita, ka kādam es varu likties pārāk vāja," tā savā blogā "Womanlywise" atzīstas divu bērnu mamma Līva Spurava, un viņa ir gatava savās pārdomās par to laiku un to, ko ieguvusi, apmeklējot ģimenes psiholoģijas centra "Līna" organizēto konferenci "Labi vecāki šodien", dalīties arī ar "Cālis.lv" lasītājiem. Tāpat iedvesmu Līvai sniegusi biedrības "Debesmanna" rīkotā fotoizstāde "Estepatās", par kuru vari lasīt šeit.

"Apmeklēju vienu sirsnīgu konferenci, kuru organizēja psiholoģe Vita Kalniņa kopā ar savu komandu. Es būtu bijusi ļoti pateicīga, ja šāda veida pasākums būtu bijis pirms sešiem gadiem, kad mēs ar vīru tikai pieļāvām domu par bērniņa radīšanu. Es ļoti būtu gribējusi, lai kāds man izstāstītu ne tikai par dzemdībām, bet arī par dzīvi un "krāšņajām" sajūtām pēc tām.

Tikai ar otrā bērniņa (meitiņas Karlas) piedzimšanu es sāku apzināties, cik smags man ir bijis laiks, kad piedzima Patriks (pirmais bērniņš). Un tieši šīs atmiņas manu uzmanību konferences laikā vērsa uz lietām, kuras es būtu gribējusi zināt, pirms kļuvu par mammu. Tāpēc man bija svarīgi apkopot tās vienuviet, ja nu kādam topošajam vecākam tās noder un, lai turpinātu dziedēt arī sevi.

Atceros savas tik ļoti satraucošās sajūtas, kuras mani sāka pārņemt, beidzoties pirmo nedēļu pēcdzemdību eiforijai. Sēdēju istabā blakus guļošajam dēliņam (beidzot viņš bija iemidzis pēc vairāku stundu nēsāšanas uz rokām jau kuru dienu pēc kārtas) un es jutu sevī milzīgu paniku. Paniku par to, vai tiešām šādas sajūtas ir jāpiedzīvo, kad beidzot esi kļuvusi par mammu?! Jā, arī trauksme visas dienas garumā, skumjas, vientulība un izmisums – tās bija sajūtas, ar kurām saskāros ik dienas. Nevaru apgalvot, ka man bija pēcdzemdību depresija, bet depresīvas sajūtas gan. Un diemžēl es par to nerunāju ne ar vienu, lai arī apmeklēju terapiju arī pēc Patrika dzimšanas.

Man šķita, ka tās ir normālas mammu sajūtas un visas to piedzīvo. Es mācījos paciesties un izturēt šo periodu. Vismaz tas bija vienīgais, ko kādreiz no kādas jaunās māmiņas dzirdēju – nekas, ar laiku kļūs vieglāk. Runāt par to man bija neērti, jo šķita, ka kādam es varu likties pārāk vāja.

Esmu pateicīga, ka man blakus bija vīrs visu pirmo Patrika dzīves gadu katru dienu, bet vienalga es jutos ļoti vientuļi un domāju, ka arī Edgars jutās līdzīgi. Mēs par to gandrīz nerunājām, jo nezinājām, kā to darīt un vai vispār vajag.

Maza bērniņa raudāšana, kuru piedzīvojām katru dienu un vairāku stundu garumā, mani iekšēji plosīja. Es toreiz nezināju, ka tas ir veids, kā bērns ar mums runā, kā viņš izstāsta savu dzemdību un gaidību pieredzi, kā viņš man vēsta par to, kā viņam ir būt otrpus vēdera un ka tas viņam ir milzīgs pārdzīvojums. Es domāju, ka esmu slikta mamma, jo viņš tik daudz raud un man viņš ir jāapklusina, nevis jāļauj raudāt, esot blakus gan fiziski, gan emocionāli. Un šo es uzzināju tikai pēc Karlas piedzimšanas. Iespējams, es nemaz neprastu klausīties bērna raudas, kad dzima pirmais bērns, jo pati biju tik pilna ar savām neskaidrajām un nepatīkamajām emocijām, ka vietas cita stāstam manī nebija – arī bērniņa.

