Kaitinošs sarunu biedrs: nelāgi ieradumi, kas apkārtējos raisa nepatiku  (6)

Protams, ir iespēja ar šādiem cilvēkiem vienkārši nekontaktēties, taču ne vienmēr jāpieņem tik drastiski mēri. Laba tehnika, kā slikto ieradumu veicējiem likt saprast, ka darbības nav pieņemamas, ir ļaut viņam "iekāpt tavās kurpēs". Citiem vārdiem sakot – paradumus, piemēram, skatīšanos telefonā un pārtraukšanu pusvārdā izmantot pret viņiem, dodot iespēju saprast, kā šādās reizēs jūties tu.

Turpretī, ja atpazīsi sevi kādā no rakstā minētajām situācijām, jāapdomā, vai nebūtu laiks nelāgajiem ieradumiem teikt ardievas. Sevi vērtēt nav viegli, tāpēc noskaidrot, vai tev piemīt kāds no paradumiem, konstatēt palīdzēs tavi tuvākie.

Protams, tas nenozīmē, ka nevar ieskatīties, ja tam ir pamatots iemesls. Tu vienmēr vari pateikt, ka gaidi svarīgu telefona zvanu, seko līdzi kādam notikumam tiešsaistē un tamlīdzīgi, taču regulāri spaidīt telefona pogas bez iemesla, kamēr otrs stāsta kaut ko sev svarīgu, ir ārkārtīgi nepieklājīgi. Bieži vien telefona spaidītāji, pat īsti nedzirdot viņiem stāstāmo, tikai piebilst kaut ko līdzīgu "Mhm, jā, tieši tā." Ja tevi neinteresē konkrētā saruna, skaidri un gaiši to pasaki – neapgrūtini ne sarunu biedru, ne arī sevi.

Neapšaubāmi, saruna nav tikai viena cilvēka monologs – tu ne tikai vari, bet tev arī vajag izteikt savu viedokli skaļi, kas bieži vien būs balstīts tavā pieredzē, taču robeža starp padomu došanu un sarunas vēršanu uz sevi ir ļoti šaura. Daudziem šķiet kaitinoši, ja viņi dalās kādā priecīgā dzīves notikumā ar tevi, bet tu tā vietā sāc runāt par sevi, piemēram, draugs/draudzene dabūjis paaugstinājumu darbā, bet tu sāc skaļi filozofēt par savu paaugstinājumu.

Šādu taktiku reizēm izmanto cilvēki-emocionālie manipulatori, kuri nevēlas sarunas grožus izlaist no rokām. Kādas ikdienišķas darbības šādus cilvēkus raksturo un kā nepieļaut, lai tevi aptin ap pirkstu, lasi šajā rakstā.

Šis gan vairāk attiecināms uz romantiskām attiecībām – partneri bieži vien jūtas aizskarti un aizkaitināti, ja "es" dominē pār "mēs". Tas nenozīmē, ka, esot attiecībās, tev jāatsakās no savām interesēm un viedokļa, bet lēmumu pieņemšanā, kas būtu izrunājami abiem, nav ieteicams vilkt deķīti uz savu pusi. Piemēram, ja tev jautā, kur tu un otra pusīte iesiet, labākā atbilde noteikti nav "Es izdomāju, ka dosimies uz kino." Arī tad, ja nebūt nevēlējies otru sakaitināt, šāds ieradums var izvest no pacietības.

Ir skaidrs, ka nevienam netīk sarunas partneri, kas pārtrauc teikuma vidū un neļauj pabeigt domu vai arī nemitīgi labo gramatikas kļūdas (par tām vajag runāt, taču ne konkrētajā brīdī, jo tad var šķist, ka tu teikuma konstrukcijām pievērs lielāku uzmanību nekā izteiktajam saturam). Taču ir daļa cilvēku, kuriem kaitinoša šķiet ātra runāšana, jo tad rodas sajūta, ka tevi šādā veidā cenšas pārliecināt un iespaidot. Klausoties cilvēkos, kuri ātri runā, var ļoti viegli pazaudēt domu.

Tāpat nelāgo ieradumu sarakstā minama stāstījuma teikumu pabeigšana jautājuma intonācijā. Lai saprastu, kā tas īsti izklausās, jāpamēģina pašam kāds teikums pateikt skaļi, pēdējo daļu pārvēršot jautājumā, piemēram, "Viņa izlēma doties uz deju nodarbībām, lai uzlabotu lokanību." Kaitinoši tas šķiet tāpēc, ka šādā veidā cilvēks jau necenšas tev neko pajautāt – viņš izvēlas šādu intonāciju, lai pastiprinātu parādītu savu nepiekrišanu šim apgalvojumam.

Ir pilnībā saprotams, ka viens cilvēks nevar būt speciālists visās pasaules tēmās, taču antipātijas cilvēkos raisa tie sarunu biedri, kuri mēģina izteikties par pilnībā visu arī tad, ja viņiem ir vien virspusējas zināšanas konkrētajā tēmā. Nevajag kaunēties, ja īsti nepārzini sarunas tematu – labāk skaidri pasaki, ka vari tikai teorētiski šo jautājumu komentēt. Ja otrs zinās stāstīt vairāk, konkrētajā tēmā jau kļūsi zinošāka.