No publiska seksa Senajā Ēģiptē līdz svingeru klubiem – mīlas orģijas cauri laikiem  (10)

Žurnālists un grāmatu par seksu un veselību autors Maikls Kaslmens, kurš ir pētījis arī ar mīlas priekiem saistītas tradīcijas cauri laikiem, norāda, ka dažādi seksa klubi un orģijas cilvēcei nav nekas jauns. Viņš skaidro, ka senlaikos, kad tika uzskatīts, ka viens vīrietis var uzturēt vairākas sievas vienlaikus, poligāmija nebija nekas neparasts. Monogāmija esot attīstījusies tikai pēdējo 2000 gadu laikā. Tiesa, joprojām tiek pieļauti izņēmumi.

Aprakstot dažādas mīlas orģijas portālā "Psychology Today", Kaslmens norāda, ka visā pasaulē dažādos laikos pavasarī ir notikušas dzīres, kurās cilvēki ļāvušies visdažādākajām baudām. Dzīru laikā attīstījušies dažādi rituāli, kas iekļāvuši arī seksuāla rakstura darbības, reizēm pat grupveida mīlēšanos, publiskus dzimumaktus un seksu dzērumā. Pavasara rituāli ir bijuši patiešām krāšņi un neparasti. Daudzas no tolaiku aktivitātēm mūsdienās nebūt netiktu uzskatītas par pieņemamām, kur nu vēl publiskām.

Lai arī dažādus rituālus izbaudīja gan vīrieši, gan sievietes, to norise un alkohola lietošana dzīru laikā nereti nozīmēja arī seksuālu vardarbību pret sievietēm un vīriešiem. Un pat, ja orģijas, kurās ļaudis piedalījās pirms gadu simteņiem, šķiet interesantas un jautras, der paturēt prātā, ka tām ir arī negatīvā puse un iemesli, kāpēc tās netiek praktizētas mūsdienas, ir pamatoti.

Ēģiptiešu auglības festivāli ietekmēja norises arī Senajā Grieķijā, kur pielūdz arī Dionīsu – laba vīna, baudu, auglības un reliģiskās ekstāzes dievību. Senajos mākslas darbos šī dievība ir attēlota sēžam ratos, kam seko dejotāji – kailas sievietes un uzbudināti vīrieši. Dionīsa pielūdzēju skaits nebija milzīgs, bet šo dievību pielūdza festivālos, ko dēvēja par orģijām. To dalībniekiem pirms pasākuma deviņas dienas bija jāatturas no mīlas priekiem, lai tos baudītu orģiju laikā.

Arī Romas pirmsākumos notika pasākumi, kuros neiztika bez seksa, piemēram, pavasarī notika rituāli, kuros ar publisku seksu nodarbojās precētas muižnieces un priesteris.

Apmēram 200 gadus pirms mūsu ēras romiešiem radās analogs dievs grieķu Dionīsam. To sauca Bakhs. Dievības slavināšana sākotnēji notikusi trīs reizes gadā un tajā piedalījās tikai sievietes, kas 10 dienas pirms notikuma bija atturējušās no seksa. Vēlākos laikos dzīrēm pievienojās arī vīrieši, orģijas notika reizi mēnesī un iekļāva piedzeršanos un publisku maigošanos.

Tradīcija gan kļuva nekontrolējama un maigu dzīru vietā pārtapa par masveida izvarošanām, kurās cieta gan vīrieši, gan sievietes. Romas senātam nebija iebildumu pret publisku piedzeršanos un mīlēšanos, bet nemieri un nekārtības nebija pieļaujamas. Tikai dažus gadus pēc tam, kad vīna dievības slavināšana kļuva populāra, tika arestēts aptuveni viens procents Romas iedzīvotāju, kas svinībās bija pārlieku aizrāvušies. Lielākā daļa nekārtību izraisītāju tika sodīti ar nāvi.

