Bērns nav 'produkts'; dūla skaidro, kāpēc uzreiz pēc dzemdībām ir svarīgi zīdaini ielikt mātes klēpī  (4)

Pirmo ādas kontaktu bērniņš piedzīvo uzreiz pēc dzimšanas, kad, tikko nācis pasaulē, viņš tiek uzlikts uz mammas kailajām krūtīm un vēdera. Šī kontakta laikā nevajadzētu uztraukties par to, ka bērniņam būs auksti, jo mātes ķermenis to silda. Kuduliņa atklāj, ka vajadzības gadījumā cilvēka ķermenis divu minūšu laikā spēj uzsildīt krūšu daļu par vairākiem grādiem, kas palīdz zīdaini uzturēt siltumā. "Mūsu termoregulācija var palīdzēt uzturēt bērniņam optimālu temperatūru," skaidro dūla. Lai abi ādas–ādas kontakta laikā justos vēl komfortablāk, viņiem pāri var pārsegt siltu, sausu sedziņu.

Kuduliņa stāsta, ka no ādas–ādas kontakta ir daudz ieguvumu gan bērniņam, gan jaunajai māmiņai. Viens no tiem – mātes ķermenis ļauj jaundzimušajam vieglāk pielāgoties jaunajai videi. "Bērniņš ir iznācis no salīdzinoši šauras un siltas vides plašā, diezgan vēsā pasaulē. Kailais mammas ķermenis viņam palīdz pārmaiņas piedzīvot saudzīgākā veidā. Viņš var vieglāk pielāgoties dzīvei ārpus mātes sargājošās dzemdes," skaidro dūla.

Vēl viens ieguvums ir bērna elpošanas un sirdsdarbības stabilitātes uzlabošanās. Dūla stāsta, ka bērna nošķiršana no mātes uzreiz pēc dzemdībām izraisa stresa reakciju kā vienam, tā otram. Taču, ja abiem ir iespēja saņemt šo pirmo kontaktu, tad stresa vietā tiek piedzīvots patīkams miers un drošības sajūta, ko jaundzimušajam sniedz mātes tuvība.

Kuduliņa skaidro, ka bērna ādas–ādas kontakta laikā ar māti sievietes ķermenis ne tikai palīdz bērniņam uzturēt optimālu temperatūru, bet arī ātrāk sasilda viņa pēdiņas un plaukstas, kuras citādi tiek apasiņotas sliktāk nekā pārējais ķermenis. "Atrodoties ādas–ādas kontaktā, šie asinsvadi, kas atrodas tālāk no ķermeņa centra, paplašinās un mazulim paliek arī siltas pēdiņas un plaukstiņas," skaidro dūla. Viņa piebilst, ka tas palīdz bērniņam arī ietaupīt enerģiju, kas tiek izmantota sevis sildīšanai, jo šo darbiņu palīdz veikt mātes ķermenis. Tā rezultātā jaundzimušajiem, kuriem ir ļauts piedzīvot pietiekami ilgu ādas kontaktu, saglabājas augstāks glikozes līmenis asinīs. Sevišķi svarīgi tas ir tiem bērniņiem, kuru māmiņām grūtniecības laikā ir konstatēts cukura diabēts.

Tāpat bērniņam, lai pielāgotos jaunajai videi, ir nepieciešami mikroorganismi, kas atrodas uz mammas ādas. Dūla skaidro, ka daļu šo mikroorganismu viņš saņem jau dzimstot, taču pārējos viņš dabū, atrodoties ādas–ādas kontaktā ar māti. "Tie sāk apdzīvot bērniņa ādu un gremošanas sistēmu, kas viņam palīdz dzīvot veselīgākam tajā vidē, kurā dzīvo viņa mamma," skaidro Kuduliņa.

