Pašpārliecības kods meitenēm: pieci ieteikumi, kā palīdzēt meitai celt pašapziņu

Pašcieņa ir savu izjūtu un personiskās pārliecības kopums jeb mūsu "pašuztvere". Meitenes motivācija, attieksme un uzvedība ir atkarīga no tā, par ko viņa sevi uzskata; tas ietekmē arī viņas iekšējo emocionālo sakārtotību.

Pašcieņas modeļi rodas jau agrā bērnībā. Kad bērns iemācās pāršķirt grāmatas lapu vai mazulis sper pirmo soli, viņā dzimst doma: "Es to varu!". Katra jauna attīstīta prasme un pagrieziena punkts bērna dzīvē ļauj viņam piedzīvot sasnieguma sajūtu, kas ceļ pašapziņu un augošo pārliecību.

Apziņa, ka panākumam seko stabilitāte, rodas ļoti agri. Kad bērns mēģina un krīt, mēģina vēlreiz un atkal krīt un beidzot gūst panākumus, viņā rodas doma par savām spējām. Tad viņam rodas arī priekšstats par attiecībām ar citiem cilvēkiem. Tāpēc vecāku līdzdalība ir galvenais nosacījums pareizas, veselīgas bērna pašapziņas veidošanai.

Veselīga pašapziņa ir meitenes bruņas pret pasaules izaicinājumiem. Meitenes, kas ir pārliecinātas par sevi, vieglāk atrisina konfliktus un spēcīgāk pretojas negatīvam spiedienam. Viņas biežāk smaida un bauda dzīvi.

Savukārt meitenēm ar zemu pašnovērtējumu izaicinājumi rada trauksmi un nemieru. Tās, kuras ir sliktās domās par sevi, smagi nopūlēsies, risinot problēmas. Ja bērni pārāk nododas paškritiskām domām ("es neesmu laba", "es neko nespēju izdarīt pareizi"), viņi viegli var kļūt pasīvi, nomākti un noslēgties sevī. Tad, sastopoties ar jaunu izaicinājumu, atbilde, visticamāk, būs "es nevaru". Vecākiem ir izšķirošā loma bērna veselīgas pašcieņas veidošanā.

Bērniem augot, pašapziņas līmenis svārstās. Pašapziņa bieži mainās un pieskaņojas, jo bērns aizvien piedzīvo kaut ko jaunu, gūst jaunus priekšstatus un pieredzi. Šīs pārmaiņas palīdzēs tev saskatīt veselīgas un neveselīgas pašapziņas pazīmes.

Bērni ar zemu pašcieņu var vairīties no kaut kā jauna izmēģināšanas un bieži mēdz negatīvi izteikties par sevi, apgalvojot: "Es esmu stulbs", "Nekad nesapratīšu, kā to izdarīt" vai "Kāda tam jēga?". Viņi izrāda nespēju paciest zaudējumu, viegli padodoties vai gaidot kādu citu, ko var pārspēt. Viņiem raksturīgs pārlieku liels kriticisms un viegla vilšanās sajūta. Bērni ar zemu pašcieņu uztver īslaicīgas neveiksmes kā pastāvīgi neciešamu dzīvi, un viņos dominē pesimisms.

Bērni ar veselīgu pašcieņu gūst baudu no saskarsmes ar citiem. Viņi sabiedrībā jūtas labi un labprāt darbojas gan grupā, gan individuāli. Rodoties jauniem izaicinājumiem, viņi aktīvi iekļaujas risinājumu meklēšanā un izsaka neapmierinātību, nevainojot sevi vai citus. Piemēram, bērns ar veselīgu pašapziņu saka nevis "es esmu idiots", bet gan "es šo nesaprotu". Viņi zina savas stiprās un vājās puses un tās pieņem. Viņos valda optimisma sajūta.

Žurnāliste un vairāku grāmatu autore Kleira Šipmane un Keitija Kaja šī gada aprīlī izdeva grāmatu "The Confidence Code for Girls: Taking Risks, Messing Up, Your Amazingly Imperfect, Totally Powerful Self", kurā ar ilustrāciju, grafiku, krustvārdu mīklu un reālu piemēru palīdzību tiek izcelta pašapziņas problēma jaunu meiteņu vidū.

Grāmatas veidošanas laikā abas autores veica pētījumu, kurā, aptaujājot 1 4000 vecākus, kuru meitas iekļaujas vecuma grupā no astoņiem līdz 18 gadiem, atklājās, ka vecumā no astoņiem līdz 14 gadiem meiteņu pašpārliecība krītas par aptuveni 30 procentiem. Tāpat pētījumā tika konstatēts, ka vairāk nekā puse meiteņu pusaudžu vecumā jūt sabiedrības spiedienu būt perfektām. Savukārt astoņas no desmit jaunajām sievietēm vēlētos būt pašpārliecinātākas. "Mēs bijām pārsteigtas par to, cik straujš ir šis kritums. Sevišķi tāpēc, ka pirms meitenes sasniedz astoņu gadu vecumu, viņu pašpārliecības līmenis ir vienlīdzīgs," skaidro Šipmane. Šie un vēl citi statistikas dati liecina, ka, meitenei augot, viņas pašpārliecība samazinās. Taču to ir iespējams mainīt ar vecāku iesaisti un vēlmi palīdzēt savam bērnam būt pārliecinātam par sevi ik uz soļa.

Lūk, portālā CNN publicētie pieci grāmatas autores un divu bērnu māmiņas Kleiras Šipmanes ieteikumi, kas palīdzēs tev uzlabot meitas pašapziņu!

Šipmane stāsta, ka viena no galvenajām lietām, kuru mēs kā vecāki varam darīt ir palīdzēt meitām justies komfortabli ārpus savas komforta zonas. Viņa uzskata, ka bērniem ir jāmāca uzņemties risku un nebaidīties no iespējas kļūdīties.

