Piecas meļu izmantotas frāzes, kas var liecināt par izdomātiem stāstiem

Tomēr arī meļi var būt ļoti dažādi. Kamēr vieni izmanto tautā sauktos baltos melus, lai aiztaupītu citiem pārdzīvojumus un sirdssāpes, citi aiz izdomātajiem stāstiem slēpj kompleksus un bailes. Vēl citus var dēvēt par patoloģiskajiem meļiem, vairāk par šiem cilvēkiem uzzini šajā rakstā. Savu fantāziju galaproduktus viņi citiem pasniedz kā vistīrāko un baltāko patiesību, nereti aizraujoties tik tālu, ka zudusi nosacītā līnija starp realitāti un izdomājumiem.

Lai meli noķertu nozieguma vietā, jābūt kritiskam klausītājam un sarunu biedram, komunikācijas laikā jāanalizē ne tikai otra sacītais, bet arī ķermeņa valoda un žesti. Vienmēr svarīgi pievērst uzmanību, ko stāsta cilvēka seja, cik saskaņots savās darbībās ir viss ķermenis, vai cilvēks nav sastindzis un, pats nemanot, neveic kādas nedabīgas kustības. Par dažādām citām niansēm, kas var palīdzēt cilvēku pieķert melos, uzzini šeit.

Kādā veidā viņiem bieži vien izdodas cilvēkiem likt noticēt savu iedomu stāstiem, lasi turpinājumā, kur minētas bieži izmantotas frāzes un psiholoģiski paņēmieni. Vērts gan piebilst, ka viņus var censties arī atmaskot, jo pārāk liela cenšanās pārliecināt arī vērtējama kā aizdomīga.

Cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ regulāri melo, nevēlas uzņemties vienpersonisku atbildību par kādu notikumu vai uzdevumu, tāpēc cenšas izvairīties no kļūšanas par galveno sarunas tematu. Lai izdotos pārliecināt citus par savu stāstu patiesumu, viņi identificē sevi kā grupas dalībnieku.

Arī tad, ja kāds beigu galā nonāk pie secinājuma, ka stāstītais bijis tikai sagudrojums, melis vienmēr var novelt vainu uz citiem vai aizbildināties ar pārprastu situāciju.

Cilvēks, kurš par visām varītēm otru grib pārliecināt ticēt savam stāstam, galveno faktu vai secinājumu sarunas laika uzsvērs pat vairākas reizes. Ja viņš redz, ka plāns īsti neizdodas, talkā tiek ņemtas frāzes, kas varētu palīdzēt salauzt ledu starp abiem. Zvērot vārdu patiesumu, viņi norāda uz savu godīgumu, liekot sarunu biedram vairāk uzticēties.

Ja stāsts ir patiess, cilvēks parasti necenšas par visām varītēm uzsvērt, ka ir godīgs (ja vien viņa darbs nav tev kaut ko pārdot – vairāk par to uzzini šeit). Šķiet pilnībā pašsaprotami, ka jebkurš cilvēks stāsta patiesību, nevis izklāsta izdomātus pieņēmumus, taču neuzmanīgs klausītājs var ātri iekrist meļu izmestajos tīklos, kuros tiek uzsvērts viņu godīgums.

Lai gan meļi, kuri savas taktikas jau ir labi noslīpējuši, zina, ka šāda patiesuma uzspiešana var būt aizdomīga, piemēram, patoloģiskajiem meļiem nereti šķiet, ka viņiem ir tikai viena iespēja likt otram sev noticēt, tāpēc viņi var ķerties arī pie šī paņēmiena.

Šajā rakstā eksperte izklāstījusi savu viedokli, kā atpazīt melus un meļus.

Ir grūti vai pavisam neiespējami atrast pilnībā perfektu cilvēku, tāpēc vārdi "nekad" un "vienmēr" tiek lietoti nevietā. Ik dienas cilvēki pieļauj kļūdas, notiek pārpratumi vai negaidītas situācijas, tāpēc pat viskārtīgākajam un uzticamākajam cilvēkam var gadīties kļūmes.