Tāpēc es ļoti novērtēju visus, kuri šo tēmu "ceļ gaisā", kuri runā un dalās ar savu pieredzi, pastāstot, ka būt par mammu (arī tēti) nenozīmē būt tikai laimes pārpilnai. Bērniņa dzimšana mūsos vienmēr atklāj dziļi apslēptas sajūtas, par kurām iepriekš neko nezinājām.

Jaunās mammas un tēti parasti piedzīvo emocionālu satricinājumu ne tikai tāpēc, ka krasi mainās visa viņu dzīve, ne tikai tāpēc, ka jāmācās likt bērniņa vajadzības pirms savējām, ne tikai tāpēc, ka pāru attiecības piedzīvo pirmo nopietno attiecību krīzi, bet arī vecāku pašu dzimšanas un zīdaiņa pieredze liek par sevi manīt un tā pamatīgi, tieši brīdī, kad piedzimst viņu bērns. Tāpēc bieži vien fantāzijās uzceltās pilis par to, kāda dzīve tevi sagaidīs pēc dzemdībām, mēdz sabrukt. Un tā notiek ar daudzām no mums.

Paldies, Vitai, ka viņa man ir palīdzējusi apzināties un atšķirt šīs haotiskās sajūtas no savas bērnības, kuras "uzpeld", esot kopā ar saviem bērniem. Ja es nebūtu iemācījusies atpazīt savu iekšējo bērnu, tad arī šodien man varētu šķist, ka šīs, dažubrīd ļoti nepatīkamās sajūtas ir saistītas ar bērniem, nevis ar mani pašu un manu pagātni. Un tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Nedrošību, vientulību, bezspēcību, un skumjas bieži rada nevis realitāte, kurā mēs dzīvojam, bet gan neapzinātas sajūtas un atmiņas no mūsu pašu bērnības pieredzes –ko mēs kā pavisam mazi bērni esam jutuši. Iespējams, tas viss, ko es te rakstu, var šķist nereāls, bet, ticiet man, es pati par to esmu pārliecinājusies. Un gribam to vai nē, mūsos katrā mīt savs iekšējais bērns – vienam šis bērns ir ļoti nobijies, citam dusmīgs, citam skumjš un vientuļš, bet vēl citam kaunpilns un pat pamests.

Šajā rakstā es dalīšos ar to, kas man šķita svarīgs, klausoties dažādus lektorus konferences laikā, kā arī ar savām atziņām, kuras esmu guvusi no savas pieredzes. Un kuras man ir svarīgi nodot arī citiem.

Gaidību laikā. Atrodi savu vecmāti un norunā tikšanos ar viņu vismaz divas līdz piecas reizes grūtniecības laikā. Man tas radīja lielu drošību. Es viņai katrā tikšanās reizē varēju uzdot jebkuru jautājumu, kurš man bija svarīgs – vai nu tas bija par grūtniecību vai dzemdībām, vai pēcdzemdību periodu. Gaidību laikā rodas dažādas neskaidras sajūtas, dažreiz arī bailes un šaubas gan par sevi, gan bērniņu – kurai vairāk, kurai mazāk, bet gaidību laiks ir pilns ar dažādām sajūtām. Un tāpēc būtu vēlams, lai tev blakus ir cilvēks, ar kuru visas neskaidrības vari izrunāt. Izrunāt arī to, kādas tu vēlies dzemdības, lai nav pēkšņu pārsteigumu, kā tas mēdz būt vietās, kuras tev iepriekš nav zināmas un speciālisti nav iepriekš pazīstami.

Manuprāt, šis punkts ir svarīgs, jo gan gaidību, gan pašu dzemdību pieredze ļoti ietekmē visu tālāko bērna dzīvi – ne tikai fiziski, bet, galvenokārt emocionāli. Bet tas, protams, ir mans viedoklis.

