Bērns histērijā zaudētas galda spēles dēļ – kā iemācīt neveiksmi pieņemt mierīgi

"Vispār jau sakreņķēties zaudējuma gadījumā ir absolūti normāla, cilvēciska reakcija gan pieaugušajam, gan bērnam," uzskata klīniskā psiholoģe Elēna Trušina. "Piedzīvot nepatiku, dusmoties, skumt – šis jūtu spektrs ir saprotams. Cita lieta, cik gatavs ir pats pieaugušais, saskaroties ar bērna negatīvajām reakcijām, īpaši, ja šīs jūtas tiek izteiktas vētraini," portālā "Goodhouse" uzsver psiholoģe.

Tomēr bērni biežāk uz zaudējumu reaģē ar konkrētām darbībām – var pat iesist spēles partnerim, mest viņam ar kaut ko, sākt raudāt. Jaunāko klašu skolēni izmanto vārdisko agresiju – var apsaukāties, atteikties turpināt spēli tālāk, ļoti aizvainoties, piemēram, bieži bērni saka: "Es no jums aizeju!", aizcērtot durvis.

Pirmsskolas vecuma vai septiņus gadus vecam bērnam ir pilnīgi normāli neprast zaudēt, viņu pieredze vēl nav tik liela. Bērniem šajā vecumā pašapziņa tikai veidojas, un tāpēc tā arī mainās situatīvi – "Tagad es uzvarēju, esmu labākais no visiem, zaudēju – sliktākais no visiem". Turklāt pirmsskolas vecuma bērni un jaunāko klašu skolēni bieži vien ir tendēti pārvērtēt savas iespējas, tādēļ zaudējums viņiem kļūst par īpašu vilšanos. Ap 10 gadu vecumu sāk veidoties daudz noturīgāka pašapziņa. Bērns jau zina, kāds viņš ir, piemēram, ka viņš jebkurā gadījumā ir labs, gudrs. No tā brīža ārējie apstākļi – zaudējumi un uzvaras – uz viņu atstāj nedaudz mazāku ietekmi. Sanāk, ka mierīgu bērna reakciju neveiksmes gadījumā var sagaidīt vecumā ap 10-12 gadiem, skaidro psiholoģe.

Bērns savus panākumus un neveiksmes mācās pieņemt pakāpeniski, bet, ja nu ir slimīga reakcija – bieža un asa? Psiholoģe-konsultante Marija Dmitrijevska piedāvā tikt skaidrībā: iespējams, vecāki pārāk stingri reaģē uz bērna neveiksmēm un nepietiekami slavē par sasniegumiem. Gan mammas, gan tēti bieži vien saistībā ar bērnu būvē pārāk ambiciozus plānus, kuriem viņš cenšas atbilst. Tad zaudējums ir ne tikai apvainošanās, bet arī īsta vilšanās sevī un savās spējās. Turklāt bērns bieži kopē vecāku reakciju attiecībā uz zaudējumiem.

Dažreiz pieaugušie paši neprot normāli uztvert neveiksmes, turklāt ne tikai spēlēs ar bērnu, bet arī reālajā, pieaugušo dzīvē. Bērni pamana un ņem vērā mūsu emocijas ne tikai tiešā mijiedarbībā, bet arī vērojot. Tāpat iemesls var būt tāds, ka bērns vienkārši ir emocionālāks. Tad tas parādīsies ne tikai spēlē, bet arī visās citās dzīves jomās. Gaidīt, kad šāds bērns kaut kad būs mierīgs un ieturēts, nevajadzētu, bet ir vērts viņam mācīt pareizi pārvaldīt savas emocijas.

"Neprasme zaudēt liecina par nestabilu pašapziņu, kas balstās uz augstu personisko trauksmi, bailēm izrādīties sliktākam nekā pārējie. Runa nav par zemu vai augstu pašapziņu, bet tieši iekšējo, pamata nepārliecību par personīgām vērtībām. Ja bērns tā arī neiemācās veselīgi zaudēt, rodas virkne sarežģījumu," uzsver psihologs Aleksandrs Šadura.

