Es tev apsolu: solījuma nozīme pusaudžu attiecībās ar vecākiem

Portāla "Psihologytoday" Pikhards piedāvā šādu solījuma definīciju – tas ir mutisks apstiprinājums sev pašam vai citiem, ka pateiktais tiks izdarīts. No definīcijas var saprast, ka noslēpums sevī ietver pienākumu. To varētu pielīdzināt līguma parakstīšanai, kurā ar savu vārdu un uzvārdu apstiprini, ka ievērosi visus līgumā minētos punktus. Vienīgā būtiskā atšķirība ir tāda, ka solījums visbiežāk tiek teikts mutiski, nevis rakstiski, līdz ar to tiek biežāk pārkāpts.

Kā definīcijā ir minēts, solījumu var sniegt arī pašam sev. Piemēram, Jaungada naktī nereti cilvēki sev apsolās biežāk apmeklēt sporta zāli un veselīgāk ēst. Un daudzi no mums zina, ka šo solījumu izpildīt ir grūtāk nekā apņemties, sevišķi tad, ja nevienam citam neesi atklājis savu jauno apņemšanos.

Taču, neatkarīgi no tā, vai tas ir solījums pašam sev vai kādam citam, psihologs uzsver, ka tās ir spēcīgas saistības. Ne velti, tad, ja kāds tev apsola kaut ko nedarīt vai gluži otrādi izdarīt, tava sirds kļūst mierīgāka, jo ticība, ka tas patiešām notiks, vairākkārt palielinās. Sevišķi svarīga loma bērna solījumam vecāku acīs ir atvases pusaudžu gados, kad palielinās bērna spītība un vēlme būt brīvam un neatkarīgam.

Solījums tā saņēmējam sniedz divu veidu drošības garantu. Pirmkārt, apstiprinājumu, ka runātājs teic patiesību, un, otrkārt, apsolījumu uztvert nopietni un pildīt teikto. Piemēram, ja jaunietis ir iekūlies nepatikšanās, vecāki var pieprasīt notikumu izklāstu, par kura patiesumu var pārliecināties ar solījuma palīdzību, piemēram, sakot: "Tu apsoli, ka tas notika tieši tā, kā tu stāsti?". Tas mammai un tētim rada jau iepriekš pieminēto drošības sajūtu, ka bērns runā patiesību. Tāpat sarunas beigās vecāki var likt bērnam solīt, ka tas vairs neatkārtosies.

Taču dažādu apsvērumu dēļ mums ne vienmēr izdodas turēt solījumus. Diemžēl bieži vien tas beidzas ar rūgtuma sajūtu un vilšanos. Iespējams, tas pat var būt par iemeslu, lai pārtrauktu draudzību vai romantiskas attiecības. Tāpat solījumu laušana palielina neuzticību. Ja kādu solījumu neesi turējis, visticamāk, ka nākamreiz, kad apsolīsies kaut ko darīt vai tieši otrādi – nedarīt, tavi vārdi netiks uztverti nopietni. Savukārt solījumu neturēšana sev var pazemināt pašvērtējumu.

Bērnu un vecāku attiecībās solījumam lielākoties ir divas funkcijas – apņemšanās un pārliecināšana.

Solījumam ir liels spēks. Turot to, tu parādi, ka taviem vārdiem var ticēt un tie iet "roku rokā" ar darbiem. Pikhards uzsver, ka izpildīts solījums stiprina attiecības un palielina uzticību, paredzamību un drošības sajūtu, ka uz tevi var paļauties, kas ir jebkuru veiksmīgu attiecību pamatā. Piemēram, vīrs un sieva pie altāra apmainās ar laulību solījumiem, kurā viņi apņemas viens otru godāt, cienīt un mīlēt līdz nāve viņus šķirs. Šīs solījums, kas tiek izteikts visu draugu un ģimenes priekšā, tavam laulātajam draugam sniedz drošības sajūtu un garantu, ka būsi viņam blakus kā bagātībā, tā nabadzībā, kā slimībā, tā veselībā.

Solījuma turēšanai starp bērnu un vecākiem ir tikpat liela nozīme, kā laulību solījumam starp jauno vīru un sievu. Taču nepietiek vien ar to, ka solījuma nozīmīgumu apzinās tikai vecāki, arī bērnam ir jāsaprot, cik svarīgi ir pildīt apsolīto un kādas sekas rada solījuma neizpildīšana. Sevišķi svarīgi to ir atgādināt tad, ja viņš vienreiz jau lauzis doto solījumu. Paskaidro savai atvasei, kā tas liek tev justies un ka turpmāk tev būs grūtāk uzticēties viņa sacītajam. Tāpat vari izskaidrot, ka, ja viņš vēlas paļauties uz vecāku solījumiem, tad arī viņam no savas puses ir jāturas pie apsolītā.