Ādas–ādas kontakts arī samazina risku, ka zīdīšana varētu sagādāt kāda veida grūtības. "Bērni, kuri paliek šajā kontaktā ar mammu, pirmajā ēdienreizē cītīgi zīž," viņa skaidro. Taču, ja pirmo zīšanas pieredzi mazulis var piedzīvot tikai pēc tam, kad ir nomazgāts, nosvērts, apģērbts un nomērīts, bieži vien viņš ēd daudz īsāku laiku vai ir kļuvis miegains, līdz ar to nav aktīvs zīšanas procesa dalībnieks. Kuduliņa skaidro, ka tas var izraisīt grūtības arī tālākajā zīdīšanas procesā: "Bērniņš it kā nezina, ka viņam pašam ir jāprasa, pašam jāņem, pašam jāēd, kā rezultātā viņš ir pasīvāks. Ja bērns pie krūts ir pasīvāks, viņu ir grūtāk pabarot." Zīdīšanas izdošanās ir svarīga ne tikai bērniņam, bet arī mammai: "Sievietēm lielākoties ir ļoti svarīgi tas, ka viņas spēj pabarot savu mazuli. Ja tas izdodas, viņas kā mammas emocionāli jūtas daudz labāk nekā tad, ja ir jāpārdzīvo neizdošanās."

Dažādi ieguvumi no ādas–ādas kontakta ir ne tikai bērnam, bet arī māmiņai. Viens no tiem ir piesaistes veidošanās, kas, kā uzsver dūla, veidojas gan mammai pret bērnu, gan bērnam pret māti. "Bērniņš atpazīst savu mammu pēc ādas–ādas kontakta. Tāpat viņam ir svarīgi, ka viņu šai pusē dzemdei arī sagaida kādas mīļas rokas un tur sev cieši klāt," skaidro Kuduliņa.

Taču piesaiste nav vienīgais māmiņas ieguvums no mirkļa kopā ar bērniņu. Kā stāsta dūla, sievietes asinīs, bērnam guļot uz kailām mammas krūtīm, izdalās oksitocīns (piesaistes hormons), kas palīdz mammai savu mazuli labāk saprast, sajust un rada vēlmi par viņu rūpēties. "Ar prātu, protams, visas mammas saprot – tas ir mans bērniņš un man par viņu ir jāparūpējas, taču ādas–ādas kontakts palīdz vēlmi rūpēties atmodināt instinktīvā līmenī" viņa piebilst. Tāpat oksitocīns palīdz mazināt pēcdzemdību asiņošanu – placenta ātrāk atdalās, dzemde labāk saraujas un asinsvadi aizspiežas.

Ādas–ādas kontakts samazina arī iespēju māmiņām piedzīvot pēcdzemdību depresiju. "Dzīvnieku pasaulē situācija, kurā zīdītāja mazulis nav kopā ar savu mammu, ir situācija, kurā kāds no viņiem ir gājis bojā dzemdībās vai pēc tām. Instinktīvi tā ir arī informācija, ko saņem sievietes ķermenis, ja bērniņš nav kopā ar viņu," skaidro dūla. "Ar prātu mēs, protams, zinām, ka bērniņš ir dzīvs, sveiks un vesels, bet ir tāda dīvaina sajūta... skumjas, kurām nav nekāda pamatota iemesla." Ādas–ādas kontakta laikā ne tikai sievietes prāts, bet arī ķermenis saprot, ka viņas bērniņš ir piedzimis sveiks un vesels.

Kuduliņa atklāj, ka ādas–ādas kontaktā bērnam ar māti būtu jāpaliek līdz zīdaiņa pirmajai ēdienreizei, kas ir aptuveni pusotru līdz divas stundas pēc mazuļa nākšanas pasaule. Viņa uzsver, ka arī situācijās, kad mātei dzemdību laikā ir veidojušies plīsumi un ir nepieciešams uzlikt šuves, bērniņš, kas atrodas uz viņas vēdera, nekādā veidā netraucē veikt nepieciešamās medicīniskās darbības. Jāuzsver, ka tas attiecas uz gadījumiem, kad abi – gan māmiņa, gan jaundzimušais – jūtas labi un viņu veselībai un dzīvībai briesmas nedraud.

