Endometrioze un neauglība: divas sievietes, divas dažādas pieredzes  (2)

Diemžēl nav drošu datu par to, cik daudz sieviešu Latvijā ir saskārušās ar endometriozi, taču pasaulē tā skar katru desmito sievieti (ap 2000 sieviešu). Kā norāda Pasaules Endometriozes pētījumu biedrība, informācijas trūkums sievietēm un medicīnas personālam liek "normalizēt" endometriozes simptomus, kavējot laicīgu slimības diagnosticēšanu un nepieciešamās palīdzības sniegšanu pacientei. Pašlaik nav atrasti efektīvi līdzekļi endometriozes ārstēšanai, bet ir vairākas iespējas uzlabot sievietes dzīves kvalitāti un mazināt slimības nepatīkamās izpausmes. Endometriozes pacientēm nereti tiek izrakstīti pretsāpju līdzekļi, noteikta hormonu terapija, veiktas operācijas saaugumu un cistu likvidēšanai. Situāciju atsevišķos gadījumos var uzlabot arī hormonālie kontracepcijas līdzekļi.

"Tā var izpausties un var neizpausties. Tā var būt smaga un bez nekādas simptomātikas, tajā pašā laikā tā var būt neliela, bet paciente izjūt stipras sāpes," stāsta Vītols.

Endometrioze ir dzemdes endometrijam (iekšējais slānis) un stromai līdzīgu audu attīstība ārpus dzemdes, kā rezultātā veidojas hronisks iekaisuma process, kas var novest pie rētaudu (saaugumu) veidošanās, skaidrots Pasaules Endometriozes biedrības mājaslapā. Endometriozes audi veido hronisku iekaisuma reakciju, rezultātā veidojot saaugumus. Saaugumi veidojas, kad rētaudi sasaista kopā orgānus, kam normāli vajadzētu būt atdalītiem. Šajās vietās var sākties sāpes mēnešreižu laikā, visa cikla garumā, pie vēdera izejas, seksa laikā vai pēc tā – atkarībā no saaugumu atrašanās vietas ķermenī.

Parasti dzemdes endometrija audi noārdās mēnešreižu laikā, un tieši tāds pats process norisinās arī endometriozes audos, taču endometriozes gadījumā audi atrodas ārpus dzemdes un nevar tikt izvadīti no organisma, tādējādi izraisot iekaisumu un sāpes, visbiežāk mēnešreižu laikā.

Endometrioze ir cieši saistīta ar neauglību, atklāj Vītols. Viņš teic, ka aptuveni 30 procentos gadījumu sievietēm, kurām ir uzstādīta šī diagnoze, ir atklāta arī neauglība. "Tajā pašā laikā manā praksē ir bijušas arī sievietes, kuras, neskatoties uz smago endometriozi, paliek stāvoklī," atklāj ginekologs. "Neauglība ir vairāk raksturīga "svaigām" edometriozēm, kas tikko sākušās, bet tās edometriozes, kuras ir apārstētas un kādu iemeslu dēļ vairs neprogresē, sievietei var neliegt palikt stāvoklī. Pats esmu redzējis un piedzīvojis šādus gadījumus."

Vairāk par to edometriozi, tās pazīmēm un metodēm, kas var palīdzēt uzlabot dzīves kvalitāti sievietēm, kurām tā diagnosticēta, lasi te. Savukārt tālāk rakstā iepazīsties ar divu sieviešu pieredzi ar endometriozi un neauglību. Divas sievietes, divas dažādas pieredzes – viena kļuvusi par māmiņu par spīti slimībai, savukārt otrai šāda iespēja liegta uz mūžu.

Signe Zariņa par savu diagnozi – endometrioze, uzzināja pirms pieciem gadiem. Kopš tā laika viņas dzīve ir sagriezusies kājām gaisā. Kā viņa atklāj savā stāsta, auglības klīnikas speciālists paziņojis, ka 99,9 procenti, ka viņa ir neauglīga. Taču, neskatoties uz slimību un auglības klīnikas speciālista diagnozi, viņa ir kļuvusi par māmiņu. Lūk, arī viņas stāsts!

