Kas ir labās meitenes sindroms un kā mātes savām meitām var palīdzēt no tā izvairīties  (2)

Par to savā grāmatā "Būt vadošajiem vilkiem. Mīlestības pilna vadība ģimenē" raksta tās autors, lektors, ģimenes terapeits un pedagogs Jespers Jūls. Kas īstenībā notiek ar labajām meitenēm? Lūk, Jūla pārdomas!

"Sievietes nekad nav drīkstējušas būt patiesas un uzticīgas sev. Ar viņām ir manipulēts. Viņām ir uzspiesta labā meitenes loma. Viņām ir bijis jābūt mierīgām, paklausīgām, pieklājīgām, pakalpīgām, mīlestības cienīgām, mīļām, maigām, atturīgi seksīgām un labi audzinātām. Šim mudinājumam vēl mūsdienās seko daudzas jaunas meitenes un sievietes. Šādas meitenes ir pieprasītas līgavas un darbinieces – sekretāres, medmāsas, skolotājas, pārdevējas, viesmīles un televīzijas raidījumu vadītājas. Viņas patīk audzinātājām, skolotājiem un pasniedzējiem, jo ar viņām ir tik vienkārši "apieties" – meitenes ir aizgūtnēm gatavas visiem izpalīdzēt.

Visas šīs personības iezīmes kopumā nebūt nav sliktas, jo tās nebojā dzīves kvalitāti, nedz arī ciešas savstarpējās attiecības. Izmantotas ar padomu, tās pat paplašina sieviešu saskarsmes iespējas ar līdzcilvēkiem un darba tirgū. Negatīvas sekas iestājas tikai tad, ja viņām vairs nav iespējas izvēlēties, kad būt jaukām, pieklājīgām, kad socializēties un kad patiešām būt pašām – autentiskām un klātesošām. Šīs īpašības veido tuvu, mīlestībā balstītu attiecību būtības kodolu un ir priekšnoteikums katra atsevišķa indivīda emocionālajai un psihiskajai veselībai. No tām iespējams attīstīt psihisko izturību, psihisko stabilitāti un iekšējo spēku – pamatakmeņus, kas nepieciešami arī spējai vadīt.

Pasaule mainās un kopā ar to mainās arī vērtības. Ja pasaule šķietami virzās pretī arvien jaunām katastrofām, tad ar jauno paradigmu saistītās vērtības veicina cilvēku spēju veidot labākas un veselīgākas attiecības. Tās vienmēr bijušas cilvēka vieduma pamatā, kā to apliecina tādas disciplīnas kā psihoterapija, ģimeņu terapija un psihiatrija. Mūsdienās ir pienācis laiks sievietēm un mātēm pieņemt šīs vērtības un augt un attīstīt savu potenciālu arī attiecībā uz vadošās vilcenes lomu ģimenē.

Ar labās meitenes sindromu speciālisti saskārās pirms vienas paaudzes, kad sievietēm bija 40 gadu, un šī loma bija sākusi traucēt un iespaidot viņu esību. Mūsdienās viņas jau skolēna vecumā bieži redzamas psihologu, psihoterapeitu un psihiatru, kā arī ģimenes ārstu praksēs. Un ne jau ārsta lomā! Sievietes jūtas kā apmaldījušās, bezpalīdzīgas, nespējīgas atbilst ģimenes un sabiedrības gaidām. Tāpēc viņas ir skumjas un nelaimīgas.

Diemžēl šo stāvokli nereti jauc ar klīnisku depresiju un ārstē ar tām pašām zālēm, ko lietoja jau viņu mātes. Ja šo medikamentu gaidāmā pozitīvā iedarbība neiestājas pēc trim līdz piecām nedēļām, kā prognozēts, sievietes jūtas vēl sliktāk un pat sāk domāt par pašnāvību vai arī izvēlas kādu citu no daudzajiem sev pieejamajiem pašiznīcināšanās ceļiem. Var droši apgalvot, ka šīs meitenes un sievietes galvenokārt piedzīvo eksistenciālu krīzi saistībā ar ierobežoto un neveselīgo priekšstatu par savu lomu. Viņas jāiedrošina to atmest, nevis atkal samierināties un pielāgoties. Sievietes apzinīgi un ar milzu atbildības izjūtu ir centušās dzīvot pēc tā scenārija, kuru viņām piedāvājuši labu vēlošie vecāki un skolotāji – viņu nozīmīgākie padomdevēji un atgriezeniskās saites avoti. Beidzot viņas ir pelnījušas līdzcilvēku atbalstu, lai rakstītu pašas savu scenāriju.

