Eksperti: zināšanu liegšana pakļauj bērnus lielākam seksuālās vardarbības riskam  (8)

Runājot ar bērniem par jautājumiem, kas saistīti ar viņu ķermeni, vecāki nereti cenšas būt izvairīgi, jo uzskata, ka noteikta veida informācija viņiem vēl nav piemērota. Tomēr, zināšanu liegšana bērniem par labu nenāks, pārliecināti eksperti. Viens no labākajiem līdzekļiem seksuālas vardarbības pret bērnu riska mazināšanā ir viņa vecumam atbilstošas informācijas sniegšana un spēja uzticēties kādam pieaugušajam.

Kā skaidro eksperts bērnu seksuālās izmantošanas prevencijas jomā no Lielbritānijas Donalds Findleiters, viens no vienkāršākajiem veidiem bērna pasargāšanai ir viņam saprotamā veidā pastāstīt, kuras ir tās ķermeņa daļas, ko citiem nevajadzētu aiztikt. Nav nepieciešamības ieslīgt detaļās – pietiek, ja bērns zina, ka tas, kas ir viņa biksēs, ir privāts, un to nevienam nevajadzētu aiztikt. Viņam pievienojas arī antropoloģe un projekta "Stiprinot ģimenes, kopienas un attiecības: antropoloģiska pieeja vardarbības izpētē" pētniece Aivita Putniņa. Viņa uzsver, ka zināšanas ne tikai palīdz bērnu pasargāt, bet ir arī rīks, kā mazināt neatbilstošu un pieaugušos mulsinošu uzvedību.

Findleiters norāda, ka statistika liecina – no seksuālas vardarbības ir cietis vidēji katrs desmitais bērns. Biežāk tiek izmantotas meitenes, tomēr arī zēniem nereti tiek nodarīts pāri. Speciālists uzsver, ka viens no veidiem, kā bērnus pasargāt, ir audzināšana. Bērnam ir sevi jāapzinās un jāzina savas tiesības. Tāpat svarīgas ir attiecības ar vecākiem un skolotājiem – bērnam ir jāspēj uzticēties šiem pieaugušajiem un pastāstīt to, kas ar viņu notiek. Turklāt tas ir svarīgi jau no agra vecuma.

"Mans ķermenis ir mans, un tas ir privāts. Nevienam mani tur nevajadzētu aiztikt. Es varu teikt "nē"," dažas no pamata lietām, kas būtu jāzina katram bērnam nosauc eksperts, "ja notiek kaut kas, kas mani satrauc, es dodos pie mammas un tēta." Bērnam ir jāsaņem šīs zināšanas un drošības sajūta par to, ka vecākiem var stāstīt to, kas ir noticis. Turklāt ir jāņem vērā, ka nevajadzētu gaidīt līdz brīdim, kad bērns kļūst par pusaudzi, lai par šiem jautājumiem runātu. "Lielbritānijā lielākā daļa bērnu tiek izmantoti deviņu-desmit gadu vecumā, un runāšana par šo jautājumu 13-14 gadu vecumā, nepasargā bērnu no izmantošanas mazākā vecumā," uzsver Findleiters. Protams, tas ir jāpārrunā arī vēlāk, bet jāņem vērā, ka dažādās vecuma grupās bērni ir pakļauti atšķirīgiem riskiem.

"Ir svarīgi novērst vardarbību, nevis tikai meklēt pazīmes, kas liecina par notikušo," vairākkārt uzsver speciālists. Ar bērnu jautājumiem, kas kaut kādā veidā ir saistīti ar šo tēmu, vajadzētu runāt, sākot no piecu gadu vecuma. Tomēr ir jāpatur prātā, ka bērniem nav jāzina pilnīgi viss: "Tas nav par seksu, tas ir par pieskārieniem, tas ir par labu izturēšanos vienam pret otru. Tas nozīmē, ka tev ir pieaugušais, kam uzticies un ar ko pārrunāt to, kas tevi satrauc," teic Findleiters.

