Bez pasakām par stārķiem! Kā dažādos vecumposmos bērnam atbildēt par seksualitātes jautājumiem  (1)

Pirmsskolas vecuma bērns pamana mammas higiēniskās paketes un jautā: Kas tas ir? Ko un kā vecākam būtu uz šo jautājumu jāatbild? Un vai vispār jāatbild? Kā atbildēt uz jautājumiem par to, kā rodas bērni? Par to portālā "Veseligsridzinieks" skaidro jomas speciālisti.

Ikvienam vecākam, visticamāk, jau pašam ir sapratne par to, ka ar bērnu ir jārunā par higiēnu un reproduktīvo veselību. Tāpēc šajā rakstā mēģināsim rast atbildes par to, kad ir tas piemērotākais brīdis sarunas uzsākšanai un kā atbildēt uz dažādiem bērnu jautājumiem tā, lai paši nebītos un bērnu nenobiedētu. Un, lai nenotiktu tā, ka pirmsskolas vecuma bērni daudz jautā vecākiem par šo, bet vecāki, nezinot, vai un kā atbildēt, izvairās no atbildēm, bet pusaudžu vecumā bērni vairs nejautā…

Galvenais, kas jāzina vecākiem, kuri vēlas kopā ar bērnu pievērsties sarunām par intīmo – ka šāds lēmums ir ļoti pareiza un atbalstāma izvēle. Pieredze liecina, ka bērniem, kuriem kaut reizi ir bijusi sirsnīga un atklāta saruna ar vecākiem par seksualitātes tematiku, ir daudz mazāk raksturīga sabiedriski nepieņemama un riskanta seksuāla uzvedība un šāda rakstura problemātika.

Tas nozīmē, ka informēti bērni:

Faktiski tieši šis ir tas rezultāts, par kādu justos iepriecināts ikviens vecāks. Mierīgas, labvēlīgas sarunas kā reiz ir veids, kā šo rezultātu sasniegt. Neviens cits spēcīgāk par vecākiem nespēj ietekmēt bērna gaidas, priekšstatus un personisko robežu cieņu. Tas attiecas arī uz seksa tēmu.

Vecākiem labi jāapzinās un jāpārvalda savas personiskās izjūtas

Sekss, bērnu piedzimšana un attiecības kā parādības pati par sevi nav ne kaunpilna, ne smieklīga, ne netīra joma. Tā ir tāda pat mūsu dzīves šķautne, kā, piemēram, veselība un citas. Tomēr šī šķautne ir ļoti intīma un tas ir iemesls, kādēļ nereti par to ir grūti sākt runāt. Turklāt, daudziem vecākiem ir sava negatīva pieredze, kas traucē par šīm lietām brīvi izteikties.

Tāpēc vecākiem pirms sarunas uzsākšanas ar bērnu būtu vēlams:

Savstarpēji apspriest kopīgo plānu. Jāpārliecinās, ka mammai un tētim ir vienāds priekšstats par to, ko vajag un ko nevajag teikt bērnam. Ja priekšstati atšķiras, vēlams jau laikus panākt kompromisu.

Ja kautrējies, izmēģini sarunu spoguļa priekšā jeb kopā ar dzīvesbiedru. Bērns var kaut ko pajautāt vienam no vecākiem un var arī abiem vienlaikus uzdot jautājumu, tāpēc būtu lieliski, ja gan mamma, gan tētis nesamulstot spētu piedalīties sarunā viens otra klātbūtnē.

Ja nespēj runāt ar bērnu savu pagātnes psiholoģisko pārdzīvojumu dēļ, palīdzi sev tikt ar tiem galā. Vari vērsties psihoterapijā, vari izrunāties ar tuvākajiem draugiem vai vismaz palasīt par šīm tēmām internetā. Tavs bērns ir atsevišķa personība un viņa dzīve veidosies pavisam citādāk nekā tavējā. Tev ir unikāla iespēja pasargāt savu bērnu no tās negatīvās pieredzes, kāda bijusi tev. Šim nolūkam vispirms jāparūpējas par sevi un jārunā ar bērnu.

Daudzi vecāki uztraucas, ka "samaitās" bērnu, ja runās ar viņu par tēmām, kuru pareizai izpratnei bērns vēl nav gatavs. Un vēl baidās par to, vai šādas sarunas neizprovocēs bērnā pāragras nevajadzīgas vajadzības un vēlmes. Pieredze liecina, ka nav iespējams paātrināt bērna normālu seksuālu attīstību, ja mēs paši ievērojam bērna robežas un neattīstām sarunu tālāk par bērna izziņas vēlmēm.

