Četri mīti par bērnu disciplinēšanu, kuriem akli seko daudzi vecāki

Vecāki paaudžu paaudzēs ir cītīgi strādājuši pie tā, lai viņu atvases būtu paklausīgas un disciplinētas, kas vecākiem palīdz viņas kontrolēt un sniedz drošības sajūtu. Dažreiz bērna disciplinēšanā viss neiet tik gludi, kā mums gribētos, kā rezultātā sākam izmantot metodes, kas, mūsuprāt, ir iedarbīgas, bet, ilgstoši tās pielietojot, atstāj negatīvu iespaidu uz bērnu. Portāls "Fatherly" šīs metodes ir nosaucis par mītiem, kuriem izmisuma brīžos akli seko vecāki.

Ne vienu reizi vien ir dzirdēts, ka vienīgais veids, kā izaudzināt labi audzinātu bērnu, ir, esot stingram un nelokāmam vecākam. Taču dažreiz, ja visu bērnību savu atvasi esi centies disciplinēt, esot stingrs un nepielaidīgs, pastāv iespēja, ka, sasniedzot pusaudžu vecumu, tavs disciplinētais eņģelītis "norausies no ķēdes". Stingru vecāku bērni pusaudžu vecumā nereti, sajūtot brīvības garšu un to, ka vecākiem ir aizvien grūtāk viņus kontrolēt, sāk pārmērīgi lietot alkoholu vai citas apreibinošās vielas un apzināti pārkāpj noteikumus. Taču ir iespējams arī, ka pusaudzis savu rīcību centīsies no vecākiem slēpt un sāks melot. Neviens no augstāk minētajiem piemēriem neparāda veselīgas attiecības starp bērnu un vecākiem.

Trīs bērnu tēvs un ASV jūras kājnieku seržants Kriss Lopess, kura ikdienā disciplīna ir neatņemama un visnotaļ būtiska sastāvdaļa, uzskata, ka bērnam ir jādod vairāk brīvības. Tas palīdzēs mazajam saprast, ka arī viņam ir izvēle un ļaus daudz pārliecinātāk pieņemt svarīgus lēmumus nākotnē.

Kāda "Cālis" foruma lietotāja portālam atklāj: ""Bērnam nedrīkst piekāpties" ideja nāk no manas mammas. Jo citādi, redziet, bērnam būs amats rokā – kā kas, tā histērija un dabū kāroto. Zinu, sviests tas ir. Bet mammu šabloni, diemžēl, liek sevi manīt." Kā redzams, šāds uzskats dažās ģimenēs tiek nodots no paaudzes paaudzē. Taču ir skaidrs, ka tā nav patiesība un ir reizes, kad vajag un var piekāpties. Portāls "Fatherly" uzsver, ka dažreiz piekāpšanās palīdz izvairīties no nevajadzīga konflikta.

Vecāku prioritātei vajadzētu būt savu bērnu drošība un veselība. Šajās sfērās piekāpties nav nepieciešams, jo tas var apdraudēt bērna dzīvību. Taču šādās situācijā neaizmirsti paskaidrot, kāpēc atbilde ir "nē".

Kādreiz pat paši mierīgākie un mīlošākie vecāki neiztur. Daudzas mammas un tēti paceļ balsi, tāpēc, ka tā ir "ieprogrammēti" – tā rīkojās ar viņu vecāki. Ir vecāki, kuri uz bērniem atļaujas kliegt tikai tad, kad ir īpaši nokaitināti. Padomā par to, ka kliegšana dziļi ievaino bērna pašcieņu un pašvērtības sajūtu, kā arī izjauc saskaņu starp bērnu un vecākiem.

Kad vecāki kliedz uz bērniem, jā, viņiem ir bail. Viņi kliegšanu uztver kā uzbrukumu, tādēļ mēģina no tā pasargāties – aizbēgot, fiziski vai emocionāli attālinoties no kliedzošā vecāka. Atceries, ka bērni tieši no vecākiem mācās komunicēšanās prasmi, imitējot vecāku uzvedību. Ja vecāki uz bērnu kliedz nemitīgi, tātad paši pazaudējuši paškontroli. Savukārt bērns šo kliegšanu sāk uzskatīt par normu, komunicējot ar citiem, lai izrādītu savu slikto garastāvokli.

Bērnu audzināšanas eksperti uzver, ka tieši pieklusināta runāšana, nevis bļaušana, vislabāk palīdz pievērst bērna uzmanību. Savukārt vecāku bļaušana un dusmas bērnam radīs vēlmi aizstāvēties, līdz ar to viņš sāks kliegt pretim.

Varētu šķist, ka daudzu vecāku sapnis būtu bērns, kurš viņus klausa bez ierunām un runāšanas pretī. Taču, vai tiešām bērns bez sava viedokļa ir tas, ko tu vēlies? Jāatzīst, ka tas tavu dzīvi padarītu daudz vienkāršāku, taču bērnam ir jāmāca nebaidīties izpaust savs viedoklis. Šis mīts iet roku rokā ar "Bērnam nedrīkst piekāpties". Ļauj bērnam izpaust savas emocijas un nepatiku, taču centies saglabāt savu nostāju. Tāpat saruna ar bērnu un viņa viedokļa uzklausīšana var palīdzēt jums nonākt pie "zelta vidusceļa", kad laimīgs būs gan viens, gan otrs.