Kā vīriešiem izpaužas pēcdzemdību depresija? Skaidro Diāna Zande  (8)

Bērna piedzimšana sabiedrībā tiek uzlūkota kā brīdis, kad ģimenē ienāk laime. Kaut, nenoliedzami, bērns sniedz daudz prieka un gandarījuma, ir arī monētas otra puse, kas nemaz nav tik skaista un pūkaina, kā sākumā varētu šķist. Pēc bērniņa nākšanas pasaulē jaunie vecāki piedzīvo daudz pārmaiņu, un daudzām no tām viņi nav gatavi. Šī lomu maiņa un krasās pārmaiņas rada depresijai labvēlīgu vidi un pakļauj abus jaunos vecākus lielākam riskam piedzīvot šo traucējumu.

Pasaulē valda uzskats, ka partneres grūtniecības laikā un pēc bērniņa piedzimšanas īpaša uzmanība jāpievērš ne tikai māmiņai un mazulim, bet arī tēvam un viņa emocionālajam stāvoklim. "Vīrieša dzīvē notiek ļoti krasas pārmaiņas, kurām viņš nav pilnībā sagatavots," piebilst psihoterapeite.

Ja agrāk tēvs bija maizes devējs un tas bija viņa galvenais uzdevums ģimenē, tad šobrīd papildus tam sabiedrība un arī partnere gaida, ka viņš aktīvi iesaistīsies zīdaiņa aprūpē – viņa rūpju lokā būs arī ģērbšana, vannošana, pastaigas ar mazuli, atsaukšanās uz bērna emocionālajām vajadzībām. Problēma ir tā, ka tieši tāpēc, ka agrāk tēva galvenā loma ģimenē bija – sagādnieks, jaunajiem tētiem nav piemēra, kas viņiem parādītu, kāda ir pienācīga iesaistīšanās bērna audzināšanā un aprūpē jau no viņa dzīves pirmajām dienām.

Tāpat nevar noliegt arī to, ka mēs, Rietumu kultūras pārstāvji, psihoterapeites vārdiem izsakoties, esam laimes pieprasītāji – mēs gribam, lai dzīvē viss būtu tikai skaisti un viegli, bez nekādām grūtībām. Zande uzsver, ka mēs pat ikdienišķas problēmas bieži vien uztveram kā kaut ko šausmīgu, jo domājam, ka normālai dzīvei jānorit bez jebkādām grūtībām.

Depresijai partneres grūtniecības laikā un periodā pēc dzemdībām ir tādas pašas iezīmes kā depresijai jebkurā citā dzīves posmā. Nav viena galvenā iemesla, kas to izraisa, bet tiek uzskatīts, ka pārmaiņas, kas skar ģimenes dzīvi, līdz ar bērniņa ienākšanu tajā rada pastiprinātu risku depresijas attīstībai.

Depresija ir stāvoklis, kurā cilvēks jūt pastāvīgu nomāktību, prieka, enerģijas un intereses zudumu par lietām, kas viņam iepriekš ir sagādājušas prieku, to raksturo arī koncentrēšanās grūtības, miega un ēstgribas traucējumi, domas par pašnāvību. Vēl viens svarīgs depresijas faktors ir tas, ka šāds stāvoklis ilgst vismaz divas nedēļas. Zande uzsver, ka depresija ir konstanta un pastāvīga nomāktība, nevis slikts garastāvoklis, kas vienu brīdi ir, bet otru jau pārgājis.

