Vairāki bērni ģimenē: psiholoģes ieteikumi, kā ievērot taisnīguma principu

Bērni ļoti labi saprot, ka viņu mazais brālītis vai māsiņa nevar izdarīt tikpat daudz, cik viņi, tomēr svarīgi, lai vecāki parāda vienlīdzīgu attieksmi, kad kaut kas ir vai nav padarīts. Ja mēs vecākajam bērnam prasām atbildēt par viņa neizpildītajiem pienākumiem un norunām, tādai pašai attieksmei jābūt arī pret jaunāko atvasi. Trīsgadnieks neuzkops istabu, taču viņš var izdarīt elementāras lietas, piemēram, pēc vakariņām aiznest savu netīro šķīvi uz izlietni. Vecākajam bērnam jāredz, ka mēs pamanām arī jaunākā neizdarītos darbus un arī viņš jūt sekas, nevis mēs sakām: "Nekas, viņš jau vēl maziņš." Norunas ir norunas, un katrs bērns atbilstoši savam vecumam kaut ko var izdarīt arī pats. Tāpat ir ļoti svarīgi pamanīt katra bērna ieguldītās pūles.

Vecākiem jāapzinās, ka jaunāko brāļu un māsu ienākšana ģimenē ir viens no bērna lielākajiem stresa avotiem. Ar to tikt galā var palīdzēt vienīgi vecāku uzmanība un iejūtīga attieksme. Lai visi bērni ģimenē justos patiešām labi, katram ir jāsaņem sava deva mīlestības. Līdz ar jaunāko bērnu ienākšanu ģimenē, vajadzētu parūpēties, lai vecākie nezaudētu mammas un tēta nedalītu uzmanību. Vidēji dienā vecākam būtu jāvelta divdesmit minūtes laika katram bērnam. Tas vecākajiem bērniem apliecina, ka mamma un tētis viņus mīl, un tā viņiem ir vieglāk pārdzīvot to, ka laika ziņā daudz ilgāku periodu vecāki pavada ar jaunāko brālīti vai māsiņu.

Brīžos, kad vecāki spēlējas vai sarunājas ar vecāko bērnu un mazais iepīkstas, tad, ja vien tas nav ļoti kritiski, vecākiem vajadzētu parādīt, ka viņi iesākto nepārtrauks mazā bērna dēļ, bet viņam pievērsīsies, kad spēle vai saruna būs galā. Jo tad vecākā bērna sirsniņa sajūt, ka viņu mīl un taisnīguma princips ir ievērots. Pretējā gadījumā bērns būs vīlies – mazajam atliek vien iepīkstēties, kad mamma un tētis jau skrien. Bet, kad viņš sauc, lai vecāki palīdz, piemēram, saprast mājas darbu, tad viņam atbild: "Pagaidi, es tagad esmu aizņemta ar māsiņu."

Bērnu savstarpējai salīdzināšanai un otra likšanai par piemēru ir vairāki mīnusi. Mēs nedrīkstam savus bērnus salīdzināt ne ar brāļiem un māsām, ne draugu un radu bērniem, ne arī viņu klasesbiedriem. Vienīgais cilvēks – un to vajadzētu mācīt jau kopš bērnības –, ar kuru var salīdzināt, ir viņš pats pagātnē. Tikai tā mēs varam godīgi novērtēt katra bērna attīstības dinamiku. Vecākiem nevajadzētu interesēt citu bērnu sekmes un panākumi, bet tikai sava bērna izaugsme laika gaitā. Ja ģimenē māsas un brāļi savā starpā tiek salīdzināti, krītas viņu pašvērtējums, tiek radīta neveselīga konkurence, kas var izraisīt agresivitāti un nevajadzīgu cīņu. Bērni ģimenē aug nevis kā atbalsts cits citam, bet kā konkurenti, kas savstarpēji cīnās par vecāku uzslavām.

Veselīgi ir pamanīt katra bērna labo gribu un darbu, kā arī sniegt par to uzslavu. Uzslavas ir vajadzīgas visiem! Dažkārt vecāki aktīvi priecājas par jaunāko atvašu apgūtajām prasmēm, un to var saprast, jo pirmajos pāris gados bērna attīstība notiek visstraujāk, tomēr, ja nevēlamies vecākajos iesēt greizsirdību, svarīgi pamanīt arī viņu padarīto. Vecāki neaplaudēs, kad piecgadīgais pāries pāri istabai, bet ir daudz citu iemeslu, par ko priecāties saistībā ar lielāko bērnu.