"Kā apzinīga sieviete, kura rūpējas par savu veselību, regulāri apmeklēju ginekologu. Pie ārsta gāju bez īpašām sūdzībām. Gāju, lai zinātu, ka ar manu sievietes veselību viss ir kārtībā. Man nebija biežāk sastopamie endometriozes simptomi – fiziski jutos ļoti labi. Esmu ļoti priecīga, ka satiku ārstu, kuru varu saukt par savu. Viņa ar savu trenēto ārsta aci pamanīja, ka viss tomēr nav tik labi, kā man sākumā šķita. Veicot ultrasonogrāfiju, jau izskanēja vārds endometrioze. Pirmā reakcija bija: "Endo – kas?" Sākumā pat grūti izrunāt, kur nu vēl atcerēties to vārdu. Un tad sekoja tas, ko nevēlas dzirdēt neviena sieviete, ka šī diagnoze varētu būt traucēklis, lai tiktu pie bērniņa. Tad sāka birt jautājumu jūra, uz kuriem neviens nevarēja sniegt atbildi. Pats trakākais ir tas, ka neviens, pilnīgi neviens, nevar atbildēt uz jautājumu – kas ir par iemeslu tam, ka man ir endometrioze.

Tālāk sekoja jautājums, ko darīt tālāk? Un tad sekoja medicīniskās manipulācijas viena pēc otras. Nonācu līdz laparaskopijas operācijai, kur tika apstiprināta diagnoze – endometrioze ceturtajā stadijā. Endometriozes perēkļi bija ap olnīcām, ap urīnpūsli. Ceturtā stadija izklausās gana biedējoši, bet ārstēšanās bija uzsākta, un bija jāturpina. Tad pusgada garumā sekoja hormonu terapija, kurai beidzoties, pēc laika vajadzētu iestāties grūtniecībai. Pabeidzu savu hormonu terapiju, dzīvoju laimīgi tālāk, nedomājot par savu diagnozi.

Pienāca kārtējā vizīte pie ārsta. Un tad dzirdu vārdus – izskatās, ka tā ir atgriezusies! Un es sēžu ārsta kabinetā, asaras birst kā pupas. Atkal pa galvu maļas miljoniem jautājumu. Dusmas mijas ar domām, ka man viss vienalga. Kad esi sevi no iekšpuses izplosījusi, tad nekas cits neatliek kā sevi sapurināt no jauna, un atkal – jādara kaut kas! Ar dakteri runājam par iespējamo nākamo operāciju, bet pirms tam viņa vēlējās uzklausīt citu kolēģu viedokli, jo operēt jau var bezgalīgi. Katra operācija tomēr samazina olšūnu skaitu un tiek traumētas olnīcas. Man tika sarunāta vizīte pie operējošās ārstes, kura mani nosūtīja tālāk uz auglības klīniku pie speciālista uz konsultāciju. Auglības klīnikas speciālists bija tas, kurš ar mierīgu sejas izteiksmi, bez emocijām pateica: "Te jau nekas nebūs. Te ir 99,9 procenti neauglība. 100 procenti nevaru teikt, jo jums visi orgāni ir iekšā." Pēc tam jau vairs neko nedzirdēju, tikai to, ka nu man ir trīs varianti, ko darīt tālāk. Veseli trīs. Tātad būs no kā izvēlēties.

Pirmais variants – nedarīt neko, otrais – mākslīgā menopauze uz sešiem mēnešiem un tad mākslīgā apaugļošana, trešais variants – operācija un tad mākslīgā apaugļošana. Diez ko cerīgi tas viss neizklausās. Un saproti, ka nu atkal ir pienācis tas brīdis, kad kaut kas ir jādara. Bet vairs nav ne spēka, ne īsti gribēšanas – tā visa ir par daudz. Un tā, pavisam nemanot, tika izvēlēts pirmais variants – nedarīt neko. Un tā "neko nedarot" pagāja pusotrs mēnesis, kad sākās jocīga pašsajūta. Tas bija kā pēc pulksteņa, katru dienu pusdienas laikā slikta dūša. Domāju, ka kaut kāds vēdera vīruss mani apciemojis. Un tā kādu nedēļu no vietas, līdz vienā naktī sapnī redzēju mazu bērniņu. No rīta pamodos ar domu, nu nē, nevar būt……Tikko taču man teica – te nekas nebūs! Bet jāatzīst, kaut kā tomēr nedaudz pieķēros šai domai. Lai prāts būtu mierīgs, domāju, ka jāuztaisa grūtniecības tests, kaut viena smadzeņu puslode teica – ko tu āksties!