"Mums nav jāskaidro nekas sīkāk, nav jāsaka, kāpēc cilvēki varētu gribēt aiztikt to, kas ir bērna biksēs. Pietiek, ja bērnam pastāsta, ka tās ir privātās ķermeņa daļas, ko citiem nevajadzētu aiztikt," skaidro speciālists. Ir būtiski par šiem jautājumiem runāt gan ar bērniem, gan viņu vecākiem.

"Par šo ir jārunā agrā vecumā, un es zinu, ka daļā pasaules satraucas, ka šāda izglītība nozīmē bērnu seksualizēšanu, bet nav nekādu faktu, kas to apstiprinātu. Ja bērni par šiem jautājumiem nezina, viņi ir vieglāk ievainojami un tas piesaista seksuālus varmākas. Viņi pamana ievainojamību," skaidro eksperts. "Ja bērns nezina, ka privātās ķermeņa daļas ir privātas, un kaunas par to runāt, jo mamma un tētis ar to nerunā, tad izmantotājs to pamanīs un zinās, ka šis bērns ir vieglāk ievainojams."

Vaicāt, kā viņš vērtē izglītības satura ierobežošanu, neļaujot skolās runāt par šiem jautājumiem, jeb tā sauktos "tikumības grozījumus", Findleiters norāda "Tas nekādā veidā neapmierina bērnu vajadzības." Speciālists piebilst, ka šāda iniciatīva varētu būt labi domāta, bet tā neatbilst reālajai situācijai un bērniem kaitē.

Putniņa norāda, ka patiesībā veicamie soļi var būt ārkārtīgi vienkārši. Pēc dažādiem atgadījumiem, kuros cietuši bērni, cilvēki mēdz runāt par dienestu atbildību un to, ko pieaugušie varēja darīt, lai situāciju mainītu, bet bieži neaizdomājas, ka arī bērni spēj kaut kādā vaidā rīkoties. "Šo drošību, vismaz daļēji, var panākt, bērnus laikus izglītojot par to, kur vērsties pēc palīdzības, kādā gadījumā vērsties pēc palīdzības, un tad bērni kļūst gatavi šādām situācijām."

Arī antropoloģe ir pārliecināta, ka sniegtajai informācijai ir jāatbilst bērna vecumam. Putniņa kā piemēru min "Centrs Dardedze" realizēto izglītojošo Džimbas programmu – bērni, kas to ir izgājuši, atpazīst seksuālās vardarbības riskus. "Viņi zina savas privātās zonas, viņi zina, kā uzvesties virtuālā vidē. Proti, viņi sevi spēj pasargāt un atpazīt šos riskus, un viņi spēj par šiem riskiem arī runāt." Bērni, kas nav šīs lietas apguvuši, nevar sevi pasargāt un neatpazīst riskus, piemēram, viņi būtu vieglāk pierunājami doties līdzi nepazīstamam pieaugušajam.

Speciāliste vērš uzmanību uz to, ka bērniem, kas ir cietuši no seksuālās vardarbības, varētu šķist, ka notikušais ir norma. Speciāliste norāda, ka ir pat bijis gadījums, kad bērns, kas cietis no vardarbības, to sapratis, piedaloties Džimbas programmā. Līdz tam viņš nebija zinājis, ka ir veidi, kādā bērnu nevajadzētu aizskart.

Viena no iespējām, kā bērnu pasargāt no seksuālās vardarbības, ir viņām izskaidrot tā saukto "biksīšu likumu", kas tika pieminēts jau iepriekš. Pat, ja tas ir labi domāts, bērnam ir jāmāca, ka viņa ķermenis ir tikai viņa.

