Pirkstiņzīmēšana: pedagoģe dalās radošās idejās un skaidro ieguvumus bērnam

Sensoro spēju attīstīšana iet roku rokā ar bērna intelektuālo spēju izaugsmi un valodas prasmju veicināšanu. Zīmēšana, figūru veidošana no dažādiem materiāliem, piemēram, māla, plastilīna vai pat mīklas pikuča, palīdz attīstīt mazuļa sīko motoriku jeb roku pirkstiņus.

Vingrinot tā saukto sīko motoriku, pēc logopēdes Evijas Pugas teiktā, sekmīgi veidosies fonemātisko (skaņu atpazīšana, saklausīšana, noteikšana vārdos) iemaņu ceļi galvas smadzenēs. Tāpat sīkās motorikas attīstīšana ir ļoti būtiska bērna rakstīšanas iemaņu pirmsākumos. Ja mazā rociņa tiks vingrināta, daudz vieglāk būs arī apgūt rakstītprasmi.

Nedrīkst aizmirst arī, ka šāda veida radošā darbošanās ar pirktiem palīdz attīstīt runu un spēj uzlabot bērna smadzeņu darbību. Ja bērns darbojas ar abām rokām, tas palīdz attīstīt abas smadzeņu puslodes. "Vienmēr, neskatoties ne uz ko, tomēr viena no pusēm būs vadošā, tomēr tāpat vajadzētu censties panāk, lai abas puslodes darbotos. Tas ļaus bērnam attīstīties gan kā analītiski, gan radoši domājošam."

Tāpat zīmēšana, lapu plēšana, dažādu formu veidošana no plastilīna vai cita materiāla palīdz bērnam izlikt sakrājušās emocijas. "Bērns ļoti precīzi māk attēlot to, kā viņš jūtas. Pēc bērnu zīmējumiem var arī pateikt, vai mamma ar tēti ir sastrīdējušies, vai ģimenē ir cita veida nesaskaņas," atklāj mākslas pedagoģe. "Iespējams, bērns kaut kādu iemeslu dēļ tobrīd emocijas ir paturējis pie sevis, piemēram, mamma viņu ir kušinājusi, lai neraud. Bet, kad viņam tiek iedota lapa, viņš var visu un neviens viņu neierobežo." Sokolova piebilst, ka mazie vēl nespēj savaldīt savas emocijas un tikt ar tām galā, tāpēc ir ļoti svarīgi ļaut viņiem tās izpaust uz āru. Dažkārt tas nāk ar bļaušanu, kliegšanu, speršanu un asarām, bet to vajadzētu ļaut.

Šīs nodarbes attīsta arī bērna radošumu. Pedagoģe stāsta, ka vecāki vai skolotāji, audzinātāji ir tie, kuri nereti ierobežo bērna radošumu. Piemēram, ja bērna darbiņš izskatās pabeigts, bet viņš pēkšņi izdomā uz tā uzlīmēt uzlīmes vai ar to sist pa galdu, vecāki vai skolotāji šādu rīcību aizliedz, taču, pēc Sokolovas teiktā, šādi rīkoties nevajadzētu. "Arī tad, kad bērns ir pabeidzis savu nodarbi, viņam jāļauj darboties – arī tad, ja šī darbošanās neatbilst tam, ko mēs gribētu redzēt. Mūsu izpratnē tā ir ķēpāšanās un muļķošanās, taču bērnam ļoti svarīgs ir process arī vēl pēc tam," viņa pamāca. "Tā vietā, lai pārtrauktu bērnu, vajadzētu viņam ļaut darboties un vajadzības gadījumā palīdzēt."

Tāpat kopīga darbošanās ar bērnu, kuras laikā viņam ilgstoši jākoncentrējas uz vienu lietu, māca uzmanības noturību, kam tālākās viņa dzīves gaitās būs liela loma, līdz ar to arī šī iemaņa nav mazsvarīga.

Dažāda veida radošas nodarbes, kas attīsta sīko motoriku, var uzsākt jau tad, kad mazulis ir iemācījies rokās noturēt karoti, kas, kā Sokolova piebilst, notiek aptuveni gada vecumā. Un pēcāk radošo darbošanos var turpināt līdz pat četru piecu gadu vecumam vai tik ilgi, kamēr bērns izrāda par to interesi.

Lūk, mākslas pedagoģes ieteikumi, kā var interesanti un radoši kopā ar bērnu attīstīt viņa sīko motoriku mājas apstākļos!

Viena no lietām, ko tu kopā ar savu mazuli vari darīt, ir no dažādām masām, piemēram, plastilīna vai māla, veidot visu, kas ienāk prātā. Mākslas pedagoģe stāsta, ka pirkstu nodarbināšanai var izmantot arī nelielus mīklas pikučus. Galvenais, lai masa būtu mīksta un viegli veidojama. Noteikti jāpievērš uzmanība arī tās sastāvam, jo mazajiem patīk visu ne tikai aptaustīt, bet arī nogaršot, sevišķi tad, ja tas ir krāsains un labi smaržo.

Tāpat var darboties arī ar papīru. Sokolovas vadītajās pirkstiņnodarbībās bērni, piemēram, iedoto papīru plēš gabaliņos. Tavās mājās noteikti ir grāmata vai žurnāls, kas cietis no mazuļa vēlmes trenēt savus pirkstiņus. Plēšana un burzīšana mazajiem ir kā dabisks reflekss, tādēļ organizē to kā kontrolētu aktivitāti. Papīra burzīšana un plēšana padarīs bērna pirkstiņus veiklākus, turklāt bērns šo aktivitāti izpilda ar patiesu aizrautību. "Tas palīdz bērnam atbrīvoties no visām liekajām emocijām, kas viņam ir sakrājušās," skaidro Sokolova. Kādu papīru izvēlēties? Tas var būt gan kartons, gan baltas papīra lapas dažādā biezumā. Var variēt arī ar papīra formu. Mākslas pedagoģe piebilst, ka nodarbībās tiek plēsts tikai balts papīrs, lai bērnam neiemācītu, ka var paņemt uz žurnālu galdiņa atstāto avīzi un kārtīgi izplosīties.

