Mans pusaudzis melo: psihologa skaidrojumi un ieteikumi vecāku rīcībai

Šķiet, ka viss, ko es kā mamma vai tētis varu darīt, ir cerēt, ka bērns pret mani būs atklāts un nemelos, taču bieži vien šī naivā cerība pārvēršas pīšļos, jo pieķer savu pusaudzi lielākos vai mazāko melos. Kā portālam "Parents" atklāj psihologs Karls Pikhards, bērni, "iesoļojot" pusaudžu gados, aptuveni deviņu līdz 13 gadu vecumā, sāk apzināties savu neatkarību no vecākiem. Viņi saprot, ka, pirmkārt, vecāki nevar viņus piespiest sadarboties. Pusaudžu vecumā bērns apzinās, ka izvēle – sadarboties vai nē ir viņa rokās. Šajā brīdī vecāki var novērot, ka bērns kļūst aizvien ietiepīgāks, spītīgāks un izrāda lielāku pretošanos vecākiem nekā parasti.

Otrkārt, šajā vecumā jaunieši apzinās, ka vecāki par viņa dzīvi zinās tikai tik daudz, cik viņi paši vēlēsies stāstīt. Izvairoties no dažādu detaļu atklāšanas, pusaudzis var vecākiem par savu dzīvi radīt pozitīvu iespaidu un izvairīties no kritikas vai nosodījuma. Taču, lai to panāktu, nereti nākas kaut ko noslēpt vai pat samelot.

Psihologs skaidro, ka ir divu veidu meli – faktu turēšana noslēpumā un taisnības safabricēšana. Pirmajā gadījumā pusaudzis izvairās atklāt visu patiesību, paturot daļu noslēpumā, bet otrajā gadījumā viņš izvēlas samelot par visu notiekošo, piemēram, tā vietā, lai atklāti vecākiem pateiktu, ka dodas uz ballīti kopā ar draugiem, tīnis paziņo, ka dodas palikt pa nakti pie drauga, kur abi kopā skatīsies filmas un spēlēs videospēles, un, protams, vecāki arī būs mājās. Pikhards stāsta, ka lielākā daļa jauniešu izmanto abu veidu melus.

Taču tam, kāpēc cilvēki melo, vienmēr ir savs iemesls. Piemēram, lai dabūtu kāroto, lai izvairītos no nepatikšanām vai nosodījuma. Visiem šiem iemesliem ir viena kopīga lieta – vēlme pēc brīvības un neatkarības, kas sevišķi izpaužas pusaudžu gados. Tāpēc tieši šajā vecuma posmā vecāki var novērot bērnu vairāk melojam un visticamāk arī pieķert viņu, sakot nepatiesību.

Protams, vecākiem vajadzētu apzināties – tas, ka pieķeram savu bērnu melos, nebūt nenozīmē, ka tā ir pirmā reize, kad viņš šādi rīkojas. Visticamāk, ka jaunietis to ir darījis arī iepriekš, taču, pateicoties vecāku naivumam un vēlmei uzticēties, veiksmīgi "ticis sveikā cauri". Psihologs skaidro, ka gadījumi, kad pusaudzis netiek pieķerts melos, viņu iedrošina turpmāk rīkoties līdzīgi.

Taču, ja ievēro, ka tavs bērns regulāri melo, uztver to nopietni un aprunājies ar atvasi par viņa rīcības iemesliem un iespējamajām sekām. Pastāsti viņam, kā šāda rīcība liek tev justies: "Kad tu nestāsti man patiesību, es jūtos sāpināta un dusmīga!" Tāpat tu vari izpaust savu viedokli par negodīgumu vai pat piešķirt sodu par pusaudža rīcību. Taču pats svarīgākais vecākiem ir iedrošināt jaunieti turpmāk teikt tikai un vienīgi patiesību. To var izdarīt, piemēram, uzsverot, ka patiesības teikšana vienmēr tiek augstu vērtēta Jo, jāatzīst, jebkurš no mums ir piedzīvojis situāciju, kurā nepieciešams daudz drosmes, lai melu vietā izvēlētos teikt patiesību, kas, iespējams, varētu beigties ar attiecību pajukumu, strīdiem un nesaskaņām. Tāpēc Pikhards atklāj, ka katru reizi, kad pusaudzis tev izstāsta patiesību, kas viņam var kaitēt, iedrošini viņu, sakot ko tādu, kā "Paldies, ka biji tik drosmīgs un izstāstīji mums, ko tādu, ko tu nevēlējies teikt un mēs nevēlējāmies dzirdēt!".