Tādi cilvēki ir gana konfliktējoši, tendēti izdomāt sev ienaidniekus, jo viņiem šķiet, ka pasaule ir plaša mēroga konkurss, kur visi cīnās pret viņiem. Bieži šāda pozīcija iet roku rokā ar neprasmi atzīt savu netaisnību – vainīgi vienmēr izrādās visi citi, izņemot pašu. Ja cilvēks nav spējīgs uzņemties savu daļu atbildības par dzīvē radušām situācijām, tas negatīvi ietekmēs viņa attiecības ar citiem cilvēkiem. Dažreiz šāds bērns, bet pēc tam jau pieaugušais, sāk izvēlēties par sevi acīmredzami vājākus partnerus, tātad, viņš neies uz priekšu – jo pilnvērtīgai attīstībai mums ir nepieciešams saskarties ar tiem, kuri ir stiprāki par mums, atbild uz izaicinājumiem.

Šādiem cilvēkiem darbā var rasties grūtības kādam pakļauties, bet personīgajās attiecībās viņam ir grūti izveidot draudzīgas, partneriskas attiecības bez konkurences. Centies nevērtēt bērna jūtas, bet tās apzīmēt šādi: "tu dusmojies".

Pēc klīniskās psiholoģes Elēnas Trušinas domām, šādas vecāku reakcijas nenesīs labumu. Novērtē, kā tu parasti reaģē uz bērna skumjām un dusmām. Visbiežākā reakcija ir novērtēt zaudējumu, pašu spēli, bet rezultātā arī bērnu jūtas. Piemēram, tas varētu skanēt šādi: "Aizmirsti, tā ir tikai spēle. Vai tad var uztraukties par tādiem sīkumiem? Padomā!". Atceries par to, ka bērni vienmēr spēlē pilnīgā nopietnībā, tāpēc šāda reakcija nepalīdzēs bērnam, bet parādīs, ka vecāks neko par to nesaprot, ka viņam tas nav svarīgi.

Tu nejūti līdzi, cerībā, ka bērns visu gribasspēku savilks dūrītē: "Tā, nomierinies, ja raudāsi un dusmosies, vispār uzvarēt nevarēsi. Uzvar tikai stiprākie". Bet zaudēt, tiesa, ir nepatīkami, un visi var rēķināties ar līdzjūtību, nevis spiediena izdarīšanu.

Dažreiz vecāki tā baidās no histēriskas reakcijas, ka dod priekšroku neradīt iespēju šādu notikumu attīstībai, proti, paši padodas. Tomēr iesaistei spēlē vajadzētu būt dabiskai. Dzīvē bērns taču noteikti saskarsies ne tikai ar tiem, kurus viņš spēj uzvarēt. Ja viņš tam nebūs gatavs, viņam būs ļoti smagi.

Nebaidies uzvarēt savu bērnu – tā viņam ir ļoti svarīga pieredze, kad veidojas izturība pret zaudējumiem, "elastība", kas ļaus nesabrukt neveiksmju priekšā. Dažreiz pieaugušie burtiski aizmirst par to, ka viņi vispār jau ir pieredzējušāki un gudrāki. Pēc uzvaras šādas mammas un tēti var sākt ļauni priecāties un izsmiet zaudētāju. Dažreiz tā ir principiāla pozīcija – "bērnam jāsaprot, kurš te ir galvenais, un es viņam to parādīšu". Bet vēstījums bērniem ir šāds – šī nav vieta, kur paaugstināt savu pažapziņu un pašapliecināties. Vai tad pieaugušajam ir svarīgāka uzvaras vērtība, nevis attiecību ar bērnu vērtība?

