Gluži kā glābšanas riņķis: piecas frāzes mazā činkstētāja apklusināšanai  (9)

"Pagājušajā nedēļā biju pārtikas veikalā, un manu uzmanību piesaistīja dialogs starp mazu meitenīti un viņas mammu. Bērns prasīja kaut kādu konfekti, kuras iekšiene ir viens vienīgs cukurs, ar ķiršu garšu.

"Mammīt, var es to paņemšu?" – vaicāja meitenīte. "Nē, mīļā" – pasmaidīja viņas mamma.

"Bet, mammu, man tādas nav!"

"Mums mājās ir daudz saldumu," – atgādināja mamma.

"Bet tādas nav!"

"Es teicu – nē" – atbildēja mamma, šķirstot glancētu žurnālu.

Nepanākot savu ar normāla dialoga palīdzību, meitenīte paaugstināja toni. Viņas seja piesarka, un viņa sāka kliegt, ka tā neesot godīgi.

Pēc tam viņa pārgāja pie nākamās stratēģijas: raudāšanas. Kliegšanas un vārdu starplaikā viņa sāka aizrīties, tādā veidā palielinot efektu.

"Labi, liec to grozā," – beidzot teica mamma. "Bet to nedrīkst ēst līdz pusdienām".

"Drīkst – es mašīnā nokodīšu vienu pavisam mazu gabaliņu?"

"Parunāsim par to, kad iesēdīsimies mašīnā".

Meitenītei asaras nomainījās uz smaidu: mazāk nekā piecu minūšu laikā viņa panāca to, ko vēlējās.

Esmu tālu no ideālā vecāka, taču biju apbēdināta, saprotot, ko tikko kā izdarīja šī sieviete. Viņa nule kā tirgojās ar pašas meitu, apmainot viņas histēriju uz to, ko vēlējās meitenīte. Tā tam nevajadzētu būt.

Man gribējās šai mammai nodot ielaminētu lapu ar piecām patiešām iedarbīgām frāzēm, kuras vienmēr iedarbojas uz bērniem, kuri tikko kā sākuši činkstēt. Es tās izmantoju daudzus gadus, un tās man atgādina konfektes: katra no tām ir laba, un katrai piemīt savs "aromāts", atkarībā no mana noskaņojuma.

Iesākumā atceries: uzņemties atbildību būt mammai – tas visupirms nozīmē būt konsekventai. Ja tu saki "nē", tad ar to domā tieši to un neko citu.

Piespiežot tevi mainīt domas, bērns saņem vairāk nekā vienkārši konfekti. Viņš iegūt vēstījumu, ka piespiest tevi pārdomāt ir vienkāršāk par vienkāršu.

Šī ir "visgardākā" no visām konfektēm. Lūk, kā ar to vajadzētu izskatīties mammas un viņas meitas dialogam:

Bērns: "Mammu, es varu to paņemt?"

Māte: "Nē, mīļā".

Bērns: "Bet, mammu, man tādas nav!"

Mamma: "Tu vaicāji – es atbildēju."

Bērns: "Tu nekad man neko nepērc!"

Māte: "Tu vaicāji – es atbildēju."

Ja bērns pastāv uz savu, tu kļūsti kā robots, atkārtojot šos vārdus atkal un atkal. Un atkal un atkal…

Bērns: "Vai draudzene drīkst pie mums pārnakšņot?"

Mamma: "Nē, viņa jau pagājušajā nedēļā nakšņoja pie mums."

Bērns: "Lūdzu?"

Māte: "Es to neapspriedīšu."

Bērns: "Bet…"

Tagad dari visu, ko vien vēlies, bet neiesaisties diskusijā. Mīļi pasmaidi, šūpojot galvu, "uztaisi" lielas acis, bet pēc tam vienkārši aizej.

Bērns: "Es drīkstu pavizināties ar velosipēdu?"

Māte: "Nē, ārā līst."

Bērns: "Bet es uzvilkšu lietus mēteli, un lietus nemaz nav tiks stiprs."

Māte: "Šī saruna ir beigusies."

Bērns: "Bet, lūdzu!"

Māte: "Tu vaicāji – es atbildēju."

Pēc tam pārvērties par robotu.

Bērns: "Es gribu šos zābaciņus!"

Māte: "Nē, tie ir pārāk dārgi."

Bērns: "Bet citi man nepatīk."

Māte: "Mēs pirksim šos, tā ir gala atbilde. Nesāc!"

Bērns: "Man vajag šos!"

Māte: "Tu atkal sāki šo sarunu. Šodien paliksi bez saldumiem."

Jā, šāda atbilde novedīs pie asarām, bet atceries: iemācīt bērnam saprast, ko tu ar savu sacīto domā – tas nav nekāds sprints, bet garās distances skrējiens.

Bērns: "Es varu paņemt planšeti?"

Māte: "Nē, tu taču zini, ka mēs planšeti neņemam pusdienu laikā."

Bērns: "Es uz tās nelikšu ēdienu."

Māte: "Lēmums ir pieņemts. Ja prasīsi vēlreiz, būs sekas."

Bērns: "Bet es apsolu!"

Māte: "Es teicu – planšeti nedrīkst ņemt. Tagad tu to nevarēsi ņemt līdz vakaram".

Sagatavojies dažām histērijām, kamēr bērns atcerēsies, kas notiek vienā vai citā situācijā. Tā ir normāla audzināšanas sastāvdaļa. Beigu beigās viņš sapratīs, ka nekas nevar piespiest tevi mainīt savu atbildi. Tā tu iegūsi autoritāti un radīsi attiecības, kurās bērni tevi sapratīs no pirmās reizes.

Un neaizmirsti: viņu labākais draugs ir pauze, ko tu dažreiz viņiem iedod. Bet tev tas nozīmē – dažus soļus atpakaļ.

Lūk, manu panākumu stāsts: pēc šo frāžu izmantošanas dažu gadu garumā mana četrus gadus vecā meita vairs nečīkst līdz histērijai un izspiešanai.

Šarlota: "Es varu paņemt cepumu?"

Es: "Jā, paņem vienu."

Šarlota: "Drīkst paņemt trīs?"

Es: "Šī saruna ir beigusies."

Šarlota: "Labi, tad es to pārlauzīšu uz pusēm un man būs divi cepumi!"

Viņa ar baudu apēda savu cepumu, un es ar gandarījumu turpinājumu nodarboties ar savām lietām.

Un arī jūs tā varat!"