Aptiekai garām gāju trīs dienas, jo nu nekādi nevarēju saņemties to izdarīt. Nu beidzot to izdarīju, grūtniecības tests bija man uz galda. Tad nu gaidīju rītu. Pulksten 5 acis kā pogas, miegs nenāk. Nu ko, ejam un darām. Skaties un gaidi tās strīpiņas, parādās divas. Pirmā doma, kas tas par joku? Ko, nopietni? Kā tad? Un pulksten 8 jau esmu darbā, pastrādāt nevaru – domas pavisam citur, un galvā skan frāze: "Tur nekas nebūs". Zināju, ka var veikt HCG asins analīzes, kas var apstiprināt vai apstrīdēt galvā skanošo frāzi.

Vakarā pēc darba devos uz laboratoriju, lai veiktu analīzes. Un noskaidroju, ka atbilde manā e-pastā būs jau vakarā. Tā nu visu vakaru refrešoju savu e-pastu. Un tad tas pienāca! Bija jāsaņemas, lai to atvērtu. Un te nu bija mans HCG cipars – 40 000! Tas apstiprināja manu grūtniecību. Sajūtas nav iespējams aprakstīt – nerealitātes sajūta kopā ar "es zināju".

Nākamajā dienā sazvanīju savu dakteri, lai pieteiktos uz vizīti. Kad iegāju kabinetā, viņa man jautāja: "Nu, Signīt, esi izoperēta? Uz ko atbildēju, nē, bet man šķiet, ka tur kāds dzīvo. Daktere teica, nu nāc, skatīsimies. Un tad tas notika, dakteres seju rotāja smaids. Monitorā tik ieslēgta skaņa, un tie tur skanēja – mana bērniņa sirdspuksti! Un atkal asaras daktera kabinetā, bet šoreiz pilnas ar prieku, laimi un mīlestību.

Viņa izvēlējās mūs! Viņa zināja īsto laiku, kad pie mums atnākt. Vai tas notika tāpēc, ka doma tika palaista vaļā?! Vai tas būtu noticis, ja būtu pieņēmusi lēmumu par labu otrajam vai trešajam variantam? Nezinu! Tagad viņa ir kopā ar mums, un katru dienu piepilda ar jaunām sajūtām un mīlestību."

Šis ir viens no edomentriozes stāstiem, kas diemžēl nebeidzas ar grūtniecību, taču, kā stāsta pati autore, sāpes, ciešanas, pārdzīvojumi, kas nākuši roku rokā ar endometriozi, ir sagriezuši viņas dzīvi kājām gaisā. "Dievs ir nolēmis uzdāvināt man endometriozi, lai saprastu, ko es novērtēju pa īstam. Sāpes padarījušas mani par stiprāku personu," piebilst sieviete, kas ar šo slimību dzīvo jau 11 gadus. Viņa ir gatava dalīties savā pieredzē, bet vēlējās palikt anonīma. Lūk, arī viņas stāsts!

"Tālais 2008. gads. Man ir 26. Vīram tikpat daudz. Priekšā tikai sapņi... bērni, liela ģimene, laime.

Mēs atbraucām no romantiska ceļojuma: smaidīgas sejas, zeltīti brūns iedegums, gaida mīlestība. Toreiz vēl bijām jaunlaulātie, kuri nenojauš, ka kaut kur pavisam tuvu, jau gandrīz klauvē pie durvīm un savu plānu gatavo sirds lauzēja un melnā karaliene, ko medicīnā sauc par endometriozi.

Tajā vakarā vīrs sēdēja pie datora, bet es aizgāju gultā agrāk nekā parasti. Dažreiz domāju, ka "sieviešu dienas" ir speciāli izdomātas, lai dotu vīram iespēju spēlēt datorspēles.