"Ko gribi tu?" ir jautājums, kas visvairāk var palīdzēt šajā procesā, tāpat kā "Ko es patiešām gribu?" viņu mātēm ir atslēga uz labāku un piepildītāku dzīvi. Šie jautājumi nenoved nedz pie asociāla individuālisma, nedz arī pie egocentrisma. Iespējams, tie varētu novest pie konfliktiem ar autoritātēm, kurām patika un kuras bija apmierinātas ar to, kādas šīs sievietes bija līdz šim. Tāpēc šīs autoritātes nevis priecājas par sieviešu dziļo vēlmi pēc izaugsmes, bet gan, ja viņas atkāpjas no scenārija, izvēlas noteikt sievietēm diagnozi. Tādā gadījumā juceklis varētu būt tieši tas, kas būtu lieliska dāvana abiem partneriem un viņu bērniem. Gandrīz katru dienu nākas sastapt sievietes, kuras apsver iespēju šķirties no partnera. Dažos gadījumos tas patiešām ir labākais risinājums visiem, taču nereti ir arī skaidrs, ka daudzām sievietēm un to ģimenēm gudrākā izvēle tomēr būtu šķirties no viņu pašu sev pielāgotās pakalpīgās būtnes lomas.

Labās meitenes parasti ir pietiekami pašpaļāvīgas, jo saņēmušas gana daudz labu atsauksmju, guvušas labas sekmes skolā un, protams, apbalvotas ar uzslavām un iedrošinājumiem. Taču viņām ir zems pašvērtējums, jo nekad neviens nav interesējies par to, kas viņas ir patiesībā. Mātes var palīdzēt meitām izvairīties no labo meiteņu sindroma. Nav jācenšas meitu veidot atbilstoši savam iedomātajam ideālam, bet gan jāuzklausa, jāiepazīst un jāmīl viņa tāda, kāda tā ir. Mātēm ir jāpasaka meitām, ka nevienam citam nav tiesības viņas definēt – noteikt, kādām viņām jābūt. Šādas tiesības piemīt vienīgi meitām pašām. Savukārt mātes var atbalstīt meitu centienus rast līdzsvaru starp piemērošanos un individualitāti. Neatkarīgi no vecuma spējai pielāgoties ir liela nozīme cilvēku dzīvē, taču, ja cilvēkam nav saiknes pašas ar sevi, tā izraisa tikai ciešanas un postu.

Protams, ir svarīgi arī saprast: vai iespējams būt uzticīgam sev un reizē turpināt saņemt labas atzīmes un patikt cilvēkiem. Pieredze liecina, ka atbilde ir skaidrs un nepārprotams "jā"! Piecus, septiņus vai 14 gadus vecu bērnu apbrīno un novērtē par spēju rīkoties līdzsvaroti un pašpārliecināti. Meitenei pieaugot, iespējams, būs jāpiedzīvo dažu draugu novēršanās, varbūt tā rīkosies arī kāds no brāļiem vai māsām, vai partneriem. Tas būs viņu zaudējums. Būt iemīļotai un patikt citiem ir vienkārši. Būt mierā ar sevi un patikt sev ir daudz grūtāk. Iespējams, partnerim šķitīs, ka tagad būt kopā ir lielāks izaicinājums, jo vairs nebūs tik viegli kā toreiz, kad iepazināties, – tā ir viņa iespēja augt un uzlabot attiecības. Arī bērni sākumā varbūt būs mazliet apjukuši, taču drīz vien sāks māti apbrīnot un meklēs viņas padomu.

Lai izvairītos no pārlieku daudziem destruktīviem un enerģiju patērējošiem strīdiem, jāatceras, ka neviens nav vainojams pie šāda sievietes stāvokļa. Pārējie jau nav bijuši daudz gudrāki. Tiklīdz sievietei pirmo reizi rodas vajadzība uzlabot dzīves kvalitāti un veselību, viņa pati kļūst par to atbildīga. Un šī atbildība nav dalāma! Ieguvumu un zaudējumu izvērtēšana ir sievietes privilēģija un pirmais solis pretī sekmīgai vadības īstenošanai ģimenē."

Raksta tapšanā izmantota Jespera Jūla grāmata "Būt vadošajiem vilkiem. Mīlestības pilna vadība ģimenē" (izd. Zvaigzne ABC).