Taču ne visās slimnīcās šāda prakse tiek piekopta. Dūla stāsta, ka, balstoties uz māmiņu pieredzēto, bērniņš viņu rokās uzreiz pēc dzemdībām ir atradies tikai 10 minūtes un pēc tam steidzīgi nogādāts uz svēršanu, mērīšanu un ģērbšanu. Nereti mammas mazuļus saņem atpakaļ tikai tad, kad svarīgās divas stundas pēc piedzimšanas jau ir pagājušas. Šāda prakse diemžēl atņem bērniņam un mammai ieguvumus, kurus sniedz ādas–ādas kontakts. "No tā, ka bērniņš tiks nosvērts, nomērīts un saģērbts divas stundas vēlāk, nekas būtiski nemainīsies. Bērns pa to laiku nebūs izaudzis garāks, sarāvies īsāks, vai pieņēmies svarā. Viņš būs tāds pats kā brīdī, kad piedzima, un atskaites punkts būs, līdz ar to nav pamatota iemesla, kāpēc tas būtu jādara uzreiz," skaidro dūla.

Kuduliņa piebilst, ka, cik viņai zināms, ādas–ādas kontakts rutīnas veidā tiek nodrošināts Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, kur veseli jaundzimušajie un māmiņas to var baudīt divu stundu garumā uzreiz pēc dzemdībām.

Dūla stāsta – kādā pētījumā tika atklāts, ka 98 procenti sieviešu, kuras stacionārā piedzīvoja ādas–ādas kontaktu ar bērniņu, vēlētos šo pieredzi atkārtot nākamajās dzemdībās. Tāpat tas uzlabo viņu apmierinātību ar aprūpi dzemdībās un pēcdzemdību periodā. "Sievietes vērtējums par saņemto atbalstu dzemdībās vienmēr ir subjektīvs un viņas apmierinātība būs augstāka, ja sieviete būs piedzīvojusi ādas–ādas kontaktu ar mazuli," viņa piebilst.

Kaut māte vienmēr ir primārais cilvēks, ar kuru bērniņam vajadzētu piedzīvot savu pirmo ādas–ādas kontaktu, arī tēvam vajadzētu izjust bērnu uz savas kailās miesas. Dažkārt ir situācijas, kad dažādu apsvērumu dēļ māte uzreiz pēc dzemdībām nav pieejama, tad pirmo ādas–ādas kontaktu ar bērnu var veikt arī tēvs. Mikroorganismi, kas atrodas uz viņa miesas un ar ādas–ādas kontakta palīdzību tiek nodoti zīdainim, ir līdzīgi tiem, kas atrodas uz mātes ķermeņa, līdz ar to ļauj jaundzimušajam pielāgoties videi, kurā viņš turpmāk uzturēsies.

Tāpat tēvs ar pirmajiem pieskārieniem var jaundzimušajam sniegt tik nepieciešamo siltumu un drošības sajūtu. "Atrodoties pirmajā ādas–ādas kontaktā ar tēti, mazulis var saņemt visas tās pašas pozitīvās lietas, ko viņam sniegtu mamma, izņemot pirmo zīdīšanas pieredzi," skaidro dūla. Viņa piebilst, ka, par spīti tam, ka bērniņš nepiedzīvo pirmo zīdīšanu, viņš tāpat čāpstinās un meklē krūti, kas palīdz viņam kļūt par aktīvu dalībnieku un atvieglos tālāko zīdīšanas procesu ar māti.

Taču arī situācijās, kad mammai viss ir kārtībā un bērniņu var droši nodot viņas rokās, Kuduliņa uzsver, ka pēc pirmās zīdīšanas būtu laiks jaundzimušo nodot tēva rokās. "Viens no "ķengura metodes" pamatlicējiem Dr. Nils Bergmans ir atklājis – ja jaundzimušais ar tēti atrodas ādas–ādas kontaktā pusstundu, tad arī tētim aktivizējas instinktīvā vēlme parūpēties par savu bērniņu un savu ģimeni vairāk nekā tad, ja viņam nav šī ādas–ādas kontakta iespējamības," viņa skaidro.

Mirklis divatā tēvam un bērnam ļauj izveidot savstarpējo piesaisti un ciešu emocionālo saiti. Šis sākuma mirklis atstāj arī iespaidu uz tālākajām bērna un tēva attiecībām. "Pēc tam ir daudz vieglāk veidot savstarpēji drošas un emocionāli veselīgas attiecības," piebilst Kuduliņa.

