solījums rokas
Foto: Shutterstock
"Es apsolu" ir frāze, kuru pieaugot izmantojam arvien retāk, jo apzināmies solījuma nozīmīgumu. Neskatoties uz to, pildot vecāku lomu, dusmu un izmisuma brīžos nereti kaut ko apsolām tikai tāpēc, lai panāktu savu, taču pēcāk to jau aizmirstam. Kā uzsver psihologs Kārls Pikhards: "Lai pusaudži un vecāki labi saprastos, abām pusēm ir jātur solījumi." Viņš portālam "Parents" skaidro, kāpēc solījumam ir tika liela nozīme bērna un vecāku savstarpējo attiecību veidošanā.

Portāla "Psihologytoday" Pikhards piedāvā šādu solījuma definīciju – tas ir mutisks apstiprinājums sev pašam vai citiem, ka pateiktais tiks izdarīts. No definīcijas var saprast, ka noslēpums sevī ietver pienākumu. To varētu pielīdzināt līguma parakstīšanai, kurā ar savu vārdu un uzvārdu apstiprini, ka ievērosi visus līgumā minētos punktus. Vienīgā būtiskā atšķirība ir tāda, ka solījums visbiežāk tiek teikts mutiski, nevis rakstiski, līdz ar to tiek biežāk pārkāpts.

Kā definīcijā ir minēts, solījumu var sniegt arī pašam sev. Piemēram, Jaungada naktī nereti cilvēki sev apsolās biežāk apmeklēt sporta zāli un veselīgāk ēst. Un daudzi no mums zina, ka šo solījumu izpildīt ir grūtāk nekā apņemties, sevišķi tad, ja nevienam citam neesi atklājis savu jauno apņemšanos.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!