Kādreiz tika uzskatīts, ka depresija ir sieviešu problēma. To nevar noliegt, jo pasaulē klīniskā depresija sievietēm tiek konstatēta divreiz biežāk nekā vīriešiem. Savukārt mūsdienās teorētiķi uzsver, ka vīriešiem depresija izpaužas citādi nekā sievietēm, līdz ar to sākotnēji tā netiek uzskatīta par depresiju. Zande skaidro, ka to nosaka mūsdienu sabiedrības radītais uzskats par to, kāds ir vīrišķīgs vīrietis: "Tas noliedz to, ka vīrietis drīkst būt nomākts, nevarīgs un bēdīgs, kas ir galvenie depresijas simptomi." Viņa atklāj, ka vīrietim nereti depresija izpaužas nevis asarās, kā tas biežāk raksturīgs sievietēm, bet gan aizkaitinājumā, savukārt nomāktības vietā viņš pauž agresiju, ātrāk zaudē mieru un kontroli pār savām emocijām. Tāpat viena no depresijas izpausmēm ir apgrūtināta lēmumu pieņemšana.

Šie emociju izpaušanas veidi sabiedrībai šķiet daudz pieņemamāki. "Vīrieša tēlam daudz vairāk piestāv agresija, nevis nomāktība un raudulība," skaidro Zande. Bieži vien viņi vārdu "nomāktība" aizstāj ar "spriedze" un "stress". "Vīrieši tā vietā, lai pateiktu, ka slikti jūtas, saka, ka netiek galā," stāsta kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite. Viņa gan piebilst, ka ir arī vīrieši, kuri atklāti dalās savās emocijās, necenšoties tās maskēt aiz noguruma vai stresa, bet šāda stiprā dzimuma rīcība ir sastopama daudz retāk.

Sabiedrībā valda uzskats, ka īsti vīrieši nekad neraud, ko sarunas laikā uzsver arī Zande. Balstoties uz šo uzskatu, vīrieši savas emocijas cenšas izpaust citādi. "Viņš cīnās ar depresiju citādos veidos," viņa skaidro. Psihoterapeite uzsver, ka vīriešiem ir tieksme atbrīvoties no sevī sakrātajām emocijām, un nereti viņi to panāk ar dažāda veida agresivitāti:

Zande atklāj, ka daudz biežāk vīrieši, izjūtot depresiju, nolemj savas emocijas un sajūtas "noslīcināt pudelē" vai pēkšņi sāk piekopt citus veselībai kaitīgus ieradumus, piemēram, smēķēšanu vai citu atslābinošu vielu lietošanu, ieskaitot medikamentus un narkotikas.

Arī fiziskas sāpes, kurām nav medicīniska izskaidrojuma, var būt viens no depresijas simptomiem. Tās var būt gan muguras, gan galvas sāpes, gan nepatīkamas sajūtas citos ķermeņa apvidos. Tāpat vīrietis var runāt arī par pārgurumu un izsīkumu.

Kā vienu no pēcdzemdību depresijas simptomiem var uzskatīt jaunā tēva straujās izmaiņas seksualitātē – interese par seksu var pavisam pazust vai, gluži otrādi, būt daudz spēcīgāka nekā iepriekš.

Taču kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite piebilst, ka visu iepriekš minēto nevar kategoriski uzskatīt par depresijas simptomiem. Tas, ka jaunais tētis pēc bērniņa piedzimšanas ir sācis vairāk strādāt, iespējams, liecina par to, ka viņš ir gādīgs tēvs un vēlas parūpēties par savu ģimeni, nevis par to, ka cieš no depresijas.

Tāpat viņa uzsver, ka nekādā ziņā nevajadzētu nodarboties ar pašdiagnostiku, piebilstos, ka diagnozi nosaka ārsts. Taču, ja, iepazīstoties ar šīm pazīmēm, saproti, ka tās ir par tevi vai tava bērna tēvu, tad būtu jāvēršas pēc palīdzības pie speciālista jau laikus.

Zande uzsver, ka ikviena problēma rodas no sociālo, bioloģisko un psiholoģisko iemeslu kopuma, līdz ar to arī depresija veidojas visu šo trīs lietu mijiedarbībā.