Putniņa norāda, ka, izvērtējot Džimbas programmu, secināts, ka veids, kādā ar bērniem tiek runāts par dažādiem jautājumiem, atbilst viņu vecumam. "Par seksuālām attiecībām galīgi netiek runāts," teic speciāliste, norādot, ka bērniem piecu-sešu gadu vecumā seksuālās tēmas bieži ir ļoti aktuālas. "Viņi lieto šo vārdu "sekss", īsti gan nezinot, ko tas nozīmē. Pieaugušie iedomājas, ka viņi zina, un tāpēc jūtas neērti un cer, ka ar klusēšanu to apturēs. Tas ir arī vecums, kad viņi izzina savu ķermeni, mēģina paskatīties viens otram biksītēs un visi iet barā uz tualeti. Viņiem ārkārtīgi interesē šīs lietas, un Džimbas aģenti ir novērojuši, ka pēc šīm nodarbībām, interese vispār pazūd. Bērniem viss top skaidrs, un tā interese tiek ievirzīta pareizā gultnē." Speciāliste uzsver, ka šīs nodarbības rada pretēju efektu tam, par ko satraucas tā daļa vecāku, kas uzskata – viņu bērniem tiek mācītas netikumīgas lietas un viņi tiek seksualizēti.

Vairāk par Džimbas programmu ir iespējams uzzināt šeit.

Viņš uzsver, ka jebkādām izmaiņām ir jāpievērš uzmanība. Ir jāseko līdzi tam, kas notiek bērna dzīvē. "Ne vienmēr izmaiņas rada seksuāla vardarbība. Iespējams, ka bērnu apceļ. Iespējams, ka tas ir kaut kas cits," norāda Findleiters. Mazākiem bērniem par problēmām var liecināt tas, ka viņš sāk slapināt gultā. Garastāvokļa izmaiņas, neizskaidrojams nogurums un nespēks – tās ir tikai dažas no izmaiņām. Tad vecākiem ir jāmēģina saprast, kas radījis šīs pārmaiņas – pieaugšana vai kāds traumatisks atgadījums.

"Ja viņi parāda, ka zina par seksu vairāk, nekā viņiem vajadzētu, ja viņi runā vai uzvedas seksualizētā veidā, tā varētu būt pazīme, ka notiek kas nelāgs, bet tā varētu būt arī norāde, ka viņi pavada laiku internetā, aplūkojot to, ko viņiem nevajadzētu," skaidro speciālists. Visām izmaiņām bērna uzmanībā ir jāpievērš uzmanība. Tās var pavēstīt ne tikai par seksuālu izmantošanu, bet arī citām problēmām.

Findleiters norāda, ka uzmanība jāpievērš ne tikai bērnu, bet arī pieaugušu cilvēku uzvedībai. "Divas trešdaļas no bērniem, kas tiek izmantoti, cieš savās mājās. Turklāt lielākajā daļā gadījumu tas nav tētis, kas to dara, bet tas var būt tētis, tā var būt mamma, patēvs, vectēvs, tēvocis, brālis, radu bērns, ģimenes draugs. Galvenokārt tie ir vīrieši." Izprotot vidi, kur tas parasti notiek, ir vieglāk pamanīt, ka radusies problēma.

Viņš aicina pievērst uzmanību tam, vai kāds nepieskaras bērnam vairāk nekā tas ir pieņemami. Tā var nebūt seksuāla izmantošana, bet bērnam vienalga sagādā nepatīkamas izjūtas. Tāpat nevajadzētu atstāt bez ievērības to, ja kāds pieaugušais sāk viesoties bērna guļamistabā vai laiku pa laikam iztraucē bērnu vannas istabā vai tualetē. Tas, protams, var būt nejauši, bet tādām lietām nevajadzētu notikt regulāri. Seksuāli joki bērna virzienā, neizskaidrojamas dāvanas un vēlme pavadīt laiku tikai divatā – tās ir pazīmes, kam vajadzētu pievērst uzmanību. "Tas, protams, nenozīmē, ka pieaugušais ir seksuāls varmāka, bet piekukuļošana un laiks divatā var radīt iespēju," skaidro Findleiters. Nevajadzētu turēt aizdomās pilnīgi visus, bet ir jāpievērš uzmanība izmaiņām.

Speciālists vairākkārt uzsver, ka uzturēt attiecības ar bērnu ir svarīgi. Vecākiem ir jāparāda bērnam, ka viņš var stāstīt par pilnīgi visu, kas ar viņu notiek.