'Kariņi' internetā un rotaļu ieroči: psiholoģe par šādu spēļu ietekmi uz bērnu  (10)

Saprotams, ka pieaugušie grib savus bērnus pasargāt no dzīves cietsirdīgās puses. Lai gan rotaļu ierocis nevienam pāri nenodarīs, vecākus biedē, ka spēlēšanās ar to varētu atstāt negatīvas sekas bērna uzvedībā nākotnē – vairot agresiju un ačgārnu lietu kārtošanas uztveri. Taču – kāpēc bērniem maz ir vēlēšanās spēlēties ar rotaļu ieročiem, ar ko atšķiras virtuālas vides un reālās dzīves spēles un vai tiešām velns ir tik melns kā to mālē?

Kā sacījusi Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas nodaļas profesore, psiholoģe Lūcija Rutka – raugoties no kultūrvēsturiskā aspekta, vīriešiem vienmēr patikuši ieroči – fallistiskais simbols, tas ir vēsturiski, un neviens to nevar noliegt. No senatnes pastāv instinkti, ka vīriešiem nepieciešami ieroči. Mūsu senči ar ieročiem rokās gāja medīt, aizstāvēja savas dzimtas sievietes. Un kāpēc lai tas mainītos mūsdienās? Ieroči puikam ir kā vīrišķības apliecinājums.

Runājot par to, vai vecākiem vajadzētu ļaut ar spēlēties ar rotaļu ieročiem, Lukševica uzsver – ja bērnu tikai konkrētā vecumposmā pastiprināti interesē spēļu ieroči un līdzīgas mantas (nevis ilgtermiņā, piemēram, no piecu līdz 18 gadu vecumam), un vecāki šim jautājumam pievērš regulāru uzmanību, mēģina izprast vadošās emocijas, kā arī apmierina bērna interesi, tad ar rotaļu ieročiem varētu ļaut spēlēties. "Taču, ja tas tiek atstāts pašplūsmā, bez jebkādas kontroles, uzskatot, ka spēlēties ar ieročiem jau vienkārši ir vīrišķīgi, tad es saku nē." Sarunas laikā viņa gan piebilst, ka ne tikai zēniem, bet arī meitenēm var rasties interese par šāda veida rotaļlietām, taču to izvēle lielā mērā atkarīga no interešu loka lielumu, kura veidošanās iesaistās vecāki.

Lukševica neuzskata, ka bērniem būtu pilnībā jāaizliedz spēlēšanos ar rotaļu ieročiem, ja viņos tāda vēlme ir radusies. "Aizliegt nav dabīgi. Arī dzīvē ir labais un ļaunais, tāpēc bērniem par to ir jāveido izpratne. Maziem bērniem tā ir absolūti parasta interese – kā par jebkuru jaunu lietu. Dabīgi ir tas, ka vecāki ar bērniem runā par tēmām, kas saistītas ar ieroču lietošanu, un viņš tās mācās saprast." Tāpat viņa atzīmē robežu nepieciešamību – bērnam ir jāsaprot, ko viņš ar šādu priekšmetu drīkst darīt, kur mērķēt, bet kas nav ļauts.

Pastiprināta interese par spēļu ieročiem var rastiem apmēram četru līdz piecu gadu vecumā, jo bērni arvien vairāk apzinās, pauž savas emocijas, kā arī spēlē lomu spēles, teic psiholoģe. Viņa arī skaidro, ka bērniem, kuru spēlēm vecāki regulāri seko līdzi, var mazināties interese par rotaļāšanos ar spēļu ieročiem, taču tas nenozīmē, ka laiku pa laikam tā neatgriezīsies. Ja kāds ģimenes vīrietis, piemēram, ir mednieks vai kā citādi saistīts ar ieročiem, bērns jo īpaši identificējas ar vīrieti, kas viņam ir kā piemērs, teic psiholoģe. "Ja pusaudzis aizraujas ar sportu, viņam ir draugi, viņu interesē dažādas jomas, bet ieroči un to pielietošana ir viena no tām, nevarētu teikt, ka tas viņam pilnībā jāaizliedz."

No kurienes bērniem rodas vēlme spēlēties ar dažāda veida rotaļu ieročiem? Kā vienu no iespējamajiem iemesliem Lukševica min vēlēšanos identificēties ar kādiem grāmatu un filmu varoņiem, kuriem arī ir ieroči. "Tas ir normāli, ka bērnam attīstība noris šādi. Varonis parasti cīnās par labo, lai aizstāvētu vājākos, taču ir svarīgi saprast, vai bērnam domāšana ir šajā virzienā vai viņš tomēr rotaļu ieroci izmantot tikai kā līdzekli, lai nodarītu citiem pāri un risinātu savas pašvērtējuma problēmas." Viņa arī uzskata, ka vēlme spēlēties ar rotaļu ieročiem dod vecākiem iespēju runāt ar bērnu par sevis aizstāvēšanu, par veidiem, kā aizstāvēt citus, kas ir ļauns un kas ir labs, tāpēc šādu interesi psiholoģe nevērtē tikai kā negatīvu.