Pēcdzemdību periods. Izveido sarakstu ar cilvēkiem sev apkārt (draugi, radi, ģimene) un speciālistiem (psihoterapeits, krūts barošanas konsultants, vecmāte, pediatrs utt.), pie kuriem tu varēsi vērsties pēc palīdzības un atbalsta jebkurā laikā, kad bērniņš būs piedzimis. Un piestiprini šo sarakstu pie ledusskapja, lai tas ir acu priekšā.

Palīdzību lūgt ir ļoti svarīgi, ja esi jaunā māmiņa vai tētis. Tas nav luksusa pakalpojums, bet gan pamatvajadzība. Par palīdzības lūgšanu nav jājūtas vainīgai un nav jācenšas ar visu tikt galā saviem spēkiem (šāda veida uzskati ir greizi un jo ātrāk tiksi no tiem vaļā, jo labāk). Atrodi radus, draugus, kuri būs gatavi tev pirmajos bērniņa mēnešos (un varbūt arī ilgāk) regulāri gatavot ēst, iztīrīt māju, palaist tevi dušā vai vienkārši ļaus tev pagulēt, kamēr ārā staigās ar ratiem. Tāpat arī PEP mamma, dūla vai krūts barošanas speciālists ļoti var palīdzēt, atbalstīt un radīt lielāku mieru satraucošajā ikdienā; psihoterapeita konsultācija, kas iespējama arī "Skype", var krietni atvieglot ikdienā esošo emocionālo stāvokli. Un tava atbildība šajā visā periodā ir vērsties pēc palīdzības, nevis palikt vienai un censties ar visu tikt galā pašai, kā to mēģināju es, kad bija piedzimis Patriks.

Bērniņš tevi ļoti jūt un tāpēc rūpējoties par sevi, tu rūpējies arī par bērnu. Kā arī mamma, kura jūt sevi, jūt arī savu bērnu. Viņa jūt arī bērna vajadzības ne tikai fiziskās, bet arī emocionālās. Savukārt mamma, kura atrodas pastāvīgā trauksmē (kā tas bija man) vai pat piedzīvo pēcdzemdību depresiju, bērniņu just ir ļoti grūti un pat neiespējami. Un katra diena mājās var būt ļoti smaga. Tāpēc palīdzību meklēt ir ļoti svarīgi jūsu visas ģimenes dēļ. Ja šo rakstu lasa kāds tētis, lūdzu, pievērs savai partnerei pastiprinātu uzmanību, jo mēdz būt gadījumi, kad jaunās mammas ir tik smagā emocionālā stāvoklī, ka viņas pašas šo palīdzību nesameklēs, tāpēc to ieteiktu darīt tev.

Šis punkts ir ļoti, ļoti svarīgs. Arī man šāds saraksts bija piestiprināts pie ledusskapja, kad gaidīju otro bērniņu. Bet ciemiņi, kuri vienkārši atnāk ciemos, apēd tavu pārtiku, atstāj bardaku aiz sevis un ilgi uzkavējas, nav māmiņai un jaundzimušajam palīdzoši. No tādiem šajā sensitīvajā periodā būtu ieteicams izvairīties.

Jaundzimušā raudāšana ir veids, kā viņš ar mums komunicē. Veids, kā viņš izstāsta par savu pieredzi mammas vēderā, stāsta par pašu dzimšanu, jo viņam tā ir bijusi vēl grūtāka un smagāka pieredze, nekā pašai mammai. Tas ir veids, kā viņš liek tev uzzināt par savām vajadzībām un arī izstāsta savas pa dienu piedzīvotās sajūtas un emocijas. Labākais, ko vecāks šajā brīdī var darīt, ir ļaut raudāt, turot rokās, esot klātesošam gan domās, gan arī fiziski (klausīties bērna raudāšanā ir grūti, tāpēc, ja jūties nogurusi vai tev tas ir pārāk smagi, pajautā partnerim, iespējams, viņam klausīties bērna stāstā ir vieglāk.) Bet nekādā gadījumā neatstāj bērnu vienu citā istabā izraudāties, kā to mēdza nereti darīt mūsu vecāki un vecvecāki, jo tādā veidā bērns iegūst bezcerības sajūtu, iemācās neuzticēties pasaulei, jo, kad viņš sauc, neviens neatsaucas, jūtas vientuļš un skumjš.

