Zāģēšana, pārmetumi vai verbāli uzbrukumi ir daudzu pāru ikdiena, kas nereti noved pie attiecību krīzēm vai pat šķiršanās. Tomēr, cik lielā mērā jāņem vērā kritika, kad tā var lieti noderēt un kā zāģēšanu veiksmīgi izvērtēt, podkāsta "Laimes laboratorija" pirmajā epizodē skaidro psihoterapeits Andris Veselovskis.
Daudzi ir nonākuši situācijā, kad ar prātu apzinās – šī kritika noteikti nav jāņem vērā vai arī tā ir nepamatota, taču tāpat vārdi kļūst nepatīkami un liek justies slikti. Nereti partnerattiecībās iezogas šādas situācijas, ko Veselovskis skaidro ar piemēru no vīriešu skatu punkta, kad, piemēram, sieva atkal zāģē vai uzbrūk. "Izejas stāvoklis ir, ka tas šausmīgi sāp: "Es taču cenšos, daru, strādāju, darbā nogurstu, atnāku un viņa sāk zāģēt"," situāciju raksturo psihoterapeits.
Savukārt vīrietis, pārmetumu dzirdot, uzsāk strīdu: "Nē, es neesmu slikts – es darbā cenšos. Tu esi slikta!" Veselovskis norāda, ka būtu nepieciešams "iziet" no šīm katra pozīcijām. "Tā nav nekāda cīņa uz dzīvību un nāvi, tas ir tikai viņas viedoklis, viņa arī strādā, ir nogurusi. Tas nav bīstami – tas ir tikai viedoklis. Tas vīrietis var mācīties, kā neņemt to tik personīgi, kā neuzsākt personīgu cīņu, kā nedomāt, ja viņai kaut kas nepatīk," skaidro psihoterapeits.
Viņš atklāj, ka nav vērts aizdomāties par to, ka sieviete zāģēšanas brīžos un arī pēc tam savu partneri nemīl: "Viņa mīl arī, ja izsaka dusmas un kritizē." Tomēr, domājot ilgtermiņā, ir iespējams ar sevi strādāt, lai gan vīrieši, gan sievietes kļūtu izturīgāki pret uzbrukumiem, kritiku, tiesāšanu un arī paši redzētu situācijas pozitīvā gaismā. "Tas ir iespējams ilgtermiņā. Tas nav iespējams šodien," piebilst psihoterapeits.
Kā iemācīties izvērtēt kritiku? Praktiski soļi ikdienā
Veselovskis min piemēru, ka kritika var cilvēku raksturot kā sliktu, kas noved arī pie negatīvas pašsajūtas. Tas, ko ir iespējams ievērot, veidot robežtelpu, kurā "paliek" šie kritiskie norādījumi. Tie būtībā netiek ielaisti sevī jeb šajā robežtelpā tiek kritiski vērtēti. "Mācos arī nosargāt savu robežu. Ja kāds saka, ka esmu slikts, tā nav taisnība. Es kopumā esmu – vērtīgs, normāls, bet, iespējams, kaut kur pāršāvu pār strīpu, kļūdījos," skaidro psihoterapeits. Tomēr šis process – mācīties, neņemt visu personīgi – ir gadiem ilgs darbs.
Kā otru ieteikumu, Veselovskis min – mācīties skatīties uz viedokli, kritiku no dažādiem skatu punktiem. "Varbūt tas tā ir, ka es kaut ko ne tā izdarīju, varbūt tas tā nav, varbūt tas ir no viena skatu punkta, bet varbūt no cita. Ir taisnība sievai, ka es nepalīdzu, bet ir arī taisnība, ka esmu pārguris darbā un man nav spēka," viņš paskaidro. Visticamāk, taisnība ir abām pusēm – nogurusi ir gan sieva, gan vīrs, taču atslēgas vārdi šādās situācijās ir – domāt, ko darīt tālāk.
"Varbūt vajag iemācīties neturpināt strīdu – es parunāju ar draugu, viņa ar draudzeni. Tvaiks tiek nolaists, atkal varam dzīvot tālāk, runāties. Mehānismu ir ļoti daudz," atklāj psihoterapeits. Kritikas izvērtēšana ir process, kas veidojas līdz 20 gadu vecumam. "Ja cilvēks to konstatē 35 gados, ka viņu caursit, cauršauj citi viedokļi, kritikas, tas būs darbs gadiem," norāda Veselovskis. Viņš iesaka svarīgāko – praktizēt šo prasmi un vērot, kas palīdz vai padara vēl ievainojamāku. "Tā ir tāda gudrība, māksla, bet arī katram ļoti individuāls process," piebilst psihoterapeits.
Tāpat, ja attiecībās abi zāģē un pārmet viens otram, brīdī, kad komunikācija vai šī kritika pārtrūkst, tas var liecināt arī par to, ka zudusi abu ticība otra spēkiem. Tas var notikt arī tikai no vienas puses. Veselovskis skaidro, ka var būt dažādi situāciju varianti – iespējams, partneris baidās no kritikas un to dzirdot viņa veikums kļūst vēl sliktāks. No citas puses – jāspēj iejusties otra ādā, lai viņu saprastu.
Ko darīt, lai kritiku uzņemtu pozitīvi
Psihoterapeits norāda, ka, lai uzņemtu kritiku pozitīvi, jāmācās kritiski domāt un analizēt. Ne vienmēr pateiktie vārdi ir jāuztver kā uzbrukums – tas var būt arī cilvēka viedoklis, kuru indivīds savā prātā pārvērš par kritiku. Tāpat otrs var patiešām veltīt īstu verbālo uzbrukumu, pat tiesāt un apvainot, bet to ir jāspēj saprast un izvērtēt.
"Ja tas ir uzbrukums, mēģinājums pazemot, noniecinoša kritika, tad ir jādomā, ka tas ir vairāk par šo otru cilvēku. Tas ir viņš, kas tā dara, tas kaut ko liecina par viņu," skaidro Veselovskis. Izprotot, ka apvainojumi vērsti tikai, lai pazemotu vai kritizētu, bet tiem nav reāla pamata, ir iespējams arī mācīties – kādai man nebūt.
Saprotams, ka visi var nonākt situācijās, kad izpaužas agresivitāte, uzbrukums, kritika vai tiesāšana, tomēr tām nav jābūt regulārām ikdienas situācijām. Savukārt otra analizēšana, piemēram, zāģēšanas brīdī, var daudz iemācīt arī pašai.
Visu podkāsta raidījumu klausies šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