Visbiežāk mammai pēc ķeizargrieziena nav iespējas savu bērnu turēt rokās pat vairāk nekā divas stundas pēc dzemdībām, taču Kuduliņa stāsta, ka ir pētījums, kas apstiprina – bērniņš var atrasties ādas–ādas kontaktā ar mammu arī uzreiz pēc ķeizargrieziena, taču praksē tas netiek pielietots. Viens no iemesliem ir māmiņas labsajūta pēc anestēzijas, kas var izraisīt sarežģījumus parūpēties par zīdaini, piemēram, galvas reibošana. "Ja mamma bērnu saņem tikai pēc divām stundām, tad tas sensitīvais laiks, kad veidojas piesaiste un mammas ķermenim ir jāsaņem informācija, ka bērniņš ir piedzimis sveiks un vesels, ir pagājis," skaidro dūla.

Taču, ja bērns tiek iedots mammai rokās, negaidot, kad aties anestēzija, tad kādam ir jābūt blakus un jāpieskata gan viņas, gan bērniņa fiziskā veselība un drošība. Šis ir īstais brīdis, kad var iesaistīties tēvs, uzņemoties iniciatīvu palikt pie mammas un jaundzimušā, padot un paņemt mazuli, viņus pieskatīt un vajadzības gadījumā vērsties pēc palīdzības pie ārstiem.

Kā otrs iemesls tiek minēta operācijas zāles zemā temperatūra. Dūla skaidro, ka šīs telpas temperatūra ir zemāka nekā dzemdību telpā, līdz ar to ārsti bažījas, ka jaundzimušajam būs auksti. Parasti bērniņš uzreiz pēc ķeizargrieziena tiek aiznests no operāciju zāles. Taču Kuduliņa uzsver, ka novērojumi rāda, ka, atrodoties uz kaila mātes ķermeņa papildus apsegts ar sedziņu, zīdainis saņem viņam nepieciešamo siltumu.

Dūla Ilze Kuduliņa portālā "dulas.lv" publicēja rakstu ar aicinājumu "Atdodiet mani mammai!", kurā viņa pauž, cik svarīgi bērnu uzreiz pēc piedzimšanas ielikt mātes klēpī, lai viņš sajustu mammas tuvumu un drošību, kā arī atklāti stāsta par to, ka arī viņa ir viens no padomju laiku "produktiem", kam uzreiz pēc dzemdībām mātes tuvums tika liegts. Kuduliņa savu viedokli piekrita atklāt arī portālam "Cālis".

"Vai esat ievērojuši, ka padomju laikā augušie un dzīvojušie cilvēki par sevi mēdz teikt, ka viņi ir "padomju laika produkts"? Varbūt neesat, bet es esmu ievērojusi. Mēs nesakām, ka esam neatkarīgās Latvijas laika produkts, Ulmaņlaika produkts vai demokrātijas produkts. Bet padomju laika "produktu" gan ir pilna Latvija. Arī es. Esmu dzimusi 1983. gadā. Un šis ir stāsts par to, kā es piedzimu.

Taisnību sakot, par pašu piedzimšanu nekā daudz ko stāstīt man nav. Piedzimu, kā jau visi "produkti", parastā konveijerā. Mamma atceras vien pamestības sajūtu, vienai pašai pārdzīvojot dzemdību sāpes bez paskaidrojumiem un iedrošinājuma – tā tolaik bija pieņemts. Bet es atceros sajūtu uzreiz pēc piedzimšanas, kad viss, ko mana mazā cilvēka sirds vēlējās, bija tikt pie mammas. Es viņu redzēju. No atstatuma. Atrodoties kādās cimdotās rokās, kas mani kā kādu trofeju bija pacēlušas augstu gaisā. Es izmisīgi raudāju un ķepurojos, ar visu savu dzīvības spēku cenšoties tikt pie mammas. Es instinktīvi jutu un zināju, ka tā ir tā vieta, kur man ir jāatrodas, – manas mammas apskāvienā. Milzīgs izmisums un bezpalīdzība pārņem tādu mazu dvēselīti, kas, tikko ienākusi šajā pasaulē, saskaras ar pirmo smago vilšanos, nespējot mainīt tā laika lietu kārtību, nespējot ar sava mazā ķermenīša nekoordinēto ķepurošanos aizsniegt mammu. Mani nesa prom. Bezpalīdzība – tā man vēl šodien šķiet visnepanesamākā sajūta šajā pasaulē.

