Kļūdas bērnu audzināšanā, ko pieļauj visi vecāki

Psiholoģe Jekatetrina Hlomova portālā "Detimail" stāsta par tām kļūdām bērnu audzināšanā, ko pieļauj ja ne visi, tad vismaz vairums vecāku. Iepazīsties ar tām un centies tās nepieļaut!

Vecāku uzvedība bērniem ir vislabākais piemērs. Bērns burtiski uzsūc visu, ko redz ikdienā. Ja viņam būs izvēle – rīkoties tā, kā saka vecāki, vai sekot tam, kā viņi rīkojas paši, viņš izvēlēsies otru variantu. Ja vecāki savā leksikā lieto rupjus izteicienus, tad nav jābrīnās par to, ka arī bērni izmanto necenzētus vārdus.

Cilvēka atmiņā kopš agrīnas bērnības tiek "ielikti" divu veidu notikumi: vai nu emocionāli ļoti spilgti, vai nu tādi, kas bieži atkārtojas. Tāpēc ir vērts regulāri bērniem demonstrēt tādu uzvedību, kādu tu sagaidi no viņiem.

Piemēram, ja tu no bērna pieprasi akurāti salikt viņa paša lietas, tad arī pats ievēro šādu kārtību. Starp citu, ja vēlies kaut ko savam bērnam lūgt, tad tam ir jāskan kā lūgumam, bet nevis kā pavēlei, iesaka psiholoģe.

Pat ja abi vecāki savā starpā nesatiek, ir vērts atturēties no tā, lai bērna klātbūtnē par vīru vai sievu runātu sliktu. Bērns šādā situācijā kļūst par ķīlnieku vecāku konfliktos, bet tas savukārt tikai pasliktina viņa psihisko stāvokli, iedragās viņa drošības sajūtu, un beigu beigās – viņš vienkārši nobīsies. Tādēļ bērni nevar izvēlēties vienu uzvedības virzienu, veidot savus morāles principus. Vecākiem ir jāspēj vienoties, kādas audzināšanas metodes viņi abi uzskata par nepieņemamām un šos noteikumus arī ievērot.

Kad ģimenē nav vienotu prasību pret bērnu, tas obligāti atsauksies uz viņa iekšējo pasauli. Kad viens atļauj, bet cits par to pašu sarāj, bērnam neveidojas precīza izpratne par to, kas ir labi un slikti, ko drīkst, bet ko nedrīkst. Tas var izsaukt paaugstinātu trauksmi un veselības problēmas: bailes, neirozes, depresiju, jo bērns taču pastāvīgi atrodas neizpratnē un gaidās – sodīs vai paslavēs viņu par konkrēto rīcību? Vai tieši pretēji – bērns iemācīsies būt viltīgs un manipulēt. Tētis sodīja par kādu rīcību, bet mamma pažēloja un izpildīja bērna vēlmi. Ko darīt, ja vecākiem ir atšķirīgi viedokļi audzināšanas jautājumos? Pārrunāt, uzreiz apspriest dažādos redzējumus, kamēr vēl nav iekrājies negatīvisms.

Atzīmes ir visai subjektīva lieta: kādam bērnam pedagogs var pacelt atzīmi par kādu balli, citam – samazināt. Neprofesionāli, bet ļoti cilvēciski. Par nesekmīgas atzīmes iemesliem ir jātiek skaidrībā, pirms par to izteikt savu "spriedumu". Bērns varbūt kontroldarba laikā bija pārāk uztraucies, neizgulējies, aizsapņojies, viņu pārbaudes laikā varēja arī patraucēt sola biedrs. Tāpēc viena nesekmīga atzīme absolūti neko neizsaka, jācenšas notvert kopaina, jāparunā ar skolotāju, uzmanīgām jāpaseko līdzi, kā bērns pilda mājasdarbus, un, vai viņš vispār izprot konkrēto tēmu, kurā ir izgāzies.

Tava reakcija var ietekmēt bērnu dažādi. Tā var palīdzēt bērnam pašam gribēt visu izlabot un parādīt, ka šādas neveiksmes atgadās itin visiem un tas nav iemesls, lai nolaistu rokas, bet tieši pretēji – stimuls censties gūt labākus rezultātus. Bet vēl tava reakcija par galīgi nosist bērna vēlmi mācīties un samazināt viņa pašvērtējumu. Atceries sevi bērna vecumā un esi viņa pusē. Atzīmes taču izlabot ir vieglāk, nekā attiecības, norāda psiholoģe.

Dažreiz vecāki žēlojas: "Bez manas palīdzības viņš nevar pat aizšņorēt zābakus", "Es salieku visus mācību piederumus mugursomā, kā viņš varēja aizmirst matemātikas grāmatu". Tādā veidā bērns kļūst pasīvs un saprot, ka viņam nav nepieciešams lieku reizi iespringt.

Savulaik franču dramaturgs Ernsts Leguvē ir sacījis: "Audzināšanas mērķis – iemācīt mūsu bērniem iztikt bez mums".

Kad mazulis pastāvīgi lauž rotaļlietas, sasmērē apģērbu, bet tu atkal pērc jaunu, labo vai tīri to, pienācis laiks apstāties un padomāt. Bieži vecāki netic bērna spējām, tam, ka viņš patstāvīgi spēj sagatavoties skolai vai akurāti salikt savas mantas. Tev šis process ir jākontrolē, dažreiz jāpalīdz, bet nav viss jādara bērna vietā.

Kad vecāki aiziet pakaļ bērnam uz bērnudārzu un novēro, kā viņš lēnām pārģērbjas, viņi, kā likums, neiztur un ar vārdiem "Nu, ātrāk!" sāk visu darīt paši. Bet pēc tam žēlojas: "Viņš man aug tik nepatstāvīgs, nespēj pats nedz uzvilkt apavus, nedz apģērbties līdz galam!". Labāk tagad atvēli liekas 10 minūtes laika un pacietības, lai bērns to iemācītos pats un par to varētu priecāties.

Ja vecāki bērnu salīdzina ar viņa vienaudžiem, viņam sāk veidoties nepilnvērtības komplekss, "neveiksminieka" sindroms. Viņš šaubās par sevi, sāk domāt, ka viņam vienalga nekas neizdosies, jau iepriekš sevi ieprogrammē neveiksmēm un zaudējumiem, pārstāj ticēt saviem spēkiem un iespējām gūt panākumus. Turklāt bieži šāda pieeja sarauj saikni "vecāks-bērns", sabojā uzticēšanos vistuvākajiem cilvēkiem. Bērns sāk domāt, ka viņu mīlēs tikai tad, ja viņš kļūs tāds pats kā viņa vienaudži.

Ja ģimenē aug vairāki bērni, pastāvīga viņu salīdzināšana var novest pie strīdiem, greizsirdības un nesaskaņām starp vienas ģimenes bērniem, arī nākotnē. Tādā situācijā labāk bērnus slavēt par viņa personīgajiem panākumiem, tādā veidā pamudinot kļūt vēl labākam un panākt vēl vairāk.

Labāk bērnu salīdzināt pašam ar sevi: piemēram, slavēt par viņa zīmējumiem, teikt, ka šodien viņam ir izdevies daudz labāk nekā vakar. Tas rosina vēlmi pilnveidoties un sasniegt jaunas virsotnes, iesaka psiholoģe.