Bērnu nevar pieradināt pie rokām! Tas ir muļķīgs mīts, kuru es dzirdēju, kad man piedzima Patriks. Teikšu godīgi, es gandrīz iekritu šajās lamatās, tomēr man pietika veselā saprāta un es šo padomu neuztvēru nopietni. Bērnu pie rokām pieradināt nevar. Arī izlutināt ar savu fizisku klātbūtni un pieskārieniem nevar. Gluži otrādi, tie viņam ir vitāli nepieciešami, lai viņš spētu augt un attīstīties. Iespējams, kādam var šķist, ka neņemšana rokās varētu veicināt bērna patstāvību, bet tas ir mīts. Bērns kļūst pašpietiekams tikai tad, ja viņam pirmajos dzīves gados ir bijis pietiekami daudz pieskārienu, mammas klātbūtne, nesteidzīgs laiks viņas klēpī – tādā veidā trauciņš ar mīlestību tiek piepildīts, lai vēlāk droši varētu doties pasaulē, zinot, ka pie mammas vienmēr var atgriezties pēc siltuma, drošības un mīlestības.

Bet, ja mamma klausa šim padomam un neņem bērnu rokās vai arī to dara reti, bērnam mamma var nepietikt, rodas deficīts, un tad gan bērniņš būs kā "pielipis" un jutīsies nedrošs. Tāpēc, mammas un tēti, ņemiet rokās, mīļojiet, bučojiet, aijājiet ne tikai jaundzimušos, bet arī jau lielākus bērniņus (ieteicams vismaz līdz astoņu gadu vecumam). Kā arī, lūdzu, lūdzu, mammas un tēti, ieklausieties vairāk sevī, nevis citu, garāmejot dotajos padomos. Es zinu, ka bieži sevi nevar dzirdēt, šķiet, ka iekšējā balss kaut kur pazudusi, bet centieties to atrast. Mazāk klausieties citos, vairāk sevī vai arī konkrētajā speciālistā, pie kura vēršaties pēc padoma. Citu bieži vien nevērīgie padomi mēdz mulsināt un "pazaudēt" jaunos vecākus.

"Nepieciešams vesels ciems, lai izaudzinātu vienu bērnu" (Elly Taylor). Arī Boulbija grāmatā "Drošais pamats" par drošas piesaistes veidošanos, autors min, ka ar mammu vien bērnam būs par maz. Ja arī mamma jūtas atpūtusies, ja viņa ir spēka pilna, bērnam tomēr dzīvē ir vajadzīgi ne tikai vecāki, bet arī citi cilvēki – onkulis, tante, vecvecāki, brālēni, auklītes u.c. Svarīgi radīt bērnam vidi, kurā viņš ir ne tikai kopā ar saviem vecākiem. Jo bērnam vairāk piesaistes personu, ar kuriem viņš labprāt pavada laiku, jo drošāks iekšējais pamats viņam veidosies. It sevišķi kādā grūtākā dzīves brīdī, kas var būt arī māsas brāļu ienākšana ģimenē, citi cilvēki viņam apkārt uz brīdi var nodrošināt to, ko mamma vai tētis sākumā ar jaundzimušo uz rokām nespēj, kamēr ģimenes jaunā sistēma atkal nostabilizējas. Kā arī jo vairāk tādu cilvēku, ar kuru bērns var labi pavadīt laiku, jo vieglāk pašiem vecākiem.