Ja nu jūs tagad domājat, ka mana mamma bija kāda īpaši nevēlama persona savam bērnam, tad – nē, tā nebūt nebija. Tā bija parasta, tā laika tikumiem atbilstoša rīcība ar jaundzimušu mazuli. Mani neuzlika mammai uz punča, bet aiznesa projām, atstājot tikko dzemdības pārdzīvojušo sievieti bez savas godam nopelnītās tikšanās ar viņas mazulīti un atstājot mazuli vienu ar viņa izmisumu, bezspēcību un dusmām. Dusmas bija neizmērojamas. Pārsteidzoši lielas dusmas vienam tikko dzimušam cilvēkbērnam. Es biju ārkārtīgi pārsteigta, kad pirmo reizi apzinīgā vecumā kādas meditācijas laikā atcerējos šīs dziļi ķermenī noglabātās sajūtas. Es acumirklī zināju, ka neesmu tās izdomājusi, es tās atpazinu līdz mielēm un skaidri apzinājos, ka visu savu mūžu tās nēsāju sev līdzi.

Esmu pārliecināta, ka tieši šī pieredze, ko es piedzīvoju, tikko ienākusi šajā pasaulē, bija viens no nozīmīgākajiem iemesliem, kādēļ savus bērnus izvēlējos laist pasaulē mājās. Tolaik gan atmiņas par to vēl nebija atgriezušās, es tikai zināju, ka nedzemdēšu slimnīcā. Esmu pateicīga visiem, kas ieguldījuši savu enerģiju, lai Latvijā sievietēm būtu iespēja izvēlēties dzemdēt plānotās ārpusstacionāra dzemdībās. Par laimi, man bija šāda iespēja un nebija jāpaļaujas uz nejaušību, cerot uz cilvēcīgu attieksmi stacionārā, jo ar tā brīža zināšanām un dzīves pieredzi es diez vai būtu pati pratusi parūpēties par to, lai bērniņš paliktu ar mani.

Lai vai cik ilgs laiks būtu pagājis kopš manas dzimšanas, vēl arvien vairumā stacionāru standarta procedūra ir tāda, ka jaundzimušie mazuļi tiek šķirti no savām mammām. Lielākoties siltais, miklais, no mammas miesām nākušais mazulītis uz mammas punča pavada vien maznozīmīgas piecas līdz desmit minūtes. Tik īss ir laiks, kad māmiņai ar visām maņām vienlaicīgi – tausti, redzi, dzirdi, ožu un garšu (mazuli bučojot) – iespējams uztvert to, ka viņai ir piedzimis bērns. Un tikai tik īsu mirkli mazulis var izbaudīt to sajūtu, pēc kuras viņš instinktīvi tiecas, – mani šajā pasaulē gaidīja mana mamma, kuras roku apskauts es jūtos gaidīts un bezgalīgi mīlēts. Dažas minūtes laimes, kas paskrien kā sekundes. Pēc tam mazulis tiek paņemts nost. Sākas apmazgāšana, svēršana, mērīšana, apģērbšana, satīšana, līdz mammai tiek atdots atpakaļ satīts vīstoklītis ar mazuli, kuru vairs nevar ne pilnībā redzēt, ne just, ne sasmaržot. Bieži vien mammas mazuļus saņem atpakaļ vien tad, kad pašas tikušas aprūpētas – placenta piedzimusi, uzliktas šuves, ja tādas bijušas nepieciešamas. Var būt pagājušas pat pāris stundas. (Nav iemeslu, kādēļ šo aprūpi nevarētu veikt, kamēr mazulis turpina atrasties mammai uz punča vai krūtīm.) Un ir zudis tik vērtīgais laiks, kas šiem diviem cilvēkiem – mammai un mazulim – bija dots, lai izveidotos tā neredzamā maģiskā saikne, kas piesaista viņus vienu otram.

