Ieteikumi, kā palīdzēt no seksuālas vardarbības cietušam partnerim

Pagātnes seksuālā trauma nav šķērslis tikai cilvēkiem, kas tikko satikušies, bet arī ilglaicīgas attiecības var tikt traucētas, ja cietušajam tiek atgādināta sāpīga pieredze vai saspringts laiks viņu dzīvē. Spriedzi var izraisīt gan pieskārieni, gan kāds neapdomīgi pateikts vārds vai pat kāds cits ziņās vai citur izdzirdēts seksuālās vardarbības vai uzmākšanās stāsts.

Kad tas notiek, ir normāli, ka cilvēks jūtas apjucis vai bezpalīdzīgs. Taču viņa partneris var spēlēt lielu lomu cietušā atveseļošanās procesā, rezultātā attiecības var kļūt vēl ciešākas. Ja partnerim ir šāda negatīva pieredze, kas ietekmē jūsu kopīgo nākotni, šeit būs daži ieteikumi, kā vari viņam vai viņai palīdzēt tikt tam pāri.

Ja šo lasi, iespējams tava partnera pagātnes seksuālā trauma jau ir izraisījusi dažādus sarežģījumus jūsu attiecībās. Ja tomēr nē, neizdari priekšlaicīgus secinājumus, ka tā noteikti notiks.

''Daudzi cilvēki, uzzinot, ka kāds ir piedzīvojis seksuālu uzbrukumu vai traumu, pieņem, ka viņu dzīve ir izbojāta, ka viņi ir ievainoti,'' portālam ''Health'' stāsta Kristena Kārpentere, asociētā profesore psihiatrijā un Ohio Valsts universitātes Sieviešu veselības uzvedības Veksnera Medicīnas centra direktore. ''Taču tas neattiecas uz visiem: cilvēki ir ārkārtīgi izturīgi, un dažreiz viņi spēj pārdzīvot šīs briesmīgās pieredzes un kļūst spējīgi veidot veselīgas attiecības.''

Ja zini par vardarbību partnera pagātnē, iespējams, alksti uzzināt notikuma detaļas, bet ņem vērā, ka ir svarīgi, ka sarunu uzsāk cietušais partneris – tu nedrīksti pieņemt, ka zini, kā viņš vai viņa jūtas vai kā reaģēs kādā konkrētā situācijā.

Tev droši vien ir daudz jautājumu par partnera pagātnes pieredzi, kā arī, iespējams, tev ir spēcīgas izjūtas vai pat dusmas pret cilvēku, kas viņu sāpinājis. Tāpēc ir grūti dzirdēt stāstus par viņa sāpēm, tai pašā laikā gribas zināt, kas noticis, bet brīdī, kad tavs dzīvesbiedrs nolemj atvērties un dalīties savā stāstā, necenties pieķerties sīkām notikuma detaļām, portālā ''Health'' iesaka Kārpentere.
''Ir dabiski, ka gribas zināt, kas īsti notika, kas viņam to nodarīja, un ir grūti šādā situācijā apslāpēt ziņkārību, '' stāsta Kārpentere. ''Bet ļoti bieži cietušajiem var būt grūti izklāstīt notikumu detaļas, kuras ir mazsvarīgas viņa pašreizējā pieredzē: kā notikums viņu ietekmējis, un kā viņš vai viņa tagad jūtas attiecībā pret sevi.''

Tā vietā, lai uzmāktos savam partnerim ar jautājumiem par notikušo, dari viņam zināmu, ka vienmēr esi gatavs viņu uzklausīt. Un, ja viņam vai viņai ir grūti runāt par jebko, kas saistīts ar notikušo, var palīdzēt attiecību konsultants.

Savukārt psihoterapeits Andris Veselovskis atzīst, ka ar partneri, kura pagātnē ir šāda negatīva pieredze, par to jārunā ļoti uzmanīgi, sekojot partnera reakcijai. ''Lai partneris pastāsta tik daudz, cik viņš grib. Nevajag mudināt stāstīt detaļās, jo cilvēkam, daloties ar nepatīkamu pieredzi, var rasties visdažādākās emocionālās reakcijas – vainas sajūta, kauns, dusmas, bailes, tāpēc, lai cietušais notikušo var sākt pamazām pārdzīvot, viņam jāsniedz klātbūtnes sajūta. Kā arī jāatceras, ka emocionālās traumas dzīst ļoti lēni – iespējams, būs nepieciešami vairāki gadi, lai notikušo pārdzīvotu, tāpēc esiet pacietīgi.''

Seksuālās vardarbības vai uzmākšanās upuri dažkārt nezina, kur vērsties, vai arī ir pārāk apkaunoti vai traumatizēti, lai meklētu palīdzību pašu spēkiem. Gādīgs partneris var iedrošināt vai pat palīdzēt atrast nepieciešamo palīdzību.

''Daži cilvēki, īpaši, ja viņi dzīvo kopā ar savu partneri, iespējams, nelabprāt meklē palīdzību,'' saka Kārpentere. ''Viņiem pat varētu būt bail meklēt informāciju datorā, uztraucoties, ka kāds cits to ieraudzīs un uzzinās par notikušo.''

Vari palīdzēt, liekot savam partnerim saprast, ka viņam vai viņai nav nekā, no kā baidīties vai par ko kaunēties. Vari arī atrast veidus, kā palīdzēt garīgās veselības stāvokļa uzlabošanai un partnerim tos ieteikt. ''Ja tavam partnerim ir posttraumatiskā stresa sindroms (PTSS), tad ņemiet vērā, ka tas ir kaut kas, kas pats no sevis nepāriet,'' saka Kārpentere. ''Labās ziņas ir tādas, ka ir pieejamas efektīvas, uz pierādījumiem balstītas terapijas, kuras palīdz cilvēkiem atveseļoties.''