Neskatoties uz asinsizliešanu, pavasara auglības rituāli un svinības Romā turpināja notikt. Dažās priesteriem labas ražas vārdā bija ceremoniāls, publisks sekss ar tempļa prostitūtām, bet citos iereibuši ļaudis nodevās orģijām svaigi apsētos laukos.

Jāteic, ka arī kristiešu garīdznieki ir iesaistījušies un pat organizējuši karnevālus, kuros gan dzerts, gan ēsts, gan svinēts bez apģērba mugurā. Seksuālās darbības gan šo dzīru norisē nav liktas goda vietā. Maskuballes dižie ļaudis izbaudījuši arī renesanses laikā Itālijā. Ar slēptām sejām un identitātēm dzīrotāji iesaistījās grupveida seksuālajās attiecībās, kas reizēm pārrauga izvarošanas aktos un pat slepkavībās.

Viduslaiku Anglijā auglības rituāli tika veikti aprīļa otrajā pusē, bet laika gaitā tos pārcēla uz 1. maiju. Dzīru dalībnieki dejoja ap milzīgu fallisku figūru, bet pēc tam devās uz laukiem, kur dzēra un nodevās miesas baudām. 17. gadsimtā puritāņi šīs svinības aizliedza. Tomēr nevarētu sacīt, ka tas izskauda dažādas orģijas.

17. gadsimtā ne tikai Anglijā, bet visā Eiropā darbojās prieka mājas. Tās netika uzskatītas par smalku laiku kavēkli, tāpēc augstāko aprindu džentelmeņi veidoja klubus, kas mēdza sadarboties arī ar bordeļu vadītājām, lai tās nosūtītu seksa industriju darboņus dalībai grupveida seksam un orģijām, kas notika smalkās mājās. Šādas tradīcijas turpinājās līdz pat 20. gadsimtam, izraisot arī politiskus skandālus.

19. gadsimta vidū Ņujorkā tika izveidota "komunistu" kopiena. Tā dalīja ne tikai visu īpašumu, bet tajā bija arī savā veidā kopīga laulība – ikviens kopienas vīrietis varēja uz intīmām attiecībām aicināt jebkuru kopienas sievieti. Sievietes varēja gan piekrist ielūgumam, gan to noraidīt, bet kopiena bija pret monogāmiju un iedrošināja stāties sakaros ar dažādiem partneriem. Kopiena pastāvēja apmēram 30 gadus un tajā bija ap 300 cilvēku.

19. gadsimta 70. gados parādījās arī pirmie aizmetņi tam, ko mūsdienās dēvē par svingu – organizētu partneru maiņu.

Tas, ko mūsdienās dēvē par svingeru kustību, aizsākās Otrā pasaules kara laikā. Bruņoto spēku piloti un viņu sievas saprata, ka daudzi piloti mājās neatgriezīsies. Pirms došanās misijā piloti ļāvās kaislei ar savu dzīvesbiedri, kā arī veica "sievu maiņu". Šo darbību mērķis bija nodrošināt atbalstu sievietēm, kas vēlāk kļūs par atraitnēm – viņas atbalstīja citu pilotu sievas un paši piloti.

Pāri rīkoja tā sauktās "atslēgu ballītes". Tas nozīmēja, ka kungi iemeta savu māju atslēgas cepurē, sievietes izvilka pa atslēgai un pavadīja nakti ar to vīrieti, kura atslēgu bija izlozējusi. Pēc kara šādas "ballītes" sāka rīkot arī citi. Mūsdienās Ziemeļamerikas Svingeru klubu asociācijā ir vairāk nekā 350 klubu no ASV un Kanādas. Ikgadējas tikšanās tiek rīkotas arī viesnīcās, un šajos pasākumos piedalās tūkstošiem pāru. Jāpiebilst, ka eksistē pat tūrisma organizācijas, kas specializējas šāda veida ballīšu un kruīzu organizēšanā. Turklāt jāņem vērā, ka lielākā daļa svingeru neiesaistās īpašos klubos – visbiežāk tiek rīkoti nelieli pasākumi dažiem pāriem, kuros reizēm piedalās arī cilvēki, kam nav partnera.