Taču mūsdienās dažādas reālās dzīves spēles aizstājušas internetā atrodamās. Ja kādreiz "kariņus" bērni spēlēja sētā ar draugiem un kaimiņiem, tad tagad līdzīgus variantus viņi atrod virtuālajā vidē.

Vērtējot atšķirības starp spēlēm reālajā dzīvē un internetā, psiholoģe uzsver: "Internetā vardarbība ir sakāpināta. Tā ir parādīta daudz nepatiesāka un nežēlīgāka. Spēlējot spēles internetā, bērna dabiskās emocijas, piemēram, līdzjūtība un empātija attīstās citādāk – pastāv risks kļūt vardarbīgam pret citiem. Ja bērni šādas spēles spēle reālajā dzīvē, tās nebūs tik nežēlīgas un intensīvas." Viņa arī piebilst, ka reālajā dzīvē bērni pavada laiku svaigā gaisā, veido štābiņus, taisa lokus un tamlīdzīgas lietas, kas arī vērtējams pozitīvi. "Par agresīvu rīcību realitātē tiek saņemts sods, tā nav spēle, kurā dod vēl piecas dzīvības. Spēlējot virtuālās vides spēles, bērniem veidojas ačgārna izpratne par vērtībām un to, kā dzīvē drīkst un nedrīkst rīkoties."

Vaicājot, vai bērniem maz būtu jāļauj šādi spēlēties, psiholoģe norāda – ja vecāki ir iesaistīti bērnu spēlēs un viņus interesē arī citāda veida izklaide, tad normas robežās tās drīkst atļaut. Svarīgi, lai vecāki piedāvātu arī alternatīvas, kā citādā veidā atvases var spēlēties. Lukševica gan piebilst – ja agresīva rakstura datorspēles ir vienīgā jaunieša interese, tad vecākiem tomēr vajadzētu painteresēties par viņa emocionālo pasauli. Viņa arī atzīmē, ka ilgtermiņa lietošaonā pastāv datorspēļu atkarības risks. Vairāk par ieguvumiem un problēmām lasi šeit.

Ja bērns aizrāvies tikai ar datorspēlēm, kurās vecāki novēro agresīvas izpausmes, vai vēlas spēlēties tikai ar dažāda veida rotaļu ieročiem, Lukševica iesaka izmēģināt šķietami vienkāršāko, bet efektīvāko metodi – izrunāties ar viņu. "Ja bērni jau agrā vecumā uzsāk spēlēt spēles internetā, komunikācija pamatā veidojas citādāka. Mazam bērnam, ilgstoši atrodoties pie datora, iztrūkst dabīgās komunikācijas ar vecākiem, kā rezultātā var rasties problēmas ar valodas attīstību," teic speciāliste. Viņa iesaka ar bērnu runāt par šo tēmu, jo sarunas laikā vecāki varēs skaidri konstatēt, kāpēc viņam radusies pastiprināta vēlme spēlēties tikai ar ieročiem – gan virtuālajā vidē, gan reālajā dzīvē. "Iespējams, viņš neizprot, kā tikt galā ar savām dusmām. Iespējams, viņš noskatās, kā brālis vai tētis bieži spēlē šāda veida spēles un uzskata, ka tā rīkoties ir pareizi. Tāpat dzīve virtuālajā vidē var būt izvēlēts veids, kā nerisināt kādas nopietnas saskarsmes problēmas."

Katrā ģimenē ir savi noteikumi bērnu audzināšanā, un pastāv arī aizliegumi. Komentējot šo jautājumu, Lukševica skaidro: "Jo vairāk ierobežojumu vecāki uzliek, jo ierobežotāks bērns ir savās izvēlēs. Šajā gadījumā lielāka atbildība ir uz vecāku pleciem, kuri pieņem lēmumus, kā laiku organizēt." Ja bērnam netiek ļauts spēlēties uz "ielas" vai sētā, vecāku ziņā ir nodrošināt veidu, kā bērns varētu pavadīt savu brīvo laiku un tamlīdzīgi. Psiholoģe arī uzsver – katram aizliegumam vecākiem pretī jāliek iespējami labākais risinājums, jo, tikai aizliedzot un nepaskaidrojot, var rasties vēl lielāka interese. "Ja tu bērnam kaut ko aizliedz, vislabākais variants ir ieteikt ko un kā darīt tā vietā. Ir jādod risinājums, nevis tikai jāpasaka "nē". Bērnam nav pieredzes un resursu, lai viņš izdomātu pats."

Ar vēl citu ekspertu komentāriem par to, vai bērniem būtu jāļauj spēlēties ar rotaļu ieročiem, iepazīsties šajā rakstā.