Dabā jaundzimušie zīdītāju mazuļi nav kopā ar savu māti vien tad, ja kāds no viņiem ir gājis bojā. Arī cilvēku mazuļi gadu tūkstošiem, pirms dzemdības sāka notikt slimnīcā, netika šķirti no mammām, ja vien abi bija dzīvi, vai arī tika šķirti apzināti, lai šajos bērnos būtu pietiekami daudz agresijas, lai no viņiem izaugtu labi karotāji. Pirmatnējo kultūru pētniece Džīna Līdlofa uzskata, ka jaundzimušo šķiršana no mammas ir viens no pēcdzemdību depresijas iemesliem, jo, nespējot uztvert pietiekami daudz signālu par to, ka mazulis ir dzīvs, sveiks un vesels, zemapziņa to iztulko kā bērniņa zaudējumu un iestājas sēras. Paliek tukšuma sajūta, un rodas apjukums, ar prātu labi saprotot, ka mazulis ir piedzimis, bet vienlaikus nespējot izjust laimi un prieku, jo instinktu līmenī uztverti pretēji signāli. Un laiks, kas varētu būt viens no vislaimīgākajiem brīžiem dzīvē, ir sagandēts ar nepatīkamu rūgtuma piegaršu.

Viss iepriekš aprakstītais ir iemesls tam, kādēļ es esmu kļuvusi par dūlu un nenogurstoši stāstu un stāstīšu topošajām mammām par to, cik svarīgi pavadīt pirmās stundas pēc dzemdībām nepārtrauktā ādas–ādas kontaktā ar mazuli. Tas taču neprasa tik daudz – tikai atlikt mazgāšanu, svēršanu, mērīšanu un ģērbšanu uz vēlāku laiku, kad mamma un mazulis abi ir izbaudījuši šo maģisko un neatkārtojamo kopā būšanas laiku. Nesākšu šeit stāstīt par pārējiem ādas–ādas kontakta ieguvumiem. Vien piebildīšu, ka to ir ļoti daudz ne vien mazuļa psiholoģiskajai, bet arī fiziskajai veselībai. Man nešķiet, ka vecākiem būtu jālūdz mediķiem "īpaša attieksme" – novirzīties no rutīnas un ļaut viņiem pavadīt netraucētu laiku kopā. Tai ir jābūt standarta praksei. Es, protams, nerunāju par dzīvības glābšanas situācijām. Ja mamma un mazulis jūtas labi, viņiem pienākas būt kopā. Prieks, ka šāda prakse konsekventi tiek pielietota plānotās ārpusstacionāra dzemdībās un Stradiņa slimnīcas dzemdību nodaļā. Es ticu, ka ir kādi mediķi, kas to ievēro arī tajos stacionāros, kur tā nav standarta prakse.

Mazulis nav kaut kāds produkts, lai vai kādos laikos dzimtu. Mazulis ir cilvēks. Lai arī ļoti mazs, lai arī nespēj vārdos formulēt savas vēlmes, tomēr arī jaundzimis mazulis ir cilvēks. Viņš visu jūt, un viņam ir emocijas. Izturieties ar cieņu! Cieniet to svēto brīdi, kad pasaulē nāk cilvēks! Kādam tas varbūt ir kārtējais jaundzimušais tajā dienā, bet šim bērnam tā ir pirmā saskare ar šo pasauli, pirmie emocionālie secinājumi par šo dzīvi. Un viņš tos nēsās līdzi visu mūžu."

Kuduliņa iedrošina māmiņas, kuras zina par ādas–ādas kontaktu, tā labvēlīgo ietekmi un nozīmi, paust savu vēlmi viņu aprūpējošajiem mediķiem: "Ja mamma lūgs, tad ir ļoti liela iespēja, ka viņas vēlmes tiks ņemtas vērā. Svarīgi ir zināt un prasīt."

Viņa arī atgādina – tām māmiņām, kurām pirmajās divās stundās dažādu apsvērumu dēļ nav izdevies veidot ādas–ādas kontaktu, to ieteicams darīt tad, kad tas ir iespējams. Tāpat ir ieteicams šādu tuvību ar bērnu turpināt pirmajās viņa dzīves nedēļās aptuveni stundu, pusotru dienā. "Tas palīdzēs bērniņam būt mierīgākam, viņš labāk jutīsies, kā arī pieniņš labāk veidosies," piebilst dūla.