"Pirmajās nedēļās katra diena un nakts kopā ar meitu bija kā liels pārbaudījums. Man vajadzēja viņu barot ik pēc 90 minūtēm, katru vakaru viņa četras stundas raudāja un lielāko daļu laika visiem spēkiem pretojās iet gulēt. Taču es nekad neaizmirsīšu pirmo reizi, kad redzēju sava mazuļa seju atplaukstam mīlestībā.
Es runāju pa telefonu ar savu kolēģi un sarunājoties staigāju no viena istabas gala līdz otram, kamēr mana trīs mēnešus vecā meita gulēja šūpulītī. Kad mana kolēģe jautāja par to, kā sokas meitiņai, es, paskatoties viņas virzienā, noteicu, ka mazā ir aizmigusi. Taču tajā brīdī es pamanīju, ka viņas mazās actiņas bija atvērtas un mirguļodamas vērās manī, sekojot ik katram manam solim. Biju pārsteigta, ka pamostoties viņa nebija izdvesusi ne skaņas. Es piegāju tuvāk, un viņas acis iemirdzējās vēl spilgtāk. Es gandrīz "izkusu". Viņa tur vienkārši gulēja un uzmanīgi sekoja līdzi manai balsij. Tajā brīdī man patiešām bija sajūta, ka viņa cenšas pateikt, ka mīl mani. Tas lika pagaist visiem grūtajiem mirkļiem," portālam "Todays Parent" atklāj māmiņa Kolīna Fišere Tūlija.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
