Kā reaģēt, ja nepazīstams cilvēks aizrāda tavam bērnam  (7)

Portāls "Adme" aplūko piecas ierastas situācijas, kurās var nokļūt ikviens vecāks, un skaidro, kā pareizi un taktiski noraidīt šos nelūgtos padomus no malas.

Iedomājies: pavasara diena un tavs bērns priecīgi lēkā pa peļķēm, bet te pēkšņi nepazīstama sieviete jums abiem aizrāda. Viņa uzņemas atbildību par bērnu un uzskata par savu pienākumu nokaunināt bezrūpīgos vecākus. "Viņš taču saslapinās kājas un saslims!"

Šādā gadījumā nav vērts ielaisties diskusijā ar svešinieci, citādāk tu tikai sanervozēsies un bērnam parādīsi muļķīgu piemēru. Labāk pateikt šai sievietei, ka tu jau visu kontrolē: bērns ir gumijas zābakos, un tu atļauj viņam šādi rotaļāties.

Pēc tam ir bērnam jāpaskaidro, kāpēc tu tā atbildēji, lai nākotnē viņš varētu balstīties uz šo pieredzi. Pastāsti, ka gumijas zābaki kājas pasargā no ūdens, bet bikses ir itin viegli izmazgājamas veļasmašīnā.

Ja bērns jau ir pietiekami paaudzies un pats var atbildēt garāmgājēju pretenzijām, iemāci viņam sarunāties aptuveni šādā veidā: "Paldies par jūsu rūpēm, bet mani vecāki man atļauj šādi rotaļāties, jo es taču esmu gumijas zābakos, bet bikses mamma mazgā veļasmašīnā".

Garāmgājējs aizrāda, kāpēc bērns gandē apkārtējo komfortu vai rada viņiem kādu apdraudējumu. Piemēram, bērni kaujas vai mētājas ar smiltīm, bet tu esi nedaudz novērsies un nepaguvi viņu apstādināt. Te nu jāatzīst, ka svešinieks visai taisnīgi aizrāda tev vai bērnam, un viņam jāpateicas: "Paldies, ka pamanījāt agrāk nekā es. Atvainojiet mūs". Tas bērnam iemācīs pateikties un atzīt savu vainu. Iemāci to darīt pat tad, ja šo nedarbu viņš paveicis pavisam nejauši. Pēc tam obligāti bērnam paskaidro, ka viņa uzvedība nebija laba, tāpēc arī nepazīstamā tante vai onkulis aizrādīja.

Dažreiz kāds nepazīstams cilvēks var izteikt kādu aizrādījumu pilnīgi nevietā, tādā veidā pārkāpjot bērna personīgās robežas vai aizvainojot viņu. Piemēram, kaimiņiene, kurai nav nekādas takta izjūtas, kritizē tavas meitas ārējo izskatu. Šādus aizrādījumus, kas skar dzimumu, nacionalitāti, veselību, vizuālo tēlu, ir stingri jānoraida. Nav nepieciešams ieslīgt konfliktā: visticamāk, kaimiņiene jau ir noskaņota, lai ar kādu parātos, nevajag viņai izdarīt pakalpojumu un tērēt savus nervus. Pasaki mierīgi un pārliecinoši: "Manam bērnam ir tiesības rotaļāties un izskatīties tā, kā viņam pašam labpatīk. Bet es atbalstu viņa centienus būt pašam". Pēc tam paskaidro bērnam, ka kaimiņienei nav tā jārunā par viņa ārējo izskatu – tā ir katra cilvēka personīgā darīšana.

Ja bērns jau ir paaudzies, iemāci viņam pastāvēt par savām tiesībām un teikt: "Es nevienam neprasīju mani saprast", "Es nesarunājos ar svešiniekiem", "Pieaugušajiem nevajadzētu piesieties bērniem". "Tā ir mana personīgā darīšana" utt.

Mēdz būt, ka svešinieks agrāk nekā bērna vecāki pamana, ka bērns ir briesmās. Piemēram, tu ar dēlu pastaigājies pa pagalmu un burtiski uz minūtīti esi novērsies, lai atbildētu uz īsziņu telefonā. Un tieši tajā brīdī tavs mazulis ir uzrāpies salauztā slidkalniņā. Vairums no vecākiem ir piedzīvojuši šādas situācijas, taču ne visi zina, kā pareizi rīkoties. Protams, bērnam ir jāpaskaidro, ka nevajag rāpties salauztā slidkalniņā, bet vēl svarīgāk ir pastāstīt, ka no nelaimes palīdzēja izvairīties uzmanīgs onkulis. Ja svešinieks vēl nav aizgājis, pasaki viņam paldies un palūdz to pašu izdarīt arī bērnam. Tas nepieciešams, lai bērns saprastu, ka ne visi cilvēki, kurus sastopam uz ielas, ir ļauni vai bīstami, starp viņiem ir arī daudz labu un atsaucīgu cilvēku.

Var notikt arī tā, ka bērns uzvedas absolūti normāli, taču kāds bez iemesla izdomā viņam izteikt aizrādījumu. Piemēram, rotaļu laikā smilšu kastē kaimiņu meitenes mamma tavam dēlam lūdz iet spēlēties ar mašīnītēm citā vietā, lai gan viņš netraucē pārējiem bērniem. Šādā situācijā ir skaidri un pārliecinoši jāaizstāv savs bērns, viņa tiesības un sava, kā vecāka autoritāte. Pasaki šai aizkaitinātajai būtnei: "Mans bērns nekādi jūsējam nav nodarījis pāri, un jums nav tiesību viņam aizrādīt. Ja jums kaut kas nepatīk, jūs vienmēr varat atrast citu smilšu kasti" vai "uz kāda pamata jūs dzenat prom manu bērnu? Mēs nekur no šejienes neiesim prom, šī ir sabiedriska vieta". Skatoties uz tevi, bērns mācīsies atbildēt uz neadekvātiem aizrādījumiem un varēs pastāvēt par sevi arī pieaugušo dzīvē.