Kā mammas dažādās pasaules valstīs radina bērnus iet uz podiņa

Taču pat tādā, pirmajā skatījumā, triviālā uzdevumā dažādu tautu pārstāvjiem ir sava pieeja, kā bērnu radināt iet uz podiņa. Iepazīsties ar šīm dažādo tautu tradīcijām, bet zemāk atradīsi mūsu pašu mammu ieteikumus, kā veiksmīgi iemācīt šo delikāto mākslu.

Šajā procesā sieviete rada skaņu-komandu, nostiprinot mazuļa galvas smadzenēs tādu kā nosacītu refleksu. Tā rezultātā, patstāvīgu treniņu laikā mazuļa organisms saprot to, pie kā tas ir pieradināts – atliek vien mammai izteikt šo kodēto signālu. Parasti podiņmācības apgūšana sākas ap bērna četru mēnešu vecumu, bet atsevišķos gadījumos – jau divu mēnešu vecumā. Tāpat bērns mācās mammu brīdināt par savām vajadzībām, izmantojot noteiktas skaņas. Rezultāts ir tāds, ka ap septiņu astoņu mēnešu vecumu mazulis jau ir apguvis podiņmācību.

Eskimosi mērķtiecīgi bērnus neradina iet uz podiņa. Skarbajos ziemeļu reģiona apstākļos nav iespējams bērnam nokārtoties jebkurā laikā un jebkurā vietā. Tādēļ līdz divu gadu vecumam bērni atrodas speciālā šūpulītī-groziņā, kas pagatavots no bērza mizas. Šūpulīša iekšienē izlikta brieža kažokāda. Tai piemīt ūdeni necaurlaidīgas (kažokāda atgrūž ūdeni) īpašības, un āda arīdzan nodrošina, ka pie mazuļa nenokļūst netīrumi. Virspusē to apkaisa ar sūnām. Šis specifiskais kažokādas klājums ne ar ko īpaši neatšķiras no mūsdienās pielietojamām vienreizējām autiņbiksītēm.

Ceļojumu vai pārbraucienu laikā mazuli ieliek tādā kā kapucē, kas atrodas uz mātes pleciem. Kad rodas nepieciešamība bērnu pabarot, māte to pārvieto uz krūtīm, pat neizņemot no šīs siltās kažokādas. Tieši tāpat kā šūpulītī, arī šī kapuce ir izklāta ar mitrumu absorbējošām sūnām. Pateicoties tām, mazulis vienmēr paliek tīrs. Bet sasniedzot noteiktu vecumu un sākot staigāt, bērni jau patstāvīgi regulē savas vajadzības, tāpat kā pieaugušie.

Nabadzība, sūrais klimats un fakts, ka ģimenēs dzima daudz bērnu, noveda pie tā, ka Tibetas un Mongolijas iedzīvotājiem nācās meklēt personīgu pieeju, kā bērnos ieaudzināt rūpīgu attieksmi pret personīgo higiēnu. Kad jaunais mongolis izaug no autiņiem, viņam svinīgi izsniedz bikses ar speciālu izgriezumu dibena rajonā. Pateicoties tādam apģērbam, bērns ar lielu ticamību pagūs piesēsties un izdarīt savas lietas, pat, ja viņš ir pārmērīgi aizrāvies ar spēlēšanos. Tādā veidā māte mazāk tiek "atrauta" no ikdienas saimniecības darbiem un lieki netērē laiku mazgāšanai. Pat ziemā bērni skraida apkārt ar šādām bikšelēm. Zemās gaisa temperatūras iedarbība tiek uzskatīta par nesliktu treniņu imūnās sistēmas nostiprināšanai: tibetiešu un mongoļu bērni praktiski neslimo ar eiropiešiem tik raksturīgajām saaukstēšanās slimībām.

Japānā, Amerikā un Eiropas valstīs, kur ļoti populāras ir autiņbiksītes, higiēnas audzināšana norit aptuveni vienādi. Galvenās atšķirības novērojamas tikai, kādā vecumā bērniem tiek mācīts iet uz podiņa: dažādu valstu pētniekiem ir nav vienota viedokļa, kāds ir optimālākais laiks podiņmācības apguvei. Piemēram, pēc japāņu pediatru uzskatiem, vislabākais periods ir pēc divu gadu un trīs mēnešu vecuma. Eiropieši nosauc vecumu – divi gadi un četri mēneši.