Seksuālās vardarbības upuriem ne vienmēr ir viegli piedāvāt palīdzību, taču Veselovskis uzsver, ka nevajag baidīties no partnera dažādām emocionālajām reakcijām, kādas iespējams izraisīt, palīdzību piedāvājot. ''Mīliet un pieņemiet cilvēku tādu, kāds viņš ir šajā brīdī, jo arī labu attiecību pieredze var pamazām mazināt negatīvas pieredzes sekas.'' Viņš arī atgādina, ka bieži cilvēki, kas cietuši no seksuālas vardarbības vai uzmākšanās, nespēj runāt par notikušo ar savu partneri. Šādā gadījumā vislabāk cietušajam runāt ar psihoterapeitu vai sava dzimuma draugu.

Piedāvā piedalīties terapiju sesijās kā pārim. Kopīgi apmeklējot psihiatra seansu, tu ne tikai spēsi sniegt mierinājumu un morālo atbalstu, kad viņai vai viņam tas būs nepieciešams, bet arī, iespējams, tev izveidosies labāka izpratne par viņas vai viņa situāciju.

Andris Veselovskis uzskata, ka cilvēkiem ar šādu negatīvu pieredzi parasti vieglāk ir runāt individuālajā terapijā, tāpēc nekādā gadījumā nedrīkst uzspiest kopīgu terapijas seansu, taču, ja cilvēks ir gatavs runāt pāru terapijā, to var darīt.

Bet atceries, ka izveseļošanās var nenotikt uzreiz. ''Daudz pāru atnāk uz terapiju un vēlas visu ātri atrisināt, taču tas tā nenotiek,'' portālā ''Health'' atklāj Mičiganas Universitātes psihiatrijas profesore Mišela Riba. ''Klausīšanās un izprašana ir pirmie soļi, lai saprastu, ka terapija ar laiku var būt ļoti dziedējoša.''

Taču tas nav personīgi. ''Tas ir par pacienta individuālo pieredzi un to, kā tas viņus ietekmē vēl šodien,'' stāsta Kārpentere, ''kas ir papildu iemesls censties būt pacietīgam.'' Pāru terapijas apmeklēšana var arī palīdzēt izvairīties no abu pušu jūtu aizskaršanas un izprast vienam otra vajadzības un raizes.

''Vardarbības upurim var būt bailes no jebkura veida attiecībām, kā arī var būt visdažādākās komunikācijas grūtības,'' norāda Veselovskis. Taču tev jāatceras, ka Tu neesi baiļu vai komunikācijas sarežģījumu izraisītājs, bet gan pārdzīvojuma izraisītā trauma ir tā, kas var radīt hronisku trauksmes sajūtu, depresiju, bailes vai kaunu.

Ja partnerim ir PTSS, tas var izraisīt traucējumus arī citās dzīves sfērās. ''Tas nav tikai par seksu, '' portālam ''Health'' stāsta doktore Rika. ''Tādas lietas kā iet uz sporta zāli, dzemdēt bērnus vai doties pie primārās aprūpes ārsta, var būt apgrūtinātas cilvēkam, kuru joprojām ietekmē trauma. Dzīvesbiedri var iemācīties atpazīt šīs pazīmes un noteikt, kad ar viņu partneri kaut kas nav kārtībā.''

Seksuālās vardarbības vai uzmākšanās upuri var baidīties no ķermeņa kontakta, no seksuālām attiecībām, arī pieskārieni var radīt trauksmes sajūtu, stāsta Veselovskis. ''Upura bailes no pieskārieniem ir saprotamas, taču, ilgstoši atrodoties drošībā – drošās attiecībās –, pie pieskārieniem var pamazām pierast, tos var sākt izbaudīt un bailes no tiem mazināsies.'' Viņš arī norāda, ka seksuālās vardarbības vai uzmākšanās upuriem var rasties hiperseksualitāte.

Pirms ar savu partneri pievēršaties dzimumdzīvei, iepriekš apspriediet, ko viņš vai viņa vēlas vai nevēlas darīt. Portālā ''Health'' Mičiganas Universitātes psihiatrijas profesore Mišela Riba stāsta, ka brīdī, kad viss izrunāts, vajag ļaut partnerim uzņemties vadību, atļaujot noteikt robežas. ''Katrs cilvēks ir citāds, un ne katrs traumas pārdzīvotājs vēlas viena un tā paša veida seksu,'' viņa saka, ''bet svarīgi ir pārliecināties, ka abi jūtas ērti visa procesa laikā.''

Tas nozīmē, pirms mēģināt kaut ko jaunu, saņemt piekrišanu no partnera un vērot, vai partnerī nav radušās atkāpšanās vai baiļu pazīmes. Un, ja tavs partneris jūtas slikti vai vēlas kontaktu pārtraukt, pajautā, ko vari darīt, lai palīdzētu. Dažiem cilvēkiem var būt nepieciešams laiks un vieta, lai pabūtu vienatnē, savukārt citi vēlas mierinājumu. ''Darot savam partnerim zināmu, ka pie tevis var vērsties jebkurā laikā un ar jebkuru jautājumu, liks viņam vai viņai justies saprastam un drošībā,'' saka Riba.

''Bieži cietušajiem ir raksturīga upura vai varmākas uzvedība, un cilvēks pats atkārtoti kļūst par seksuālas vardarbības upuri vai pats kļūst par varmāku,'' norāda Andris Veselovskis. ''Pagātnes brūces ir iespējams dziedēt, bet rētas paliks.''