"Ja es spētu atbildēt, kāds ir labs pedagogs un kāds – nav, iespējams jau būtu izglītības ministre," jokojot saka Aizkraukles novada vidusskolas direktora vietniece Gunita Elksne. Viņa nedomā, ka kādam Latvijā ir atbilde uz šo jautājumu, taču 26 gadu pieredze skolā ļāvusi secināt, ka bērni jāmāca tā, lai viņi nejustu, ka mācās. Savukārt skolotājiem viņa iesaka censties atbrīvoties no teicamnieku sindroma un pieņemt, ka arī pedagogi drīkst kļūdīties.
Zemāk lasi Elksnes viedokli par skolotāja darba ikdienu, kas pilna pārsteigumiem, par to, kā var mācīt bērnus citādāk, un ko pati visu šo gadu laikā, strādājot par pedagogu, ir varējusi apgūt!
"Patiesībā varu teikt, ka esmu uzaugusi skolā, jo arī mana mamma bija skolotāja – sākotnēji pirmsskolas, pēc tam arī mūzikas skolotāja. Tas izveidoja manu priekšstatu par šo profesiju un būtībā noteica arī nākotnes izvēli. Man patiešām paveicās, jo bija ļoti labi skolotāji. Papildus tam visu ietekmēja arī mana mīlestība pret latviešu valodu un literatūru. Tā bija tik liela, ka pat matemātikas kontroldarba vietā skolā nodevu domrakstu par skaitļiem. Vēl jāatzīstas, ka biju maksimāliste un ļoti vēlējos, lai pilnīgi visas stundas ir ne tikai izglītojošas, bet arī aizraujošas. Devu solījumu sev un kādreizējai latviešu valodas skolotājai pieradīt, ka bērnus var mācīt arī citādāk. Tagad, kad 12 gadi aizvadīti Vīgantes pamatskolā kā latviešu valodas un literatūras skolotājai un vēl daudzi šajā pašā un arī skolas direktora vietnieces amatā Aizkraukles novada vidusskolā, varu teikt, ka esmu to pierādījusi un arī daudz iemācījusies.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
