Foto: Shutterstock
Mūsdienās bieži var dzirdēt: "Bērnus ir pareizi jāmotivē!" Taču ir nepieciešami papildu stimuli, ja īstas intereses nepastāv. Un šis, savukārt, jau ir iemesls aizdomāties, kā rīkojies tieši tu: bērnu piespied vai tikai virzi vēlamajā virzienā?

Par to, kā bērnā veidot veselīgu motivāciju, portālam "Parents" stāsta bērnu psiholoģe Natālija Šalajeva, uzreiz akcentējot, ka agrāk ģimenēs pastāvēja spēcīga tā dēvētā vertikālā hierarhija. Bērni izpildīja vecāku prasības, un vairumā gadījumu tas notika bez lieku jautājumu uzdošanas. Jo pastāvēja taču formula: "Pieaugušais ir tas, kurš vada. Es esmu tas, kurš pakļaujas".

Mūsdienu bērns pret šādu sistēmu attiecas kritiski. Mammas un tēta domas, vēl jo vairāk – pedagoga viedoklis jau vairs nav pēdējās instances patiesība. Bērni nolasa arī mūsu jaunās noskaņojuma nianses, un ietekmēt viņus kļūst arvien sarežģītāk.

Stiprie un visuvarenie

Kopš tā brīža arī kļūst aktuāls jautājums par motivāciju: kā bērnā pamodināt interesi un pēcāk to noturēt? Uzdevums ir sarežģīts. No vienas puses – tikai nodarbošanās, kas patīk, cilvēku dara laimīgu. No otras puses – mūsu bērniem droši vien vajadzēs gan izvēlēties profesiju, gan nopelnīt naudu. Arī atzīmes skolā būs, bet pēc tam eksāmeni. Beigu beigās, pastāv tāds vārds, kā "vajag". Lūk, un mēs nezinām, kā rīkoties! Ja nepiespiest, ja nu pēkšņi meita nolemj labprātīgi kļūt par apkopēju? Tad, kā – sanāk, ka ir jākontrolē katrs solis? Bet tad taču nāksies spēlēt visuvarenā dieva lomu, jo būs jāuzņemas pilnīga atbildība par otra cilvēka likteni. Protams, daudzus vecākus šāda vienpusīga varas uzņemšanās līdz pat šim brīdim stipri iedvesmo, bet, vai bērni par to teiks paldies, ka viņi savā ziņā ir nodoti verdzībai, tas ir liels jautājums.

Divi vienā

Patiesībā, nepieciešamība radīt motivāciju parādās vien tad, kad pulciņu izvēlās mamma ar tēti, nevis bērns. Grūti noticēt, bet tā ir patiesība. Iebildums – "Mēs taču arī nebūt ne vienmēr darām to, kas mums patīk" – netiek pieņemts. Par šo prasmi jau atbild personīgās atbildības un parāda sajūta. Viņi tiek audzināti pavisam citādākos veidos. Lai saprastu, kādi stimuli rosina mūs rīkoties, psihologi norāda divus motivācijas veidus: iekšējo un ārējo. Pirmajā gadījumā runa ir par mūsu patiesajām vēlmēm. Mēs esam pieraduši tās dēvēt par aizraušanām. Viens bērns ar prieku lasa Šekspīru, cits gatavo spageti, trešais liek kopā robotus. Bez piespiešanas, saskaņā ar personīgo gribu, ar nenogurstošu interesi un prieku. Ārējo motivāciju var raksturot ar vienu frāzi: "Dari, kā tev saka, un dabūsi apsolīto". Sākumā bērns ar entuziasmu iekļaujas šāda veida spēlē, bet jo tālāk, jo mazāk viņš pielieto savu fantāziju un radošo potenciālu.
Foto: Shutterstock

Kļūst svarīgs nevis pats process, bet rezultāts. Stimula virzīties uz priekšu nav. Vēlāk bērns sāk mācīties tikai un vienīgi apbalvojumu dēļ, nevis tāpēc, lai gūtu jaunas zināšanas. Un notici, viņš piedzīvo dziļu riebumu pret to, ko viņam nākas darīt, lai mamma un tētis būtu gandarīti. Secinājums ir acīmredzams: ārējā motivācija lieliski strādās tikai pārī ar iekšējo.

Ieteikums: materiālās balvas vietā labāk bērnu aizved piknikā, uz teātri vai zoodārzu. Arī ar saldumiem nevajadzētu atzīmēt bērna sasniegumus.

Bērns līdz trīs gadu vecumam

Foto: Shutterstock

Pirmajos dzīves gados jautājums par motivāciju kļūst aktuāls, kad bērns ir jāpieradina pie ikdienas rituālu izpildes. Šajā vecumposmā ir svarīgi iekļaut spēles elementus un stingri turēties pie vecāku izvēlētās pozīcijas.

Nepareizi: miljons reižu atkārtot savas prasības.

Pareizi: ja prasība nav izpildīta, ir jāseko brīdinājumam, bet pēc tā – "sodam". Bērns nav savācis rotaļlietas, saliec tās kastē un noliec patālāk: "mīļais, es tevi ļoti mīlu, bet tu neizdarīji to, ko es tev lūdzu, tāpēc vairs mantiņu nav". Nākamajā dienā bērns droši vien padomās, ko izdarīt, lai viņa dārgumi atkal nepazustu.