Oficiālās japāņu pediatru rekomendācijas paredz, ka sākt mazuli sēdināt uz poda ieteicams pēc divu gadu vecuma – no diviem gadiem trīs mēnešiem līdz diviem gadiem un astoņiem mēnešiem. Protams, uzmanība tiek pievērsta arī bērna gatavībai šim procesam. Minētajā vecumā bērnam uzvelk speciālas treniņbiksītes, paskaidrojot, kādēļ nepieciešams podiņš. Lielu popularitāti japāņu mammu vidū ieņem multfilmu un komiksu izmantošana par šīm tēmām, un filmiņas ar prieku skatās mazuļi. Starp citu, mūsdienu japāņi arvien retāk izmanto podiņu, kas domāts bērniem, bet biežāk izvēlas speciālus uzliekamus sēdekļus lielajam podam, tualetē izvietojot arī mazu soliņu, lai bērns pats var uzrāpties. Turklāt šajā valstī ļoti izplatīti arī visi iespējamie tualetes gadžeti – speciāls monitors, kas bērnam saka priekšā, kas jādara katrā periodā viņa mazo vai lielo darīšanu laikā, sasilda podu, vai ieslēdz mūziku šī procesa laikā.

Runājot par Ameriku, jāņem vērā, ka šī ir liela valsts un dažādos štatos attieksme pret podiņmācības apguvi var atšķirties. Tomēr Amerikā ir dažas kopīgas tendences – ASV nav pieņemts steidzināt notikumus, te nevienu neuztrauc, ka trīs vai pat četrus gadus vecs bērns staigā ar autiņbiksītēm, vēl jo vairāk, velkot tās uz nakts miegu. Tiek uzskatīts, ka bērns pats atteiksies no pampera, kad tam būs gatavs, jo viņš taču redz un saprot, ka cilvēki visapkārt izmanto tualeti, un pienāks īstais laiks – zēniem ap četru, bet meitenēm – ap trīs gadu vecumu.

Šajā valstī vecāki nesteidzās mazuļus pieradināt iet uz podiņa. Podiņmācību parasti sāk apgūt ne agrāk, kā bērns sasniedzis divu gadu vecumu. Psihologi no Izraēlas uzskata, ka tikai ap šo laiku bērns spēj apzināties savas fizioloģiskās vajadzības un paziņot par tām vecākiem. Šajā valstī uzskata, ka daudz agrāka radināšana pie podiņa var novest pie psiholoģiskām traumām un bailēm naktī.

Pirms sāk mācīt šo procedūru, vecāki Izraēlā atbild sev uz virkni jautājumu. Ja apstiprinošas atbildes saņemtas uz 10 un vairāk jautājumiem, tad procesu var sākt. Pretējā gadījumā labāk nogaidīt. Lūk, saraksts ar šiem jautājumiem, kas varbūt arī citās valstīs dzīvojošām ģimenēm palīdzēs izlemt, vai bērns ir gatavs pilnībā atteikties no autiņbiksītēm!

Tavs bērns:

Podiņmācības zinātnes smalkumus jeb noslēpumus, kā izkļūt no autiņbiksītēm, atradīsi šeit.

Šajā valstī podiņmācību pieņemts apgūt, sākot no aptuveni pusotra gada vecuma, bet visai specifiskā veidā – mazuļiem autiņbiksīšu vietā tiek uzvilktas speciālas biksītes "kaidangku" ar iegriezumu dibena rajonā. Tādā veidā, kad mazulis piesēstas, viņam nav nepieciešams novilkt apakšbiksītes, lai nokārtotu savas lietas. Bet, lai bērns saprastu, ka tas jādara noteiktā vietā, mammas ilgi un uzstājīgi sēdina mazuļus uz podiņa, vienlaikus radot stimulējošas skaņas. Pat tad, ja autiņbiksīšu ir gana daudz, vairums ķīniešu mammu un vecmāmiņu uzskata tos par nevajadzīgu izšķērdību un kārtējiem liekajiem atkritumiem, cenšoties no tiem tikt vaļā iespējami ātrāk.

Pēc ķīniešu vecāku domām, biksītēm ar šo speciālo izgriezumu starp kājām ir divas lieliskas īpašības – maksimāls ērtums un minimāli tēriņi. Uzvelkot mazulim šīs biksītes, tev nebūs jātērē laiks un spēks uz to pārvikšanu, mazgāšanu un veļas maiņu. "Kaidangku" savulaik bija plaši izplatītas vietējos lauku apvidos, bet ir sastopamas arī pilsētās. Ķīnieši tās izmanto arī tāpēc, ka "svarīgām ķermeņa daļām", pēc viņu domām, ir jāvēdinās.

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem "Mama", "Tvoymalysh" un "Moirebenok".