Iedrošini meitu izkāpt no komfortzonas, taču, to darot, neizmanto tādu frāzi kā "Tur nav no kā baidīties". Uzņemties risku vienmēr ir bailīgi. Tu saproti, ka vari zaudēt, un tas daudziem rada nepatīkamas sajūtas un vēlmi pieņemt drošus lēmumus. Taču ne velti ir teiciens - "Kas neriskē, tas nevinnē", un tā patiešām ir. Atgādini bērnam, ka risks ne vienmēr nozīmē zaudējumu. Bieži vien tas rezultējas arī ar panākumiem. Atzīsti to, ka uzņemties risku ir bailīgi, taču pārliecini meitu darīt to par spīti šīm emocijas.

Šimpane un Keitija savā pētījumā atklāja, ka visbiežāk tieši tēvi ir tie, kuri pamana meitu pašpārliecības kritumu. 26 procenti tēvu daudz labāk nekā mātes spēja novērtēt bērna pašpārliecības līmeni. Tas varētu šķist neloģiski, jo bieži vien tieši māte tiek uzskatīta par vecāku, kurš, vadoties pēc intuīcijas, vislabāk spēj uztvert savu bērnu. Taču Šipmane skaidro, ka mamma meitas rīcību, kas liecina par pašapziņas kritumu, neuzskata par neko savādu: "Pefekcionisms un nemitīga satraukšanās par to vai šo, sava veida nedrošība un nepārliecinātība ir pazīstama jebkurai sievietei." Kaut instinktīvi meitas pašpārliecības kritums šķiet nepareizs un nepiemērots, mātes to neuzskata par neko savādu, jo pašas to regulāri piedzīvo. Turpretim vīrieši šādas sajūtas piedzīvo retāk, tāpēc viņiem novērot meitas pašpārliecības zudumu ir daudz vieglāk.

Kamēr tēvi vislabāk spēj novērtēt meitas pašapziņas kritumu, mātei ir jākalpo par viņas piemēru. Ļauj viņai redzēt to, kā tu tiec galā ar problēmsituācijām, uzņemies risku un izkāp no savas komforta zonas. Šipmane CNN atklāj, ka viņa iet cauri savām grūtībām kopā ar meitu. Piemēram, situācijā, kad viņai kādu apsvērumu dēļ grāmatā ir jāpārraksta vairākas nodaļas, Šimpane par to aprunājas ar savu meitu, ļaujot viņai saprast, kā mamma jūtas, un redzēt, kā viņa tiek galā ar šo nepatīkamo situāciju un sajūtām.

Dienasgrāmatas vai piezīmju rakstīšana ir lielisks veids, kā viņa pati sev var atgādināt reizes, kad uzņēmās risku un tika pāri savām bailēm. Tas kalpos par iedrošinājumu rīkoties līdzīgi arī šoreiz, kad šķietami bailes ir ņēmušas virsroku.

Tāpat iedrošini viņu pierakstīt ne tikai tās reizes, kad riskantā rīcība viņai palīdzēja iegūt vēlamo, bet arī tās reizes, kad risks rezultējās zaudējumā. Tās savukārt kalpos par lielisku mācību stundu, uz kuru atskatoties, viņa varēs pieņemt pārdomātus un pamatotus lēmumus.

Šipmane iesaka uz atsevišķas lapas pierakstīt arī dažādas iedrošinošas frāzes, kas palīdzēs celt pašapziņu situācijās, kad tā krītas. Piemēram, "Esmu darījusi ko tādu jau iepriekš, un varu izdarīt to atkal".

Teiciens "Nekļūdās tikai tie, kas neko nedara" sabiedrībā izskan bieži. To, ik reiz pieļaujot kļūdu, vajadzētu dzirdēt arī tavai meitai. Tāpat viņai ir jāatgādina tas, ka no kļūdām nevar izvairīties, bet no tām var mācīties. Patiesībā tā ir viena no labākajām mācībstundām. Taču ar apziņu, ka no šīs situācijas var mācīties, vien nepietiek. Šipmane iesaka iedrošināt meitu paskatīties uz notiekošo no malas, apsvērt, ko viņa varēja darīt citādāk, un kā viņa rīkosies, ja šāda situācija tiks piedzīvota atkal.

Sevišķi pusaudžu gados, kad emocijas sit augstu vilni, ir brīži, kad jaunieši ļoti pārdzīvo pat par nelielām kļūdām. Šeit lieki noder uzmanības novēršana un neliela deva humora, ar kura palīdzību tu izcel, cik konkrētais notikums uz pārējā fona ir nesvarīgs.

Meitenēm jau agrīnā vecumā ir jāpalīdz saprast, kuras no prasmēm un īpašībām viņām noderēs dzīves laikā. Viena no tām ir arī pašpārliecība, kas ļauj aizstāvēt sevi un savu viedokli, necenšoties nevienam izpatikt. "Meitenes nereti cenšas visiem izpatikt, taču ir svarīgi viņām paskaidrot, ka tas nevienmēr ir iespējams. Būs reizes, kad izpatikt visiem nebūs iespējams, un būs cilvēki, kuriem viņa nepatiks," skaidro Šipmane. "Kad viņas izpaudīs savu viedokli, būs cilvēki, kuri tam piekritīs, bet būs kādi, kas uzskatīs, ka viņai nav taisnība. Meitenei ir jāsaprot, ka šāda situācija ir normāla, un galvenais ir nepadoties vēlmei visiem izpatikt."

Meitas pašcieņu var uzlabot ne tikai vecāku piemērs un padomi, bet arī vārdi. Te atradīsi septiņas ikdienā lietojamas frāzes, kas cels bērna pašapziņu.