No šīs problēmas iespējams izvairīties, ievērojot četrus vienkāršu likumus:

Nesteigties uzsākt sarunu pirmajam, bet tikai atbildēt uz bērna jautājumiem un komentēt dzīves situācijas, ja pamani, ka tās nodarbina bērna prātu (atradis prezervatīvus, paketes, ieraudzījis kādu no vecākiem kailu, ieraudzījis bērna barošanu ar krūti, izdzirdējis svešu vārdu, ieraudzījis erotisku ainu filmā, pusaudža vecumā izrāda satraukumu par attiecībām ar kādu pretējā dzimuma bērnu utt.).

Dzirdot bērna jautājumu, vispirms jāprecizē, ko tieši bērns ar jautājumu domājis, kur bērns to dzirdējis, ko bērns par to jau zina. Jāņem vērā tāda bērna psihes īpatnība kā tas, ka bērns ne vienmēr jautā par to, ko vēlas zināt un kas viņus uztrauc. Un aiz konkrētā jautājuma var slēpties būtiskāks jautājums, kas jānoskaidro, lai pareizi atbildētu.

Atbildēt tikai uz uzdoto jautājumu bez iedziļināšanās. "Kas tas tāds? – Tās ir krūtis." Punkts. Un pauze. Ja bērnam ar šo atbildi būs par maz, viņš turpinās jautāt, uzdodot vienu (vai 25) precizējošus jautājumus. Ja bērna ziņkārība jau pēc pirmās atbildes ir apmierināta, var un arī vajag apstāties un pie tās arī palikt. Bērni lieliski spēj regulēt sarunas dziļumu un sev saprotamās informācijas daudzumu. Ja bērnam radīsies nākamais jautājums, jūs par to uzzināsiet pirmie!

Būt gataviem turpināt sarunu jebkurā laikā, kad bērnam to gribēsies turpināt (izņemot sociāli nepiemērotus brīžus, to skaidrojot un atgriežoties pie jautājuma tiklīdz iespējams). Kopumā raugoties, seksa tēmas legalizācija stimulē ziņkārību un jāsaprot, ka tā ir absolūti veselīga! Un tas, savukārt, nozīmē, ka, iespējams, jau pēc mēneša jums būs bērnam jāskaidro, kas ir, piemēram, "surogātmāte". Ko darīt? Arī atbildes uz šādiem jautājumiem ir vecāku sūtība.

Ne vienmēr ir vērts bērniem stāstīt par visu slikto, ko jūs ziniet par uzdoto jautājumu. Bieži vecāki par to runā, jūtas satraukti un vēlas bērnu pasargāt. Šāda vēlme ir absolūti normāla, tomēr bērna vecumposms bieži vien neļauj visu saprast, apgūt un "salikt galvā pa vajadzīgajiem plauktiņiem". Toties vecāki, kas paši pārdzīvo spriedzi un trauksmi attiecībā uz seksa jautājumiem, tieši ar savām izjūtām, nevis ar bērnam sniegto informāciju, spēj padarīt bērnu nevajadzīgi trauksmainu. Līdz ar to arī bērns no vecākiem var pārņemt trauksmi attiecībā uz seksualitātes tematiku. Tāpēc vecākiem nepieciešams nopietni izsvērt, par ko paši ir gatavi runāt un kuras tēmas jāatliek.

Kā variantu var minēt no kāda bērnu ārsta noklausītu ieteikumu. Visi bērni zina, ka zemāk par vēderu cilvēki izskatās atšķirīgi. Tāpēc var sacīt, ka tētim ir caurulīte un mammai caurumiņš. Tētim ir ļoti mazi bērniņi, bet tie tētī nevar izaugt. Tāpēc tētis ar savu caurulīti pārstādīja bērniņu mammai vēderā, kur viņš auga un, kad izauga pietiekami liels, izkļuva ārpusē.

Vecumā no diviem līdz četriem gadiem

Ķermeņa daļu un dzimumorgānu nosaukumi. Kā rodas bērni (vispārējā ideja). Var atbildēt: "Tu izaugi mammas vēderā. Tur bērniņam ir silti un droši, un viņš izaug mammai zem sirsniņas". Šajā vecumā bērns vēl nespēj izprast bērna ieņemšanas un dzemdību procesa detaļas. Tāpēc parasti pietiek ar atbildi par dzemdi, kurā aug bērniņš, kamēr viņam nepienāk laiks piedzimt (nākt pasaulē).

Vecumā no četriem līdz sešiem gadiem

Kā tieši dzimst bērns. Varai paskaidrot dzemdību procesu, pastāstīt par spazmām un to, ka bērni piedzimst (nāk pasaulē) no vagīnas. Bērna ieņemšanas kopējā koncepcija (atbilde – mēs ar tēti tevi "uztaisījām"). Dažkārt bērni jautā pēc vairāk detaļām, tad var sākt stāstīt par olšūnām un spermatozoīdiem.