Nepareizi: pavēlēt.

Pareizi: rutīnu pārvērt spēlē. Ja bērns nevēlas tīrīt zobus, nopērc viņam elektrisko zobu suku ar viņa iemīļotajiem multfilmu varoņiem vai smilšu pulksteni, lai būtu jautrāk. Patrenējaties zobus tīrīt rotaļu biedriem.

Nepareizi: atņemt bērnam iniciatīvu.

Pareizi: bērnus pie mājas darbu pienākumiem jāpieradina jau kopš agrīna vecuma. Jau gada vecumā bērns sāk atkārtot tavas darbības: censties rokās paņemt slotu, lupatiņu vai vadīt putekļsūcēju. Neiejaucies šajā procesā. Nekritizē, nedzen prom, pēc bērna darbošanās necenties uzreiz visu pielabot pēc saviem ieskatiem. Pretējā gadījumā vēlme palīdzēt ātri tiks zaudēta.

  • Piecu bērnu mammas Viktorijas padomus, kā bērnus iesaistīt mājas darbos saskaņā ar Marijas Montesori metodēm, atradīsi šajā rakstā.

Bērni vecumā no četriem līdz septiņiem gadiem

Foto: Shutterstock

Šajā vecumā bērni bieži atsakās no "lietderīgām" nodarbēm. Tavs uzdevums – aizraut bērnu, bet visinteresantākā informācija ir tā, ka tas viss ir kopīgā labuma dēļ.

Nepareizi: bērna vietā izvēlēties pulciņu.

Pareizi: bērniem vecumā no septiņiem līdz astoņiem gaume mainās ļoti ātri, tā ir šī vecumposma psihes īpatnība. Bet tu noteikti vari palīdzēt veidot interesi par izvēlēto sfēru. Apmeklējiet tematiskus festivālus, izstādes, meistarklases. Parādi video par bērna vienaudžiem, kuri arī ir aizrāvušies ar šo jomu. Meklējiet interesantus faktus, rekordus, lasiet biogrāfijas.

Nepareizi: šantažēt. Piemēram, šādi: "Iemācīsies dzejolīti, dabūsi konfekti/nopirkšu rotaļlietu/ieslēgšu multfilmu". Vēlāk bērns par kāda lūguma izpildi pieradīs pieprasīt balvu.

Pareizi: slavē bērnu, bet nevis vienkārši tāpat, bet par labi izpildītu uzdevumu, veiksmīgu ideju, palīdzēšanu pieaugušajiem. Un pacenties nepārspīlēt. Biežāk skaļi saki frāzes: "Tev taisnība", "Piekrītu tavām domām", "Izdevās ļoti lieliski!" Pievērs bērna uzmanību tam, cik kļūst priecīgi un patīkami, kad tu apgūsti jaunas prasmes, un tētis ar mammu par tevi lepojas.

Ieteikums: kas labi strādā, tas arī labi atpūšas. Ikvienam bērnam ir nepieciešamas divas trīs stundas brīva laika katru dienu. Tikai tā var atgūt zaudēto interesi par iecienītajām nodarbēm un mācību priekšmetiem.

Skolēni

Foto: Shutterstock

Skolās problēmas ar motivāciju kļūst daudz pamanāmākas. Pirms saķert galvu šausmās, jo bērns "neko negrib", tiec skaidrībā, kāda attieksme pret to visu ir tev personīgi.

Nepareizi: likt akcentu uz atzīmēm.

Pareizi: psiholoģiski veselam bērnam atzīmes kā tādas ir visai neinteresantas. Paskaidro bērnam jau savlaicīgi, ka uz skolu iet, lai gūtu zināšanas.

Nepareizi: biedēt skolēnu ar nākotni par kļūšanu par sētnieku.

Pareizi: vecākiem pašiem ir jāsaprot, ka atzīme nav zināšanu un veiksmīguma rādītājs. Atzīmes savā ziņā ir pedagoga subjektīvs vērtējums. Sliktas atzīmes nedrīkst uztvert kā traģēdiju un ļaunuma pravietojumu. Nenodot bērnam savu trauksmi, citādāk panāksi tikai vienu – viņš nevēlēsies atgriezties mājās ar nesekmīgu atzīmi.

Nepareizi: rāt bērnu par sliktu rezultātu.

Pareizi: mierīgi ar bērnu izrunājies un noskaidro iemeslu. Stingrība netraucēs, taču saprāta robežās. Pārliecini viņu izlabot atzīmi, ja tas ir iespējams. Starp citu, sapratne par to, ka jebkurus rezultātus ir iespējams uzlabot, ļoti palīdzēs arī tālākajā dzīvē. Bet, ja nu bērns ir centies, taču uztraukums ir kāpis līdz galējai robežai, nomierini viņu, pasaki, ka tā mēdz gadīties, un uzsver, ka tu viņam joprojām tici.

Nepareizi: katru dienu pārbaudīt mājasdarbus.

Pareizi: ir svarīgi bērnam sniegt pamata orientierus jau pirmajā klasē. Pasaki priekšā, kādā dienas laikā labāk pildīt mājasdarbus, kad paņemt pauzi un atpūsties. Vislabāk jau no paša sākuma akcentēt, ka mājasdarbi ir viņa atbildības zona, bet tu ar prieku palīdzēsi, ja tas būs nepieciešams.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!