Tikpat efektīva kā papīra plēšana un darbs ar dažādām masām būs arī zīmēšana ar pirktiem un speciāli tam paredzētām krāsām. Sokolova stāsta, ka tieši darbošanās ar krāsām bērniem sagādā vislielāko prieku. Te gan jāpiebilst, ka nevajadzētu mazajam uzreiz dot visu krāsu paleti un desmit otas, ja esat nolēmuši pirkstiņu vietā tomēr izmantot palīglīdzekļus, un pilnu glāzi ūdens. "Protams, bērns gribēs izmantot visu uzreiz. Lai šādi nenotiktu, es ieteiktu dot pa vienai krāsai un vienai otai un tad pamazām dot klāt."

Šajā radošajā procesā bērnam var mācīt arī to, kā pareizi turēt zīmuli. Sokolova piebilst, ka ir svarīgi mācīt priekšmetus mazulim turēt gan labajā, gan kreisajā pusē, jo tas palīdz attīstīt abas smadzeņu puslodes. "Pasaule iet uz priekšu, un šobrīd aizvien vairāk un vairāk ir nepieciešama gan intuitīvā, gan radošā domāšana, par kuru atbild katra no puslodēm," viņa skaidro.

Neatkarīgi no tā, kuru no radošajām darbībām tu šoreiz izvēlies kopā ar bērnu uzsākt, mākslas pedagoģe iesaka fonā ieslēgt mūziku. "Nodarbībās es parasti sākumā lieku mierīgu mūziku, tad mazliet ritmiskāku un beigās atkal nomierinošu, jo tad bērns pēc nodarbības ir spējīgs nomierināties," par to, kādu pavadījumu izvēlēties radošajām nodarbēm, stāsta Sokolova. Viņa visbiežāk nodarbību laikā izvēlas atskaņot klasisko mūziku vai dabas skaņas, piemēram, putnu dziesmas.

Mūzika nomierina ne tikai bērnus, bet arī mammas, skaidro mākslas pedagoģe. "Šobrīd pasaule ir tāda, kāda tā ir, un dažkārt mammām ir grūti izrauties uz visām pusēm – ģimene, bērns, darbs, hobiji, līdz ar to arī viņām vajag atelpas brīdi. Ja mamma ir mierīga un "nerausta" bērnu uz visām pusēm, tad arī mazais spēj ilgstoši darboties," viņa piebilst.

Visbiežāk laikā, kad bērns darbojas ar krāsām, tiek nosmērēta ne tikai viņam iedotā lapa, bet arī drēbes un viss, kas atrodas metra rādiusā ap mazo mākslinieku. Lai radošā darbošanās nebeigtos ar stundām ilgu drēbju mazgāšanu un grīdas beršanu, nevajadzētu aizmirst par priekšautiņu, kas pasargās mazuļa apģērbu, un kādu audumu, avīzēm vai ko citu, kas palīdzēs pasargāt galdu vai grīdu no krāsām.

Tāpat procesa gaitā dažkārt gadās arī izgāzt trauku, kurā ir ieliets ūdens, vai apgāzt krāsu kārbiņu. Lai izvairītos no šādiem starpgadījumiem, Sokolova iesaka priekšmetus, kuri radošās darbošanās laikā var nokrist un sagādāt nepatīkamas emocijas ne tikai mammai, bet pēcāk arī bērnam, pielīmēt pie darba virsmas.

Sokolova stāsta, ka radošajā procesā bērnu nevajadzētu nosodīt. "Nevajadzētu bērnam teikt – nedrīkst. Tā vietā ierosini viņam lietas darīt citādi," viņa pamāca. "Visās situācijās jācenšas saprast bērnu un būt ar viņu kopā, arī tad, ja viņš papīra vietā savu mākslas darbu ir atstājis uz skapja vai galda virsmas."

Tikpat svarīgi ir bērna zīmēto ar viņu pēcāk pārrunāt, tādā veidā attīstot viņa fantāziju un prasmi aprakstīt redzēto. Bērnam vajag uzdot jautājumus par to, kas viņa zīmējumā ir redzams. Piemēram, mazais kaut ko ir uzzīmējis, bet māmiņa var pārprasīt, vai tas ir mākonītis. Ja bērns atbild noliedzoši, var pajautāt, kas tas ir, vai palīdzēt bērnam ar citiem minējumiem no mammas puses. "Gluži tāpat kā ar pieaugušo tiek pārrunāts redzētais, tāpat arī ar bērnu, jo viņš jau ir tāds pats pieaugušais, tikai mazāks," Sokolova skaidro.

Zīmējot kopā ar bērnu, ir jārēķinās, ka viņš uztaisīs nevis vienu darbiņu, bet vairākus. "Tā ir darbošanās ar bērniem specifika," stāsta pedagoģe.

Sokolova stāsta, ka bērnam daudz svarīgāk par gala iznākumu ir process, tāpēc tieši tam ir jāpievērš vislielākā uzmanība. Nav svarīgi, cik mammas vai tēta acīm patīkams šķiet gala iznākums, svarīgāks ir bērna ieguldītais darbs un visi iepriekš minētie ieguvumi, kurus viņam ir sniegusi šī darbošanās.