Ja ir tāda iespēja, iesaisti vīru/ partneri bērniņa dzīvē jau no pirmās dienas. Šo gan esmu izpildījusi par visiem simts procentiem. Man bija svarīgi, lai Edgars ir lietas kursā par visu, kas ar Patriku notiek un lai viņš ir tikpat lemttiesīgs, kā es. Un darītu to vēl un vēl. Iespējams, es ļoti daudz ko būtu darījusi citādāk, bet ne šo. Tētis ir ļoti svarīgs katra bērna dzīvē. Lai arī mamma ir tā, ar kuru veidojas pilnīgi dabiska saikne jau no ieņemšanas brīža, arī tētis ir tikpat svarīga persona kā viņa. Un, manuprāt, šeit liela teikšana ir sievietei – vai tētim ar bērnu veidosies tuvas attiecības jau no dzimšanas brīža vai nē. Uzticēt tētim jaundzimušo jau pēc pirmajām dzīves nedēļām kaut uz stundiņu, ir satraucoši, bet ļoti svarīgi. Laiks divatā viņiem abiem nāk tikai par labu, kamēr mamma var mazliet atpūsties.

"Do something every day that fills your cup" (kad bērniņam ir vismaz seši mēneši). Šis ir ieteikums, kuru es paņēmu no "Līnas" konferences. Tas mani uzrunāja, iespējams, tāpēc, ka mans iekšējais trauciņš ļoti bieži pēdējā laikā ir tukšs un vairāk ir jāpiedomā pie tā, lai ikdienā sevi kaut mazliet uzlādētu. Tāpēc es iesaku arī tev atrast lietas, vietas, darbības, veidus, kā "uzlādēt savas baterijas" arī divdesmit minūšu laikā – vai nu tā ir pastaiga, vai duša, vai svaigs gaiss, vai meditācija vai zīmēšana. Un atceries, tu nevari dot, ja tev nav ko dot. Tāpēc sākumā padomā par sevi, tad partneri un tikai tad par bērniem (bērni var mācīties nedaudz pagaidīt jau no sešu mēnešu vecuma).

Un pēdējais punkts šajā rakstā: jūsu ar partneri savstarpējās attiecības piedzīvos krīzi – kāds pāris mazāku, kāds tik lielu, ka kopā vairs nespēs palikt, bet diemžēl vai par laimi, bez krīzes neiztikt. Es negribu jūs biedēt, bet gan tikai sagatavot. Es pati šai krīzei nebiju gatava, man dažubrīd šķita, ka mums kā pārim iet tik traki, ka tās ir beigas, bet tagad es saprotu, ka tā bija krīze un tā ir nepieciešama mums kā pārim, lai attiecības piedzīvotu attīstību. Krīze nozīmē attīstību. Tāpēc arī šajos brīžos ļoti svarīgi vienam otru nepazaudēt– runāt, pārrunāt, klausīties, sadzirdēt otru, izteikt savas sajūtas, izraudāt, meklēt jaunus veidus, kā jums būt kopā. Tas ir liels darbs, kura veikšanai būs vajadzīgs laiks un pacietība.

Tāpēc arī attiecību krīzes bieži ir brīži, kad meklēt palīdzību no malas, ja jūti, ka netiksiet vieni ar to galā. Pāru terapeits, individuālais terapeits, PEP mamma, kurai arī noteikti ir zināšanas par attiecību krīzēm vai arī ļoti uzmanīga un klātesoša draudzene ar savu spēju tevī klausīties, nedodot padomus vai nenosodot, var būt milzīgs resurss jūsu pāru attiecībām. Kad krīze pārvarēta, attiecības iegūst pavisam citu kvalitāti un kopā būt kļūst interesantāk, foršāk un vieglāk! Stāstu to no savas pieredzes. Nepalikt krīzē, bet gan meklēt palīdzību, ir solis pretim stiprākai ģimenei. Kā arī noteikti atrodiet laiku divatā, ejiet uz randiņiem vai organizējiet, lai bērni mazliet paspēlējas turpat blakus vieni, kamēr jūs varēsiet parunāties. To redzēs un mācīsies arī jūsu bērni – kā komunicēt, kā veidot attiecības, kā runāt par sajūtām un risināt situācijas."