Mamma neizpratnē par 'telefonu jūru' Māmiņdienas koncertā; psiholoģe skaidro rīcības motivāciju  (34)

"Es parasti nesūdzos publiski. Pabubinu vīram, kolēģei, mammai… taču nu šis mani ir apmulsinājis!

Vakar bija manas meitas (2 gadi un 2 mēneši) pirmais koncerts bērnudārzā. Viss skaisti un brīnišķīgi izplānots un izdomāts – bērni sapucēti, vecākiem iedotas papīra puķes, ar kurām piesegt seju, lai mazie nenobītos, mazuļi uzstājās kopā ar vecāku grupu, lai vieni paši nesabītos, samācījušies skaistas dziesmiņas un dejas. Sirdī viss kūsā un saviļņojumā gribas meitu ķert, grābt un mīlēt dziļi, dziļi.

Un tad... paceļas telefoni," raksta Monika.

"Ko jūs, mammas, darāt? Vai jūs vispār redzat savu bērnu un viņa sniegumu? Vai mums vispār ir cieņa pret savu bērnu, pret audzinātāju darbu, pret pārējiem vecākiem? Neko nevaru redzēt, jo priekšā telefonu jūra. Gribētos atzīmēt, ka lielākā daļa sabildēto fotogrāfiju un video tā arī nevienam netiks parādīti, tiks aizmirsti, pazudināti un nekalpos par atmiņām pat pēc pusgada, jo, būsim godīgi, lielākā daļa vairs pat fotogrāfijas neattīsta. Līdz ar to, arī pirmā asara par skaisto uzstāšanos ir zudusi.

Protams, es ļoti priecājos, ka man kā vecākam pēc tam vakarā ir iespēja noskatīties "atkārtojumā" to pašu dziesmu par spārītēm, jo video ielikts arī "WhatsApp" grupā. Priecājos, ka ir, ko omei pārsūtīt. Un tomēr – vai svarīgāk nav veltīt visu savu uzmanību sava mazuļa pirmajam koncertam?

Gribētos klusībā ieteikt bērnudārza personālam, lai nākamreiz, kad lūdz tālrunim izslēgt skaņu, palūdz arī telefonu atstāt somā. Vecākiem – sarunāt, varbūt ir kāds no vecākiem, kuram ir laba fotokamera, varbūt var safotografēt un tad atsūtīt visiem, kā vecajos laikos, kad nebija jāskatās telefonu ekrānos, bet varēja izbaudīt dzīvajā.

Vai esmu no kašķīgajiem vecākiem un neko nesaprotu, jo ir taču 21. gadsimts?" savas pārdomas noslēdz mamma.

Šādās situācijās vecāki iedalās divās grupās – viena daļa, kas izbauda koncertu un nefotografē katru sava bērna kustību, bet otra – dokumentē pilnīgi visu, ko dara viņu bērni, lai izvietotu sociālajos tīklos, savā viedoklī dalās klīniskā psiholoģe Inese Putniece. "Acīmredzot šādās te lielākās saiešanās ir skaidri redzams, ka tie, kuri tā nedara, pašlaik tiešām ir zināmā mazākumā šajā esošajā laikmetā.

Varbūt šiem vecākiem, kuri turpina filmēt un dokumentēt visu, ir kaut kāda nemitīga vajadzība piefiksēt gan sava bērna sasniegumus, gan izpausmes. Varbūt šiem vecākiem ir sajūta, ka, ja viņi to neizdarīs, nedokumentēs, tad tas viss pazudīs nebūtībā. Tā ir kaut kāda uzmācība – visu piefiksēt, jo tad tas būs apliecinājums, ka tas ir noticis.

Respektīvi - nevis es tikai to atcerēšos, ka man būs atmiņas par to, bet ka man noteikti tas ir jādokumentē, jo pretējā gadījumā tas aiziet nebūtībā. Tas daļēji, protams, ir patiesība, jo visu mēs apzināti aktīvajā atmiņā neturam, bet no otras puses tam ir šī pieskaņa, par to "kāpēc es to daru, kāds ir mērķis", " stāsta psiholoģe.

