Izlietu ūdeni sasmelsi? Kas notiek attiecībās pēc sānsoļa veikšanas  (1)

Utināns norāda, ka viens no iemesliem, kāpēc attiecībās rodas neuzticība, ir aizvainojumu sakrāšanās: "Apkārtnē parādās kāds cits cilvēks, kurš ir mīļš, maigs, saprotošs un saka tikai komplimentus un nesaka nevienu kritisku vārdu." Piedevām, ja ir cietusi pāra dzimumdzīve, attīstījušies savstarpēji aizvainojumi un konflikti, sānsolis var nebūt vien emocionāls sakars, bet arī seksuāls. Tomēr ne vienmēr ar krāpšanu ir jāsaista fizisks kontakts aiz partnera muguras. "Citreiz tā ir tikai tāda sarakstīšanās un sūdzēšanās par savu partneri, kurš ir agresīvs un greizsirdīgs. Savukārt partneris, atrodot šo saraksti, uztver to kā, piemēram, emocionālo neuzticību," skaidro psihoterapeits.

Taujāts par to, kas notiek pēc krāpšanas, Utināns stāsta, ka tas atkarīgs no pāra emocionālās advancētības jeb attīstības, kā arī emocionālās inteliģences un morāles. "Ir cilvēki, kas saka – viss, ja neuzticība ir, tad attiecībām beigas," norāda psihoterapeits, "pie tā diezgan stingri pastāv. Ir cilvēki, kas tā kā turpina dzīvot šajās attiecībās, bet ir tāds dziļš aizvainojums un veidojas neuzticība pret partneri."

Sānsoļa gadījumā neskaitāmiem pāriem attiecības būtiski pasliktinās, taču nav vēlmes šķirt savienību dažādu iemeslu dēļ. Utināns kā piemēru min šķiršanās trauksmi un sava veida atkarību no partnera. Tāpat daudzi izvēlas palikt attiecībās bērnu dēļ, kas ir vēl viens arguments, lai nešķirtos. Psihoterapeits nosauc arī mazliet advancētākus pārus, kas spēj izrunāties, piemēram, pāru terapijā vai pašu spēkiem, atrisinot šāda veida samilzušās problēmas.

Savukārt tam, lai pāris spētu izrunāt sānsoļa nesaskaņas, ir vajadzīga augsta sapratne un advancētība. Pretēja pozīcija advancētībai – neuzticības gadījumā tiek vainots tikai un vienīgi partneris jeb tas, kurš sānsoli veicis. "Tātad viņš ir nelietis. Partnerim jālūdzas, un citi arī tā dara – rāpo uz ceļiem, lūdz piedošanu, zvēr kaut ko. Bet advancētība ir, kad cilvēks spēj analizēt arī savu ieguldījumu," skaidro Utināns.

Psihoterapeits uzsver, ka būtiski nodalīt – iemeslu analīze, piemēram, kāds ir mans ieguldījums, kāpēc attiecībās radusies neuzticība, nav tas pats, kas vainot sevi. Piemēram, frāze: "Es esmu slikta sieva vai vīrs" – tā nav sevis analīze, bet gan neproduktīva darbība. Tāpēc arī psihoterapijās tiek strādāts, lai sevis vainošanu samazinātu vai izslēgtu pilnībā. Iemeslu analīzei būtu pieslēdzas kritiskajai domāšanai, piemēram, kādi ir mani ieguldījumi attiecībās, varbūt es pārāk "zāģēju" savu partneri, un viņš tāpēc meklē mīlestību citur, varbūt esmu bijusi pārāk auksta pret partneri – neesmu izrādījusi uzmanību.

Vēl citās situācijās partneris ir vēlējies tādus seksuālo attiecību veidus, kādus otrs nav bijis gatavs dot. Ja tas iepriekš nav bijis izrunāts, vajadzība var tikt apmierināta citur. Lai kā arī būtu, šie un citi aizvainojumi sakrājas. "Tur, kur ir ģimenes konflikti, aizvainojuma lielākais slazds ir tāds, ka katrs sevi uzskata par cietēju, otru par slikto. Otrs savukārt sevi uzskata par cietušo šajās attiecībās, bet to pirmo par slikto. Nevienai pusei nav empātijas pret otru pusi," atklāj Utināns, "redz tikai sevi kā cietušo, nevis, ka partneris arī ir izmisis." Psihoterapeits skaidro, ka tie, kam ir advancētāka pozīcija, sāk analizēt savu ieguldījumu un domā kā mainīties: "Bez izmaiņām nekādi zvēresti daudz ko nedos. Tas nozīmē, ka mēs sapratām, kas pietrūka, piemēram, partnerim manis dēļ un kas man pietrūkst no partnera."

Nereti tie, kas uz savas ādas izjutuši partnera sānsoli, pieņem lēmumu atriebties un darīt tieši tāpat. Tomēr psihoterapeits norāda, ka šāds lēmums var sagādāt vien īstermiņa baudu, kā arī atriebības ideja rodas no aizvainojuma: "Jāsaprot, ka aizvainojumam ir trīs galvenās uzvedības programmas. Viena programma ir vienkārši ierauties sevī un distancēties, slēpt informāciju un noklusēt. Otra ir pieslēgt klāt agresiju un visu laiku partneri kritizēt un zāģēt. Trešā ir atriebties."

Psihoterapeits dalās arī savā pieredzē, kur viņam pāru terapijā bijuši tādi pāri, kuri viens otru pieķēruši neuzticībā, taču nevēlas analizēt paša darīto, bet gan turpina vainot otru. "Kaut gan no tādas loģikas puses vajadzētu abiem apklust – ko tu pārmet partnerim, ja tevi pašu pieķēra? Bet tas nemaz nedarbojas kā tāds īpašs arguments. Tas, ka mani pieķēra – slikti, bet partnerim jābūt uzticīgam," situāciju, kā pāri bieži uzskata terapiju laikā, izklāsta Utināns.

Visu raidījumu par krāpšanas tēmu skaties šeit.