Kā jau iepriekš tika minēts, tad cilvēki melo kādu motīvu vadīti. Zemāk vari redzēt dažus psihologa minētos iemeslus, kāpēc pusaudži izvēlas slēpt patiesību.

Lai neliktu vecākiem vilties un teiktu to, ko viņi vēlas dzirdēt. Dažreiz pusaudzis var savu patieso nodarbošanos pēc skolas vai kopā ar draugiem aizstāt ar nodarbēm, kuras vecāki vēlētos, lai viņš darītu, piemēram, tā vietā, lai atklāti mammai un tētim teiktu, ka dosies pie drauga spēlēt video spēles, viņš paziņo, ka dodas turp, lai kopā mācītos.

Lai izvairītos no soda. Visnotaļ viens no izplatītākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki melo, ir vēlme izvairīties no savas rīcības sekām, kas pusaudžu gadījuma nereti beidzas ar sodu, piemēram, aizliegumu pēc skolas satikt draugus vai doties uz kādu sen kārotu pasākumu.

Lai mazinātu sodu. Dažreiz jaunietim var neizdoties noslēpt kādu nodarbi, kas nebūt neiepriecina vecākus. Šādās situācijās viņš var melot, lai mazinātu sodu. "Tas bija nejauši" ir viena no frāzēm, kuras šādās situācijās nākas dzirdēt vecākiem.

Lai uzveltu vainu uz kādu citu. Šis ir vēl viens no iemesliem, kāpēc melot. Tas iet "roku rokā" ar vēlmi izvairīties no soda. Dažkārt vienkāršāk ir uzvelt vainu citiem vai likt sev izskatīties mazāk vainīgam pie notiekošā. Šādā gadījumā pusaudzis var izmantot frāzi "Viņi piespieda mani to darīt" vai "Tā nebija mana ideja". Tāpat viņš varētu teikt – "Es nemaz negribēju to darīt".

Nav nekāda iemesla teikt, ka meli nedod vēlamo rezultātu, jo tie dod, citādāk cilvēki visu laiku teiktu tikai patiesību. Taču atgādini savam pusaudzim veco, labo teicienu "meliem īsas kājas", par ko dzīves laikā ir pārliecinājušies daudzi. Tāpat viņam ir svarīgi zināt, ka melošanai, gluži kā jebkurai citai darbībai, ir savas sekas. Psihologs Pikhards min dažas no tām:

Uzticības zaudēšana. Cilvēks, kuram pusaudzis ir melojis, nākamajā reizē ar grūtībām ticēs viņa vārdiem.

Melošana padara dzīvi sarežģītāku. Nereti tieši tie, kas izvēlas teikt nepatiesību, laika gaitā paši sevi nodod, jo mirkļa ātrumā nespēj atcerēties iepriekš teikto nepatiesību.

Vecāku nespēja vajadzības gadījumā palīdzēt. Ja pusaudzis melo par sekmēm vai vienaudžu izturēšanos skolā, vecāki nav spējīgi viņam palīdzēt izkļūt no šīs situācijas, līdz ar to viņam ar to jācīnās vienam pašam.

Rada vientulības sajūtu. Jaunieši vecāku vai citu acīs nereti izvēlās būt citādāki nekā patiesībā ir – melot par to, kas viņiem patīk, kas nepatīk. Tas palīdz viņiem iekļauties un justies pieņemtiem. Tajā pašā laikā viņi saprot, ka patiesībā neviens nezina viņu patieso būtību, kas laika gaitā noved pie vientulības sajūtas un, iespējams, pat depresijas.

