Nelūgtie padomi. Kā nenokaitināt mammu, kad viņas bērns kritis histērijā  (2)

Psiholoģe Olga Karčevskaja portālā "Goodhouse" skaidro, kā līdzcilvēkiem vajadzētu reaģēt, sabiedriskā vietā redzot kādu mazuli, kura histērija arī viņa vecākus draud novest tādā pašā stāvoklī.

Tā vienkārši ir bērna galvas smadzeņu nenobriešana – mazie cilvēkbērni piedzimst nenobrieduši, un viņiem nepieciešams ne mazums laika, lai apgūtu visas ķermeņa funkcijas un psihi, tostarp spēju tikt galā ar lielu daudzumu dažādiem ienākošiem signāliem un sarežģītām emocijām.

Histērija ir novecojis un stigmatizējošs vārds, it kā lai bērnus padarītu vainīgus par to, ka viņiem ir grūti. Šajā procesā nav nekādas demonstrēšanas, manipulēšanas vai jebkas cits, izņemot nespēju citādākā veidā tikt galā ar frustrāciju. Bērni tādā veidā atbrīvojas no sakāpinātās spriedzes, kuras, ja tā netiks izrādīta, var somatizēties – "ieiet ķermenī" un atgriezties psihisku saslimšanu veidā, var parādīties enurēze, nervu tiki un ekzēmas, vai arī pāraugt agresijā – pret vecākiem, pret daudz vājāko, piemēram, kaķi, vai arī vērsties pret pašu bērnu – tad viņš nodara kaitējumu pats sev. Bērns vētraini izrāda emocijas – un tas ir labi, tas nozīmē, ka viņš jūtas pietiekami droši, lai nomestu stresu daudz ekoloģiskākā veidā.

Jo "ērtāk" bērnam, jo, iespējams, pieaugušo dzīvē viņam būs vairāk problēmu. Te var atcerēties par temperamenta atšķirībām – flegmatiski bērni lielāko daļu laika ir mierīgi, holēriķiem šajā jomā ir grūtāk par visiem pārējiem – viņus burtiski plēš uz pusēm pretrunīgās jūtas un vēlmes. Bet jebkura temperamenta bērni vēlas sagaidīt neatkarību pašizteiksmē (ieskaitot nosacīti negatīvu emociju spektra izpausmi), pārliecību, ka viņus nesodīs un viņiem netiks liegta vecāku mīlestība "sliktu" jūtu dēļ. Tā dēvētie "bērni-dāvanas" – kuriem nav nekādu īpatnību attīstībā, neirotipiski, ar normālu jūtības pakāpi (atšķirībā no īpaši jūtīgajiem), ar pakļāvīgu raksturu un tie, kuri spēj paši sevi nodarbināt, – spēj bez dresūras gulēt savā gultiņā un klusiņām spēlēties paši ar sevi – tie visticamāk ir noteikumu izņēmumi, aptuveni tāds pats retums, kā vinnēt loterijā. Daudz ticamāk, ka mazs bērns būs prasīgs un skaļš, un vecākiem nāksies viņu vai nu lauzt, padarot to ērtu sev, vai arī kaut kā pielāgoties šādas personības ienākšanai līdz šim klusajā mājā. Bērni, kuru personības ērtuma labad tiek lauztas, izaug traumatizēti, un tas var izpausties ļoti dažādi. Tie var rīkot nemierus vai arī būt bez iniciatīvas – jo bērnībā jau ir ieaudzināta bezpalīdzība. Nemiera cēlāji var būt ar destruktīvu uzvedību, bet otrie – bez pašiniciatīvas – pie mammas brunčiem turēsies līdz 40 gadu vecumam (un pat ilgāk).

Zāle ir zaļa, debesis – zilas, bērni raud un kliedz, kad viņiem kaut kas nepatīk. Vētraina jūtu izpaušana pirmsskolas vecuma bērniem jebkurā gadījumā ir absolūta norma. Jā, jā, un arī puikas raud!

Vecāks (visbiežāk tā tomēr ir mamma) situācijā, kad viņa bērns atrodas nekontrolētā stāvoklī, visticamāk, jūtas bezspēcīgs un neziņā, padomi viņu tikai kaitina, viņš dotu priekšroku, lai tas viss noritētu bez svešiem cilvēkiem.

Ja tomēr tu vēlies kaut ko pateikt, tad saki, lūk, kādu no tālākajiem padomiem – tie nepielej eļļu ugunij, bet gluži pretēji – liesmu var nedaudz apslāpēt. Šiem taviem padomiem jābūt īsiem – jo tev taču nepietiks laika kaut ko pateikt, kamēr bērns no jauna plaušās ievelk gaisu, lai turpinātu aurot. Padomiem jābūt tādiem, lai izteiktu sapratni un centienus sadalīt ar šo mammu viņas slodzi.

Visticamāk, mamma raudzīsies apkārt, meklējot apkārtējos kādus vērtīgus viedokļus, tad var notvert viņas skatienu un pagūt izteikt savu atbalstu.

– Mazais...

Ja tu mammai jūti līdzi, pasaki šo vārdu, tā tu viņai liksi noprast, ka redzi, cik viņai ir grūti – mazi bērni bieži tā uzvedas. Tā ir raksturīgi maziem bērniem. Un tu viņu šajā brīdī saproti – mammas priekšā nav viens briesmonis, kurš vēlas apēst viņas dvēseli, bet tikai mazs cilvēciņš ar nenobriedušām smadzenēm, kuras netiek galā ar tajās ienākušo milzu daudzumu signālu.

"Tas ir sarežģīts vecums" – ar sapratni izteikta frāze

Tā tu mammai liksi nojaust, ka šādā situācijā pabijuši visi vecāki, ka tu redzi un atzīsti viņas jūtas šajā sakarā un pat nedaudz dali tās kopā ar viņu parasti tas histērijā esošā bērna vecākam sniedz nelielu mierinājumu. Zināt, ka tu tagad neesi viens, kas pieredz šādu situāciju, ka blakus ir kāds liecinieks un atzīst, kā arī redz, ka neviens tevi neuzskata par sliktu māti vai tēvu, kurš nav spējīgs nomierināt mazo dumpinieku – tas ir atvieglojums.

"Es jums varu kā palīdzēt?"

Diezin vai tu spēsi tikt galā ar bērna histēriju, bet tu vari piedāvāt padzerties ūdeni, iedot salveti, paturēt šīs mammas smagās iepirkumu somas, palīdzēt citu bērnu aiz rokas pavest maliņā – daudz mierīgākā vietā, kamēr vecāks uz rokām nes savu mazo histērijas taisītāju, vai arī ko citu, atkarībā no situācijas. Un ar izpratni attiekties pret atteikumu – tas ir normāli – negribēt pieņemt svešinieku palīdzību.

Neesi uzstājīgs. Ja bērna vecāks ar tevi nerod acu kontaktu un nereaģē uz tavām replikām, vienkārši paej garām. Tātad tava iesaiste nav vēlama.

Necenties bērna uzmanību novirzīt ar saldumiem vai rotaļlietu, ja neesi gatavs to uzdāvināt. Varbūt bērnam ir cukura diabēts vai, iespējams, šajā ģimenē bērniem cukurs netiek dots, vai viņam māca, ka no svešiniekiem nevar ņemt saldumus – iemeslu var būt daudz. Jebkurā gadījumā nekad nebūs par lieku pavaicāt, vai bērnam var dot konfekti, bet vēl labāk to parādīt ar žestu, nepievēršot bērna uzmanību. Ja vēlies bērna uzmanību novirzīt ar rotaļlietu, bet neesi to gatavs bērnam uzdāvināt, tādā gadījumā var tikt izprovocēts atkārtots skandāls, un tad labāk tā nedarīt.

Neaiztiec svešu bērnu bez viņa vecāku atļaujas. Nekad nesadusmo vecākus, kā cilvēki, kuri skaras klāt viņu bērniem: ja bērnam nedraud nāves briesmas (viņš nestāv kraujas malā, neskrien zem automašīnas utt.), vienkārši neaiztiec viņu.

Nesniedz morāli novecojušus un muļķīgus padomus un komentārus. "Tagad tevi policija savāks", "Zēni neraud", "Ja nepārtrauksi raudāt, nāksi man līdzi", "Ko tu trokšņo, cilvēkiem traucē, tagad, lūk, tā tante tevi sarās" – šāda veida frāžu sarakstu var papildināt vēl un vēl.

Ko atbildēt uz šādiem komentāriem:

Atceries, ka mazu bērnu mammas ir viena no visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, viņas itin visur apber nelūgtiem padomiem un agresīviem komentāriem, viņas ļoti maz un slikti guļ, visbiežāk ir fiziski un emocionāli iztukšotas, un jebkurš neapdomīgs vārds, īpaši, ja tas pateikts jau tā saspringtā brīdī, var būt pēdējā pilīte pirms patiešām kaut kā slikta... iejaucies tikai tad, ja tev ir psiholoģisks resurss un spēja situāciju nolīdzināt. Bet mazo skandālistu vecākiem jāapbruņojas ar okeāna lieluma pacietību.