Taču meļi parasti negrib norādīt uz savām kļūdām, tāpēc aiz tādām frāzēm kā "Mēs vienmēr uzvaram" vai "Viņi nekad neierodas par vēlu" šie cilvēki cenšas noslēpt visas iespējamās neveiksmes. Ar šo vilinošo piedāvājumu viņi mēģina apmānīt cilvēkus, lai gan, racionāli paskatoties uz lietām, ir skaidrs, ka šādu solījumu izpildīt ir ļoti sarežģīti.

Starp citu, frāzes, kuras ietver šos vārdus, ir ieteicams vispār izslēgt no savām sarunām. Kā norādījusi psiholoģe Kristīne Maka, šie vārdi ieved strupceļos: "Un, galvenais, tie jau norāda uz nepatiesību. Piemēram, "tu vienmēr kliedz" ir nepatiesība, jo kaut vai tad, kad cilvēks guļ, viņš nekliedz. Vēl viens piemērs – "ar tevi neviens neko nevar sarunāt". Vai tiešām visi seši miljardi cilvēku ir mēģinājuši ar mani kaut ko sarunāt?" No kādām vēl frāzēm ieteicams izvairīties, lasi šeit.

Kā minēts iepriekš, meļi parasti savu izdomājumu stāstos cenšas turēties pēc iespējas tālāk no situācijām, kad viņi izrādījušies vainīgi. Pat tad, kad tiek pieķerti "nozieguma vietā", viņi nav gatavi padoties, tāpēc meklē variantus, kā vainu pārlikt uz citu pleciem. Katrai situācijai, kurā viņi izrādījušies vainīgi, ir skaidrojums, un lielākoties tas saistīts ar citu neizdarību vai muļķību.

Cilvēki, kuri ikdienā regulāri stāsta izdomas pilnus notikumus, nereti savu taisnošanos uzsāks pat pirms kāds būs uzdevis jautājumus par to, kas nogāja greizi. Saprotams, ka neviens nevēlas būt neveiksmīgu situāciju vaininieks vai galvenais neizdošanās iemesls, taču izmisīga vēlme sevi aizstāvēt itin visās situācijās uzskatāma par aizdomīgu.

Bieži vien meļu izdomājums var būt patiesi ticams, kas palīdz viņiem veiksmīgi tik cauri ar veselu ādu. Apkārtējo uzdevums ir jebkurus argumentus šādās situācijās vērtēt kritiski.

Kad cilvēks cenšas kādam izklāstīt nedzirdētu stāstu, viņš izmanto savas atmiņas par konkrēto notikumu. Taču atmiņas ar laiku var kļūt neskaidrākas, kā arī mainīties, tāpēc nereti stāstījumos var būt arī kādas nepilnības. Tomēr meļi parasti uzskata – lai pārliecinātu par izdomātā stāsta patiesumu, svarīgi uzsvērt vismazākās detaļas.

No vienas puses precīza stāstu pārzināšana patiešām var būt ļoti pārliecinoša, taču pārāk detalizēts izklāsts arī ir aizdomīgs. Piemēram, ja tiek stāstīts par sievieti, kura iegāja veikalā, meļi nereti liek klāt arī faktus par viņas jakas krāsu, žestiem, konkrētā notikuma datumu, precīzu laiku un tamlīdzīgi. Taču no otras – tas izklausās tā, it kā fakti būtu iekalti no galvas, kas patiesumam liek izkūpēt gaisā.

Tomēr iespējama ir arī otra galējība, kad stāsts ir tik aptuvens, ka ticamības klātbūtne ir vāji jūtama. Viņi centīsies atrunāties ar nogurumu vai detaļu nesvarīgumu, taču patiesībā tas tiek darīts, lai nedotu lieku informāciju, kas var viņus atmaskot.

Vairāk par pazīmēm, kas var liecināt – sarunu biedrs nav līdz galam patiess, lasi šajā rakstā.