Psiholoģe Putniece min arī piemēru saistībā ar vecāku čatiem: "Ir vecāki, kuri nemitīgi dalās ar sava bērna sasniegumiem kopējā čatā, un ir vecāki, kuri patiešām piesārņo šo kopējo čatu ar to, kam tas vispār nav paredzēts. Un tad pārējiem rodas jautājums – vai tiešām tev nav neviena cita, kam to parādīt un pastāstīt, ja to visu ievieto grupiņas kopējā čatā?"

Nemitīga filmēšana un fotografēšana bērnudārza koncertos, psiholoģesprāt, ir kas līdzīgs. Kā to visu nofilmēt, kā parādīt – šādiem vecākiem ir iespējama neapzināta vēlme visu kontrolēt, jo "kad es pats būšu nofilmējis, es visu būšu redzējis", turklāt labākajā un sev vajadzīgajā veidā. Putniece arī piebilst, ka svarīgākais jautājums ir par to, vai tiešām viss ir jāfotografē un jāfilmē, gandrīz kā protokolā.

Runājot par bērna jūtām un reakciju, psiholoģe skaidro, ka bērni paši par sevi ir bezgala pacietīgi un pie ļoti daudz kā pierod. Tajā pašā laikā - bērns diez vai domā par to, ka viņa mamma viņu neredz, jo ir aizņemta fotografējot vai filmējot. Bērns ir uz skatuves vai priekšnesumā ar domu, ka viņš tāpat ir redzēts un tiek novērtēts. Pa lielam bērnam ir svarīga vecāka klātbūtne kā tāda, neatkarīgi no līdzās esošā telefona, un šādās situācijās tas ir sekundāri.

Tiešā veidā vecāku pārcenšanās fotografējot neko nenodara, bet, kā skaidro Putniece, svarīgāk ir tas, kas notiek ar šiem video un fotogrāfijām pēc tam, kur tās tiek izvietotas. Pat, ja tā nav sava bērnu robežu pārkāpšana, jāatceras, ka bērnam šādos gadījumos izvēles nav, jo viņš ir spiests pieņemt realitāti par vecāku izvēlēm. Pirmskolas vecuma bērni vēl jo vairāk neapzinās, vai šāda bilžu izvietošana bērnam pašam patīk vai nē, jo bērnam nav izveidojušies kritēriji, ar kuriem šādu rīcību vērtēt.

"Jautājums ir, protams, par to, cik lielā mērā vecāki apzinās, ka viņi tomēr kaut kādā veidā izmanto savus bērnus kā izkārtni, lai citiem palielītos," komentē Putniece. Beigās rodoties situācija, kad vecākam ir video un bildes, ko parādīt, kā viņa atvase dejo un skaita dzejoļus. Bet, kad jautā, ko viņš pats no visa ir redzējis, vecāks spēj vien atbildēt, ka neko daudz īsti uz vietas nav saskatījis, jo bijis aizņemts ar filmēšanu un fotografēšanu. Tas arī aiztur mirklīgās emocijas, jo mamma vai tētis koncentrējas uz attēla kvalitāti un kadrējumu, nevis pēc būtības ir kontaktā ar notiekošo. "Man gribētos uzsvērt, ka tas, protams, nav vienmēr un simtprocentīgi, neieslīgstot kategoriskos apgalvojumos, jo mēs vienmēr runājam par niansēm. Taču šādā piemērā telefons ir starpnieks starp mani un manām emocijām, nevis tikai starp mani un to, kas notiek, vai starp mani un manu bērnu," skaidro psiholoģe, uzsverot, ka tādā brīdī vecāks nevar pieslēgties savam emocionālajam pārdzīvojumam bērna priekšnesuma laikā. "Jāuzdod jautājums – kāpēc es te esmu atnācis – uztaisīt kadrus vai noskatīties sava bērna gatavoto priekšnesumu?"