Tas notika tik pēkšņi. Sajūta, ka kāds met vēderā asus akmeņus. Sāpes bija tik spēcīgas, ka es no gultas norāpos uz grīdas. Trīcēja viss ķermenis. Es knapi elpoju un izmisīgi saucu palīgā vīru. Iekšējā balss teica: "Sauc ātro palīdzību, nebūs labi"!

Nakts, slimnīcas koridors, palāta. Ārste, kas skatījās uz manis tā, it kā es būtu te ieradusies, lai pārtraukt viņas mierīgo dzīves ritmu. Ļoti spilgti atceros viņas aukstās rokas un nopietno seju. Diagnoze – divas cistas un aizdomas par endometriozi. No rīta plānota laporoskopija. Indiešu studenti apkārt. Papīrs, kuru vajag parakstīt, un ārsta teiktais, kas līdz šodienai palika man atmiņā, kā zibens sirdī: "Ceturtā endometriozes stadija. Droši vien bērnu tev dzīvē nebūs." Lai cik sāpīgi man toreiz bija dzirdēt šos vārdus, tas bija tikai visa sākums. Toreiz es nezināju, ka endometriozes dēļ mainīsies visa mana dzīve – vīrs, kurš nespēs ar to samierināties un aizies prom, edomotrioze, kas it kā izārstēta, tomēr atgriezīsies vēl divas reizes, kā arī tas, ka pēc astoņiem gadiem man būs izgriezti olvadi un olnīcas.

Dzīvē viss notiek tā, kā tam ir jābūt. Pēc šķiršanās ar pirmo vīru, satiku citu cilvēku, ar kuru biju gatava veidot attiecības. Es satiku viņu, kad man bija 32. Viņam 36. Bērnu nav. Par manu diagnozi viņš uzzināja uzreiz, kad teica, ka vēlas ģimeni un bērnus. Neskatoties uz to, mēs ticējām brīnumam, jo šķiet, ka tas ir cilvēku dabā.

Kaut kādā brīdī cilvēki apkārt sāka uzdot jautājumus. Viņi teica vienu, es dzirdēju pavisam ko citu: "Jūs esat skaists pāris. Jums obligāti būs bērni." (Tāda sajūta, ka bērni tiek doti tikai skaistajiem pāriem.) Jums vienkārši vajag palaist vaļā to situāciju. "Jāatzīst, ka pēc šādiem tekstiem man uzreiz metās nelabi. Tas ir tāpat, kā pateikt cilvēkam, kuram sāp mugura, lai viņš vienkārši nedomā par situāciju un staigā normāli, uzreiz taču kļūs labāk. Tāpat netrūka arī tādu, kuri ieteica adoptēt bērnu no bērnunama vai izteica tādus komentārus kā – slimiem cilvēkiem nevajag dzemdēt. Reiz kāds piedāvāja dzemdēt manā vietā. Lai cik cēls žests tas būtu, viss, ko es dzirdēju, bija – tava sieva ir invalīde, un man tevis žēl, tāpēc preci mani.

Es darīju visu, ko varēju, lai mūsu cerību pārvērstu īstenībā. Veicu trīs medicīniskās apaugļošanas programmas, bet endomerioze mani uzveica. Tā ir progresējošā slimība, kura izraisa reproduktīvas sistēmas mehāniskos bojājumus un noved pie tās iznīcināšanas. Tādējādi olšūnu ražošanas iespējas samazinās līdz nullei. Tā notika ar mani.

Esmu cilvēks, kas nekad nepadodas. Es nolēmu ceļot un baudīt dzīvi. Ar gadiem es spēju samierināties ar sāpēm. To izdarīt man palīdz sports, diēta, hormonālā terapija, lieliski ārsti, vīrs un vēlme dzīvot. Protams, visu šo gadu laikā es sev esmu uzdevusi daudz iznīcinošus jautājumu: kāpēc es, kāpēc man, kāpēc tik negodīgi, kāpēc jums šādi, bet man šādi? Bet, vai šāda sevis šaustīšana var ko līdzēt? Nē!

Tagad ir jau 2019. gads. Man ir 37. Dzīve ir skaista. Dievs ir nolēmis uzdāvināt man endometriozi, lai saprastu, ko es novērtēju pa īstam. Sāpes padarījušas mani par stiprāku personu. "