Bērns zaudējis? Izrādi līdzjūtību

"Tev tagad ir bēdīgi – patiešām, zaudēt nav patīkami. Redzu, ka tu uz visiem dusmojies, savelc dūrītes... Saprotu tevi". Šādi mēs novērtējam jūtas un tās nosaucam. Šāds atbalsts palīdzēs bērnam ātrāk iemācīties pašam apzināties un pieņemt savas jūtas, neveicot agresīvas darbības.

Parādi adekvātu reakciju, ja pats esi zaudējis

Piemēram, pasaki tā: "Žēl, es negribēju zaudēt, bet tā gadījās. Nekas. Nākamajā reizē būs labāk". Var pie sevis nomurmināt: "O, kur gan tu esi, mana veiksme? Kāpēc tu manis esi novērsusies?!" Taču nevajag gaidīt, ka bērns tevi kopēs uzreiz un jau nākamajā spēles partijā demonstrēs dzelžainu noturību un mieru. Tā ir tā dēvētā "atliktā imitācija": mums šķiet, ka bērns nemaz neuztver ne mūsu teikto, ne mūsu pašu piemēru, bet tā tas nav. Tas vienkārši var nostrādāt pēc kāda laika. Bērns, kurš daudzus gadus rīkojis histērijas zaudējumu dēļ, pēkšņi sāk apmācīt jaunāko māsu vai brāli, kā pareizi reaģēt, piemēram, sakot: "Redzi, es šoreiz zaudēju, bet neraudu un nekliedzu".

Nepastāv precīzu instrukciju, cik reižu jāvinnē, bet cik jāzaudē

Iedomājies, ka tu spēkojies ar bērnu, zinot, ka esi fiziski spēcīgāks, cīņa ar vienādiem noteikumiem nav iespējama. Robeža ir tur, kur abi partneri gūst prieku no spēles, kur bērns mācās un priecājas par cita uzvarām bez ļaunuma, bet zaudē – mierīgi. No pieaugušā tiek prasīts, lai tiek ņemtas vērā bērna vecumam atbilstošas spējas.

Organizē iespēju bērnam spēlēt ne tikai ar vecākiem

Radi iespējas, lai bērns varētu sacensties spēlē dažādās kompānijās – ar vienaudžiem, jaunākiem un vecākiem bērniem. Tas viņam palīdzēs apgūt dažādas uzvedības stratēģijas.

Svarīgi spēlēt ne tikai spēles, kur iespējama individuāla uzvara, bet arī tādas, kur uzvar visa komanda

Piemēram, dažās galda spēlēs noteikumi paredz, ka spēlē nevis spēlētājs pret spēlētāju, bet komandas. Kopīgs zaudējums vai uzvara satuvina komandas locekļus un neveiksmi var pārdzīvot daudz vieglāk.

Droši vien, spēles laikā, īpaši, ja tā ir spēle, kurā ir jāpaļaujas ne tikai uz veiksmi, bērns izmantojis arī taktiski pareizus gājienus. Tādēļ, kad viņš nomierinājies, var piedāvāt viņam izanalizēt savas kļūdas un izdarīt secinājumus. Tam lieliski derēs, piemēram, šahs, dambrete, stratēģiskās spēles ("Carcassonne", "Ticket to ride" utt.). Pievērs uzmanību tiem brīžiem, kad bērns rīkojies patiešām veiksmīgi, pat ļaujot atkārtot spēles partiju.

Svarīgi būt elastīgiem un ņemt vērā katra konkrētā pāra "vecāks–bērns" īpašības

Piemēram, ir bērni, kuriem vairāk nepieciešams atbalsts, vairāk uzvarošas pieredzes. Bez tam bērns aug un vecāku stratēģijām ir jāaug kopā ar to: spēle kā līdzīgam ar līdzīgu ar pusaudžu vecuma bērnu ļaus bērnam sajust tavu cieņu, to, ka tu viņu atzīsti jau kā pieaugušu cilvēku, ka viņam piemīt augsts intelekts, pat gadījumā, ja biežāk uzvari tu.

Komentāros padalies savā pieredzē, kā tavā ģimenē tiek galā ar bērna emocijām, spēlē zaudējot.