"Dažreiz vecāki piesola, ka tikšu sodīts, ja neizdarīšu to, ko viņi vēlas, taču pēcāk viņi to aizmirst, nogurst mani pārliecināt, "ierokas" darbos vai vienkārši atmet tam ar roku," portālam "Psyhologytoday" raksta kāds jaunietis. Psihologs, komentējot šo gadījumu, uzsver, ka šādi vecāki savai atvasei sniedz piemēru, ka solījumam nav liela nozīme un to var neņemt vērā. Viņš atgādina, ka bērni jebkurā vecumā tiešā veidā mācās no savas mammas un tēta, tāpēc, ja vēlies, lai tavs bērns tur solījumu, arī tev pašam ir "jātur sevi pie vārda".

Nereti bērni un vecāki izsaka viens otram dažādākos solījums, lai panāktu savu. Vecākiem ir tendence kaut ko piesolīt dusmu un izmisuma brīžos, kad viņu pacietības mērs ir pilns. "Ja tu tūlīt pat nesāksi pildīt skolā uzdoto, es apsolu, ka visu nedēļu sēdēsi mājās" ir frāze, ko šādos gadījumos mēdz lietot daudzi vecāki. Taču nereti, kad dusmas pāriet, mamma un tētis aizmirst par saviem solījumiem, un bērns saprot, ka šāda veida apsolījumiem nav ilgstoša efekta un tos nav vērts uztvert nopietni. Lai šāda situācija neveidotos Pikhards iesaka dusmu brīžos dziļi ieelpot un neizteikt neapdomīgus solījumus, kuri pēcāk, visticamāk, netiks izpildīti.

Vecāki, lai panāktu iecerēto, mēdz piesolīt sodu, turpretim bērni šāda paša nolūka vadīti mammai un tētim var izteikt neizpildāmus solījumus, piemēram, "Ja tu man ļausi šodien iet ar draugiem uz kino, es turpmāk bez ierunām darīšu visu, ko tu man liksi." Pusaudži, kas alkst pēc brīvības, var aiziet galējībās un izteikt dažādus neizpildāmus solījumus, lai varētu darīt to, kas viņiem šobrīd šķiet aktuāls. Ir vairāk nekā skaidrs, ka, lai cik izmisis pusaudzis nebūtu, pēc kāda laika šis cēlais solījums vecākiem tiek aizmirsts, un šim vecumam tipiskā "spurošanās" pretim būs atgriezusies. Psihologs skaidro, ka šādās situācijās vecākiem vislabāk ir nepieņemt šāda veida solījumus no savas atvases.

"Neraudi, mēs tevi nevaram ņemt līdzi ceļojumā, paliksi pie vecmāmiņas, bet, kad atgriezīsimies, visi kopā dosimies uz tavu mīļāko restorānu", vecāki apsola, bērns samierinās un spēku gaidīt viņam dod doma par gaidāmo kopīgo laiku mīļākajā restorānā. Vecāki atgriežas, taču pat nepiemin paredzamo gājienu – mātei jādodas pie friziera, bet tēvam jāsatiek draugi.

Psihoterapeits Andis Užāns analizē pieminēto sižetu un norāda, ka bērns savā "iekšējā pasaulē" uzbūvē priekšstatu, ka tagad ir nepatīkami, bet būs kaut kas patīkams. Iespējams, ka viņam šīs fantāzijas palīdz "nomākt" skumjas un naidu pret vecākiem, kas viņu ir pametuši. Bērna prātā izstrādājas kāds risinājums šim "depresīvajam" konfliktam. Tad vecāki neizpilda solījumu un ar savu uzvedību "iemāca" noteiktu uzvedības veidu arī savam bērnam.

Taču viens ir skaidrs – solījumam ir liels spēks, tāpēc pievērs uzmanību tam, lai tu kā vecāks savam bērnam kaut ko neapsoli dusmu vai izmisuma brīdī un raugi, lai arī tava atvase rīkojas līdzīgi. Tāpat pildi savus solījumus un atgādini viņam par viņējiem, tas raisīs jūsu ģimenes dzīvē vairāk uzticības un drošības sajūtu.