Jutība. Katrai ģimenei ir savi jutīgie punkti, vieniem tās var būt problēmas ar nierēm vai aknām, bet citiem tās ir psihiskas saslimšanas vai emocionālie traucējumi, piemēram, depresija, stāsta Zande. Viņa gan uzsver, ka tas nebūt nenozīmē, ka visi ģimenes locekļi būs slimi, taču tas palielina risku saslimt. "Cilvēks bioloģiski ir tendēts negatīvos apstākļos reaģēt ar kāda izteikta veida problēmu," viņa skaidro.

Iedzimtība. Lielāks risks saslimt ar depresiju ir arī tiem vīriešiem, kuriem kāds no ģimenes locekļiem ir jau iepriekš piedzīvojis šāda veida psihisko saslimšanu.

Iepriekšēja depresijas epizode. Ja vīrietim pašam jau iepriekš dzīves laikā ir bijusi depresija, pastāv risks, ka emocionālā pārmaiņu laikā, kāds ir arī pēcdzemdību periods, tā var atkārtoties.

Bezdarbs un/vai zemi ienākumi. Reizē ar to nāk nesaskaņas ģimenē un nemitīgs satraukums par izdzīvošanu un naudas trūkumu. Tāpat bezdarbs vai zemi ienākumi ir viens no iemesliem biežākām nesaskaņām ģimenē vai starp partneriem.

Zems izglītības līmenis. Tas savukārt bieži vien iet roku rokā ar pirmo sociālo cēloni. Cilvēkiem ar zemu izglītību ir grūtāk atrast labi atalgotu darbu.

Atbalsta trūkums. Tā var pietrūkt gan no sabiedrības kopumā, gan no atsevišķas cilvēku grupas vai personas, piemēram, draugiem, ģimenes vai mīļotās sievietes.

Lomu maiņa un pāreja uz jaunu dzīves posmu. Arī tas tiek uzskatīts par vienu no iespējamiem depresijas cēloņiem. Lomu maiņa un jaunas dzīves posms sākas arī tad, kad vīrietis kļūst par tēvu.

Traumējoši notikumi bērnībā un pusaudža gados. Vecāku šķiršanās, apsmiešana skolā, vardarbība ģimenē ir tikai daļa notikumu, kuru atstātās sekas var būt traumējošas un pēcāk pastiprināt vīrieša jūtīgumu.

Problēmu risināšanas prasmes. Ir cilvēki, kuriem šīs prasmes ir vājas. Viņi visbiežāk ir noslēgti un ar visu cenšas tikt galā pašu spēkiem. Arī šis psiholoģiskais faktors iekļauj cilvēkus depresijas riska grupā.

Kognitīvi biheiviorālā psihiatre stāsta, ka mūsu ķermenis vienmēr kaut kādā veidā reaģēs uz ilgstošu fizisku vai psiholoģisku pārslodzi, kurai neseko atpūta, piemēram, darbā vai mājās. "Organisms ir bioloģisks objekts, kurš neļauj sev darīt pāri bezgalīgi," viņa skaidro. Šādās situācijās visbiežāk pirmās cieš organisma vājās vietas.

Diemžēl tieši atpūta ir pirmā lieta, no kuras vecākiem ir jāatsakās, piedzimstot bērnam. Jaunie tēvi bieži vien ir darbībā 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. No rīta viņi dodas uz darbu, taču vakarā, pārnākot mājās, grib palīdzēt savai partnerei, tāpēc pārņem bērnu savā uzraudzībā. "Tēvs, atnākot mājās no darba, sāk strādāt otro maiņu, taču viņam no rīta ir atkal jābūt atpakaļ darbā," Zande izgaismo jauno tēvu ikdienu. Pēc tam naktī tētis vajadzības gadījumā ceļas augšā, lai mierinātu savu mazuli. "Tas, ko viņš dara, ir normāli, taču bērns ir mazs ilgu laiku. Ja tētim nav iespējas atgūties un atslābināties, mēs varam paredzēt to, ka organisms kaut kādā veidā par to ziņos – viņš var pēkšņi saslimt ar iesnām, klepu un tamlīdzīgām lietām, vai arī var sākt parādīties depresijas simptomi," skaidro Zande.

Pēc jebkuras ilgstošas fiziskas vai emocionālas slodzes ķermenim un prātam ir nepieciešama atpūta, lai atjaunotu spēkus, tāpēc jaunajiem vecākiem ir nepieciešams atrast laiku, lai pagulētu. "Bērnam nav nekāda labuma no diviem miegainiem un niķīgiem vecākiem," stāsta Zande. Viens no veidiem, kā atbrīvot sev laiku atpūtai, ir organizēt atbalsta sistēmu – cilvēkus, kas dažādās situācijās var iedot jaunajiem vecākiem kaut brīdi atelpas un cieša miega. Varbūt tie ir vecvecāki, kuri uz divām stundām var izvest mazuli pastaigāties. Tikmēr vecāki šo laiku izmanto, lai pagulētu, nevis izdarītu neizdarītos mājas vai citus darbus.

Vēl viens veids, kā ļaut katram ciešā miegā pagulēt vairākas stundas, ir sadalīt nakts celšanās posmus divās daļās, piemēram, nakts pirmajā pusē, lai mierinātu bērniņu, ceļas mamma, bet otrajā – tētis. Šī situācija ir nedaudz sarežģītāka tajās ģimenēs, kurās bērns zīž mātes krūti. Šiem pāriem psihoterapeite iesaka divas reizes nedēļā atslaukt pienu pudelē un ļaut tēvam nakts laikā barot bērnu, lai mamma var izgulēties.

Tāpat var arī vienoties par dienām, kad visu nakti mazo vajadzības gadījumā mierinās viens no vecākiem. Zande atklāj, ka tas ļaus otram kārtīgi izgulēties un atjaunot spēkus: "Izgulēt vienu nakti cauri normālā miegā – tas dos spēku nākamajā dienā normāli funkcionēt." Sevišķi svarīgi izgulēties ir tiem tēviem, kuri ikdienā strādā darbu, kurā nepieciešamas augstas koncentrēšanās spējas, jo miega trūkums traucē spēju domāt un uztvert informāciju.

Ir arī pieaugušie, kuriem, lai spētu normāli funkcionēt, pietiek ar relatīvi maz miega, taču ir tādi, kam miegs ir ļoti svarīgs. "Jo jutīgāk vecāki reaģē uz miega trūkumu, jo svarīgāk viņiem ir atrast laiku, lai izgulētos un justos kaut cik jēdzīgi," mudina Zande. Viņa skaidro, lai cilvēks justos kaut cik izgulējies, viņam ir nepieciešams vismaz četru stundu nepārtraukts miegs.

Vispirms tēvam pašam ir jāsajūt, ka viņam ilgstoši ir iepriekš minētās depresijas pazīmes. "Svarīgi ir saprast, ka tu jūties slikti un viss ir draņķīgi, pat tad, ja nezini, kā savas sajūtas izskaidrot," stāsta Zande. "Cilvēki, kas atnāk uz konsultāciju, bieži vien nesaka, ka viņiem ir depresija, tā vietā viņi skaļi paziņo: "Es sev riebjos, es sevi vairs nepazīstu, dzīve ir pilnībā mainījusies, es vispār nesaprotu, kas šobrīd notiek.""

Pēc tam, kad vīrietis ir apzinājies, ka kaut kas nav kārtībā, nepieciešams meklēt palīdzību. Kā uzsver Zande, palīdzības pieņemšana ir spēka pazīme: "Tas nozīmē, ka es rūpējos par sevi, lai varētu parūpēties par savu bērnu un savu ģimeni." Palīdzību var meklēt pie profesionāļa, kas līdzēs samazināt depresijas simptomus, un tas noteikti jādara tad, ja dzīves kvalitāte kritusies ievērojami. Ja nomāktība ir vāji izteikta, tad palīdzību var gūt arī apkārtējo vidū. Tieši draugi, paziņas, kaimiņi un ģimene tev var palīdzēt dažādās praktiskās lietās, piemēram, aiziet uz veikalu pēc piena, palīdzēt sakopt māju, pieskatīt bērnu utt. Zande stāsta, ka šī ir lieta, ko daudzi jaunie vecāki atsakās darīt, jo valda uzskats, ka viņiem ar visu jātiek galā pašiem. Arī vecvecāki dažreiz ir tie, kas mudina jaunos vecākus nemeklēt palīdzību, jo: "Kas tad jums – jums ir veļas mašīna un autiņbiksītes! Mūsu laikā viss bija citādi!" Psihoterapeite gan uzsver, ka šādos vecmāmiņu izteikumos nevajadzētu klausīties: "Katros laikos no vecākiem tiek prasīts kas cits, un šobrīd būt par vecākiem ir ļoti grūti, jo veļasmašīnas diemžēl neatrisina tās problēmas, kas mūsdienās vecākiem rodas."

Zande iesaka izveidot sarakstu, iekļaujot tajā cilvēkus, kas būs tava atbalsta grupa. Tajā var būt gan draugi un kolēģi, gan ģimene un kaimiņi. Pie katra cilvēka ir jāpieraksta tā lieta, pēc kuras vajadzības gadījumā pie viņa būs iespējams vērsties. Piemēram, mammai es varu lūgt palīdzību mājas uzkopšanas darbos, kolēģis vajadzības gadījumā var stundiņu ātrāk mani palaist no darba, kaimiņš savukārt var aiziet uz veikalu pēc piena utt. Protams, jārēķinās arī ar to, ka apkārtējie ne vienmēr spēs sniegt nepieciešamo palīdzību un atbalstu.

Ja partnere nav tas cilvēks, ar kuru vīrietis vēlas vai ir gatavs atklāti runāt par savām emocijām un sajūtām, ir jāatrod kāds cits. Tas var būt kāds tuvs draugs, ģimenes ārsts, psihoterapeits vai pat persona no uzticības tālruņa dienesta. Lai kuru tu izvēlētos, ir svarīgi, ka vari šai personai pilnībā uzticēties un izstāstīt visas savas sajūtas, domas un pārdzīvojumus. "Ārpus mājas mums parasti patīk runāt par labajām lietām, kas ar mums notiek, bet svarīgi ir atrast cilvēku, ar kuru tu vari pārrunāt realitāti, kas ietver to, ka mums ir gan forši, gan grūti," uzsver psihoterapeite.

Tētim ir jāpārdomā, kuras lietas šobrīd ir svarīgas un kuras nav, bet – es tās daru tik un tā, jo esmu pie tā pieradis. Viena no lietām ir mājas uzkopšana, ko visbiežāk gan dara sievietes, taču arī vīrieši mēdz pielikt savu roku. Tāpat jācenšas izvairīties no sarežģītu ēdienu gatavošanas un citādos veidos dzīve jāpārplāno uz tās vienkāršāku versiju. "Bērniņš paņem tik daudz laika, ka nav iespējams dzīvot kā iepriekš," piebilst Zande.

Apkārtējie var būt ļoti liels balsts tad, ja viņi piedāvā savu palīdzību, nevis dodas pie jaunā tēva ar padomiem, uzsver Zande. Apkārtējiem jāuzdod jautājums: "Kā tieši es tev varu palīdzēt?" vai "Kā es tevi varu atbalstīt?" Savukārt jaunajam tētim ir jāmet lepnums pie malas, jāspēj pieņemt palīdzība un apzināties, kā apkārtējie var viņam vai viņa ģimenei palīdzēt tikt galā ar pašreizējo situāciju.

Tāpat apkārtējie var piedāvāt jau konkrēta veida palīdzību, piemēram, vakariņu pagatavošanu vai bērnu pieskatīšanu uz pāris stundām. Jebkas, kas ienāk prātā, var atvieglot jaunā tēva un arī mammas ikdienu. Ja šis piedāvājums viņiem neder, tad gan jāuzjautā, kāda cita veida palīdzība viņiem ir nepieciešama.

Nevajadzētu kritizēt jauno tēti par to, kā viņš tagad jūtas. Tādas frāzes kā "Tev tagad ir jāsaņemas", "Tu tagad nedrīksti sanīkt", "Tev ir jāatbalsta sieva" labāk neizmantot. Šādas frāzes nevis motivēs saņemties, bet gan uzliks papildu slogu un vainas sajūtu, kā jaunajam tētim jau tā netrūkst.

Zande uzsver, ka ir svarīgi censties jaunos vecākus neatstāt izolācijā. Apkārtējie var rosināt doties kopīgā pastaigā vai uzaicināt jauno ģimeni pie sevis uz vakariņām, vai izdomāt kādu citu aktivitāti, kas palīdzēs izvilkt viņus no izolācijas.

Psihoterapeite rosina sabiedrību kopumā nerakstīt nicinošus komentārus, piemēram, "Viņš nav tēva vārda cienīgs", brīžos, kad kādā forumā cilvēks atklāti dalās savās sajūtās. "Mēs visas šīs šausmīgi skaudrās frāzes metam virsū kādam cilvēkam, kurš ir atzinies, ka viņam sāp, vienkārši metam virsū," skaudro patiesību par interneta komentāriem izgaismo Zande. "Kad mēs kā sabiedrība komentējam cita sāpes un ciešanas, būsim saudzīgi. Tas nebūt neliecina, ka mēs "ņaudam" viņiem līdzi."

Ļoti svarīgi ir runāt par savām emocijām, tāpēc ir nepieciešams atrast cilvēku, kuram jaunais tētis var atklāti izstāsti to, ko viņš šobrīd jūt. Kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite uzsver, ka šādās situācijās svarīga loma ir vīrieša partnerei. "Mūsu sabiedrībā mēs kultivējam uzskatu, ka jaunā māmiņa ir vienīgais svarīgais cilvēks jaunajam bērniņam un tēva uzdevums ir viņu atbalstīt. Tad tēvi atbalsta savas sievas grūtnieces vai jaunās mammas, bet kur paliek pats vīrietis?" par jaunā tēva lomu sabiedrības acīs stāsta Zande. Sieviete, rūpējoties par mazuli, mēdz aizmirst pajautāt, kā jūtas viņas partneris. Psihoterapeite uzsver, cik svarīgi ir, lai sieviete paskatās arī uz savu vīrieti, viņu vēro un ar viņu runā, un, ja tiek pamanītas kādas izmaiņas, viņu uzrunā. Saki ko tādu kā: "Man šķiet, ka tu pēdējā laikā esi mainījies. Kā tu jūties? Kas ar tevi notiek?" Galvenais jautājuma uzdevums ir mēģināt saprast, kā vīrietis jūtas. Zande uzsver – pēc tam, kad jautājums ir uzdots, svarīgi ir sagaidīt viņa atbildi. "Mēs bieži uzdodam jautājumu, bet nemaz nesagaidām atbildi," viņa piebilst.

Kad atbilde ir sagaidīta un vīrietis ir atzinies, ka viņam ir grūti, svarīgi ir necīnīties pretim, noliekot sevi upura lomā un uzsverot, cik sievietei pašai ir grūti. "Pēc mazuļa piedzimšanas vecāki bieži vien iekrīt cīņā par to, kuram ir grūtāk. Un šī cīņa ir ar vienu vienīgu mērķi – man ir grūti un man vajag tavu atbalstu," skaidro psihoterapeite.