Vecumā no sešiem līdz deviņiem gadiem

Dzimumakta kopējā koncepcija. Olšūnas un spermatozoīdi, penis (loceklis) un vagīna, dzemde un sēklinieki. Jo vecāks kļūst bērns, jo vairāk viņš spēj saprast – arī par seksa svarīgumu un baudu, par masturbāciju, par izvarošanu, par viendzimuma attiecībām, par neauglību utt.

Vecumā no 10 līdz 12 gadiem un vecāki

Dzimumnobriešanas būtība un pārmaiņas organismā. Visas ar seksu saistītās tēmas, ko bērns pamanīs televīzijā vai dzirdēs no vienaudžiem. Šajā vecumā būtiski formējas bērna vērtību sistēma un personiskās robežas. Tāpēc svarīgi noskaidrot, tieši ko bērns vēlas uzzināt, lai, no vienas puses, vecāki nekļūtu pārāk uzbāzīgi, un no otras puses – paustu bērnam savu gatavību vienmēr apspriest it visu, kas bērnam svarīgs.

Ikvienā valodā ir daudz vārdu, kas apzīmē seksu, dzimumorgānus un ar tiem saistītās parādības un procesus. Bieži vien šie vārdi mēdz būt pārāk zinātniski, "saldi", vai lietoti pārnestā nozīmē (krāniņš, vāverīte). Jā, protams, ir arī rupja leksika. Neitrālu vārdu šajā jomā faktiski nav. Tāpēc arī vecākiem grūti izvēlēties, kādā "valodā" ar bērnu runāt pat sniedzot vienkāršākos paskaidrojumus. Ir ļoti grūti izrunāt to ķermeņa daļu, procesu un parādību nosaukumus, kas saistās ar seksualitāti.

Tāpēc vispirms, vēl pirms sarunas ar bērnu, ir vērts pārdomāt apzinātu vārdu izvēli un pārliecināties, ka varat paši bez mulsuma (vai vēlmes smieties) tos izrunāt. Smiekli ir kauna, trauksmes un spriedzes maska. Savukārt bērni sajūt vecāku patiesās emocijas un neapzināti sasaista tās ar apspriežamo tēmu! Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai vecāki apspriežamajā tēmā un izvēlēto vārdu lietošanā justos ērti.

Lai kādus vārdus tu izvēlētos, tie vienīgie būs arī pareizie. Tikai tu pārzini jūsu ģimenē ierasto leksiku, jūti intonāciju un konkrētajā brīdī lietoto vārdu izvēles pareizumu. Tikai tu spēj lemt tieši ko un kā teikt. Ja tu izvēlies teikt "čuriņa", "vāverīte" vai "krāniņš" un "gailītis", arī tas nav nepareizi, tāpat kā "vagīna" un "penis".

Kādam jebkurš no šiem vārdiem var šķist muļķīgs, smieklīgs vai neadekvāts, tomēr tas ir daudz mazāk svarīgi nekā tas, ka tu vispār ar savu bērnu apspried jautājumus, kuru kontekstā šos vārdus lietojat. Bērnam ir svarīgi nevis paši vārdi, bet tavs miers un pārliecība, kādā tos izrunā un spēj atbildēt uz viņa jautājumiem. Valoda uzlabosies, kad pienāks laiks.

Protams, ja sākotnēji sauksi lietas īstajos vārdos (penis, loceklis, vagīna, starpene), tas noteikti atvieglos turpināt sarunas ar bērnu pieaugušākā vecumā.

Ir daži paņēmieni un ieteikumi, kas spēj atvieglot sarunu visiem tās dalībniekiem:

Vēlams paskaidrot pēc iespējas vienkāršāk, bez terminiem un gariem teikumiem. Ja tomēr vēlies lietot kādu terminu, tas bērnam jāizskaidro.

Tev nav obligāti jāpiekrīt tam, ko tu stāsti. Tu vari stāstīt par dažādiem variantiem un viedokļiem. Galvenais, neignorēt to, kam tu nepiekrīti (piemēram, ķeizargrieziens). Tā kā bērns savu ziņkārību agri vai vēlu apmierinās arī bez tevis, labāk pašiem neslēpt informāciju.

Ir pilnīgi normāli kaut ko nezināt vai nespēt atbildēt uzreiz. Tas nozīmē, ka vari mierīgi atzīt savu nezināšanu un apsolīt atrast vajadzīgās atbildes (internetā, literatūrā, sarunā ar psihologu u.tml.) un atgriezties pie sarunas. Jo bērns vecāks, jo vairāk iespējams kopīgi meklēt atbildes uz jautājumiem.

Ir pilnīgi normāli kautrēties un sajusties neveikli. Arī to var droši atzīt bērnam (tu mani samulsināji; nu gan es samulsu, tu man uzdevi ļoti nopietnu jautājumu u.tml.) un teikt, ka šī jautājuma apspriešana ir ļoti nozīmīga un ka jums vajag mazliet laiku, lai sagatavotos sarunai.

Bez kā būtu jāiztiek sarunās: