Deviņas vecāku kļūdas, kuras var nopietni kaitēt bērniem nākotnē  (2)

Portāls "Adme" aplūko, kādas izgāšanās audzināšanas lietās visai bieži pieļauj vecāki un pie kā tas noved. Proti, piedāvājam iepazīties ar deviņām vecāku kļūdām, kas patiešām bērnam var nopietni kaitēt nākotnē.

Mēdz gadīties, ka tētis vai mamma tiek izvesti no pacietības, un sāk kliegt vai pat citādi fiziski sodīt bērnu svešu cilvēku klātbūtnē. Un šajā brīdī viņi maz domā par apkārtējiem. Bet bērns, iespējams, pat neapzināti, ņem vērā apkārtējo domas. Un publiska sodīšana liek bērnam zaudēt pārliecību par sevi. Viņā rodas spēcīgas kauna sajūtas, no kurām vēlāk atbrīvoties ir visai grūti.

Tas, kas noticis mūsu bērnībā, atstāj savus nospiedumus attiecībā uz audzināšanu. Taču tas nenozīmē, ka visiem ir lemts atkārtot savu vecāku pieļautās kļūdas. Ir svarīgi pieņemt šo pieredzi un censties pasargāt nākamo paaudzi no šī negatīvā.

Piemēram, mūsdienās ir skaidrs, ka bērnu fiziska sodīšana rada tikai kaitīgas sekas. Taču joprojām gana daudzi mūsdienu vecāki pielieto šīs metodes, attaisnojot sevi, ka tā viņu ģimenē ir pieņemts. Mums nevajadzētu attaisnot savu nepareizo rīcību ar faktu, ka tā ir rīkojušies arī mūsu senči. Tā vietā labāk censties būt tam, kurš šo negatīvās pieredzes ķēdīti spēs pārraut.

Ja mēs reti apskaujam savu bērnu vai nesakām, ka mīlam viņu, viņš kļūst emocionāli atsvešinājies no ģimenes. Kad mēs neieklausāmies viņa jūtās un domās, rādām vienaldzību – loti ticams, ka bērns tieši tāpat uzvedīsies attiecībā uz apkārtējiem cilvēkiem. Viņam nākotnē būs daudz grūtāk tuvināties, uzticēties, ieviest draugus un ģimeni.

Nav noslēpums, ka tieši vecāki veido uzvedības paraugu saviem bērniem. Un pastāv spēcīga saikne starp mātes ieradumiem un lieko svaru bērniem. Ja sieviete cenšas ievērot veselīgu dzīvesveidu, aptaukošanās risks viņas bērniem samazinās par 75 procentiem. Tāpat iespējamība, ka bērni nekļūs pārmēru apaļīgi, samazinās par 30 procentiem, ja ar viņiem rotaļājas un vairāk laika kopā pavada tieši tēti. Pie labajiem ieradumiem pētnieki ierindo pareizu ēdienkarti, regulāras fiziskas nodarbes, sekošanu līdzi svara indeksam, atteikšanos no smēķēšanas un alkoholisko dzērienu lietošanas pārmērīgos daudzumos.

Mūsu vecie aizvainojumi uz tēvu un māti var novest pie pilnīgas viņu pielietoto metožu noliegšanas. Pat tad, kad pieaugušie objektīvi ir rīkojušies pareizi. Tā rezultātā, sadarbojoties jau ar saviem bērniem, mēs varam zaudēt paškontroli, cenšoties visu darīt citādāk.

Piemēram, ja mūsu vecāki ir bijuši kāri uz varu, mēs varam saviem bērniem sniegt pārāk daudz brīvības un nelietot nekādus ierobežojumus. Un šāda reakcija arī uz bērnu var atstāt ne to labāko ietekmi: viņš var justies pamests un nevienam nevajadzīgs.

Bieži vecāki domā, ka viņu meitas un dēli ir īpaši un unikāli, un cenšas itin visā viņiem izdabāt. Bet visai pārējai pasaulei viņi ir tikai bērni. Un, ja bērni pierod pie šīs visatļautības, viņi var kļūt par egoistiem, ar kuriem ir grūti pat vienkārši komunicēt.

Bērnus, kuri auguši bez kontroles, nākotnē sagaida daudz vilšanos aiz savas mājas durvīm, un viņi nezinās, kā ar to tikt galā. Vienlaikus hiperaprūpe bērnu padarīs tik bailīgu, ka viņš baidīsies uzņemties atbildību vai pat nedaudz iziet no komforta zonas – piemēram, iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem vai sākot kādu jaunu lietu.

Audzinot bērnu, ir nepieciešams izveidot kādus noteiktus uzvedības noteikumus, bet tāpat bērnam ir jāsaprot, ka vienmēr var uzticēties vistuvākajiem. Taču bērnu uzticību (vēl jo vairāk pusaudžu) ir ļoti viegli pazaudēt, ja vecāki pārstāj kontrolēt emocijas un biedē, piespiežot baidīties. Tas var novest pie emocionālo saišu pārrāvuma ģimenē, kā arī drošības sajūtas pazaudēšanas.

Bērni veiksmīgāk attīstās un kļūst par veselīgi domājošām personībām, jūtot, ka ģimene ir kā drošības sala, no kuras droši var doties izzināt pasauli.

Bērni mācās tikt galā ar problēmām, raugoties uz vecāku piemēru, kā viņi pārvar kādus dzīves piespēlētus sarežģījumus. Dažreiz šīs grūtības rada paši bērni un pieaugušo rupjā komunikācija ar viņiem. Bieža negatīvo emociju parādīšana agrīnā vecumposmā noved pie grūtībām dusmu savaldīšanā. Te īpaši spēcīga ir tieši ar bērnu konfliktējošas mātes ietekme, bet arī tēva uzvedība spēlē savu lomu.

Viens no veidiem, kā "izbeigt" problēmu, ir vienkārši aiziet un censties to aizmirst. Bet tas nenozīmē, ka viss atrisināsies pats no sevis, kā daudzi pieaugušie domā. Pēc nopietna strīda starp vecākiem un bērnu ir jācenšas visu labot – atjaunot uzticēšanos.

Lai to varētu izdarīt, ir jānomierinās un jāparunājas kā līdzīgam ar līdzīgu, cienot savu bērnu. Sākumā uzklausīt, ko viņš jutis, un censties ieraudzīt problēmu arī no viņa skatpunkta. Pēc tam pieaugušajam ir jāpastāsta par saviem pārdzīvojumiem, jāpaskaidro iemesls, kāpēc esi sadusmojies, un jāatvainojas. Tā tu bērnam parādīsi, ka viņš nav kļuvis par tavu ienaidnieku un tu viņam atkal uzticies.

Vai tu esi pieļāvis šādas vai līdzīgas kļūdas? Pastāsti par to komentāros!