Vieni meli noved pie citiem. Nereti, iesākot melot, šis nelāgais ieradums ir jāturpina, lai citi neuzzinātu, ka esi teicis nepatiesību. Iespējams, kādu dienu attapsies un sapratīsi, ka tava dzīve sastāv no vieniem vienīgiem meliem.

Melošana izraisa stresu. Ja pusaudzis ir izvēlējies teikt nepatiesību, viņš dzīvo nemitīgā satraukumā par to, lai apkārtējie neuzzinātu patiesību.

Meli pārtop par ieradumu. Katru reizi, kad tavs bērns būs izdarījis ko tādu, kas apkārtējiem, sevišķi vecākiem liksies nepieņemami, viņš izvēlēsies melot, lai izvairītos no soda, to mazinātu vai kāda cita iepriekš minētā iemesla dēļ.

Meli soda apmēru palielina, nevis samazina. Varētu šķist, ka melošana palīdzēs pasargāt no iespējamā soda, taču patiesībā tā sodu tikai palielina. Ja sākotnēji tu izdarīji ko tādu, par ko tevi vajadzētu sodīt, tad tagad tu vēl par to meloji, līdz ar to soda iespējamība dubultojas.

Melošana samazina pašapziņu. Jaunietis var sākt uzskatīt sevi par gļēvuli, jo nav spējīgs pateikt patiesību un atzīt savas kļūdas.

Meli bojā reputāciju. Ja vairākkārt tiec pieķerts melos, apkārtējie var sākt tevi uzskatīt par meli un nodot šo informāciju tālāk. Sevišķi šādi izvēlas rīkoties jaunieši skolā. Paskaidro savam pusaudzim, ka viņš taču negrib, lai visi skolas biedri uzskata viņu par meli.

Nepietiek ar to, ka vecāki savam pusaudzim izskaidro, ka melot ir slikti, pamatojoties tikai uz iepriekš minētajām sekām. Jaunietim ir jāsaprot arī tas, ka šis ir tikai viņa dzīves sākums un darbības, kuras viņš veic tagad, var ietekmēt viņa turpmāko dzīves redzējumu un uzskatus. Tas nozīmē, ja trīspadsmitgadnieks melo saviem vecākiem un viņam netiek paskaidrota melošanas sliktā ietekme, viņš turpinās šādi veidot attiecības arī turpmāk. Iespējams, vecāki savam bērnam piedos šāda veida izturēšanos un komunikāciju, taču visticamāk, ka viņa otrā pusīte ko tādu nepiedos un nolems romantiskās attiecības pārtraukt. Līdzīga situācija var izveidoties arī ar draugiem. Neviens nevēlas veidot attiecības, kuras balstās uz meliem un neuzticību, tāpēc cilvēkiem ir tieksme izvairīties no tiem, kuri izvēlas savu dzīvi veidot, balsoties uz šādu filozofiju.

Tāpat vecākiem vajadzētu atcerēties, ka viņi ir savu bērnu lielākie piemēri. Bērni mācās komunicēt no mums, tāpēc ir ļoti jādomā par to, kā mēs izturamies viens pret otru. Vai es meloju savam bērnam, draugam vai vīram? Un atceries, ka arī mazie meli skaitās. Bērns, neatkarīgi no vecuma, to visu absorbē un domā, ja jau mamma un tētis tā dara, tad jau es arī tā varu rīkoties. Jūs nevarat no bērna sagaidīt to, ko paši nespējat pildīt. Šī iemesla dēļ arī savā dzīvē pat grūtākajos brīžos ir nepieciešams teikt patiesību un būt par lielisku piemēru. Rādiet bērnam piemēru, ka atklātība un uzticēšanās ir visu attiecību pamatā.

Papildus tam, psihologs Pikhards portālam "Parents" iesaka, vecākiem atgādināt saviem bērniem, lai viņi neveido draudzības vai romantiskas attiecības ar cilvēkiem, kuri regulāri melo. "Izskaidrojiet, ka tādā veidā viņi var tikt sāpināti. Tāpat pastāstiet, ka, ja viņi redz kādu nemitīgi melojam citiem, tad visticamāk, ka agrāk vai vēlāk tas cilvēks sāks melot arī viņiem," stāsta psihologs.