Septiņas stratēģijas cīņā par kārtības ieviešanu rotaļlietu plauktā un bērnistabā

Lūk, portāls "The Village" apkopojis to vecāku ieteikumus, kuriem izdevies savus bērnus pieradināt pie kārtības! Un šos padomus komentē psihologs Aleksandrs Pokriškins.

Kāda ir būtība? Nav kārtības – nav normālas iespējas rotaļāties. Bērnam ir plaukts, kurā tiiek izkārtots minimāls rotaļlietu skaits: tikai tās, ar kurām bērns patlaban spēlējas un tikai tik daudz, cik bērns pats var savākt. Pārējās mantas glabājas kaut kur citur, kastēs uz balkona vai citā, bērnam nepieejamā vietā. Periodiski vecāki nomaina daļu rotaļlietu no "noliktavas" ar tām, kuras jau ir plauktā.

Psihologa domas

Ideja par rotaļlietu daudzuma ierobežošanu man šķiet atbalstāma. Turklāt šī pieeja derēs dažādu vecumu bērniem. Jo mazāks bērns, jo sarežģītāk viņam koncentrēties un starp lielu daudzumu mantām atrast sev kaut ko interesējošu. Kad apkārt viss ir izbārstīts, bērni samulst: viņiem ir sarežģīti izdomāt kādu vienu rotaļu un sākt spēlēties. Viņi nodarbojas vien ar apkārtējo priekšmetu pārvietošanu.

Galvenais šādas pieejas pluss – bērnam ir viegli mācīties salikt visas mantas pa vietām. Istabā rotaļlietām ir konkrēta vieta – kastes vai plaukti, bērns skaidri zina, kā viss ir organizēts. Tomēr kaut kādā brīdī ir jāsāk vienoties ar bērnu. Ir jau viegli pēc saviem ieskatiem bērnam noņemt mantas, taču trīs, piecus gadus vecs bērns jau atceras, ka viņam ir roboti, mašīnas, un nevēlas tās atdot. Tās ir viņa rotaļlietas. Ir svarīgi padomāt, kā šo jautājumu ar bērnu apspriest, un vienoties par mantu apmaiņu.

Kāda ir šīs metodes būtība? Vienīgais reālais veids, kā uzturēt kārtību – personīgais piemērs. Ir bezjēdzīgi bērnu radināt pie kārtības, ja mammas lietas mētājas pa visu māju. Mazi bērni tikai skatās, uzkrāj vizuālo pieredzi. Paies ne mazums laika, kamēr bērns sāks atdarināt, pieslēgties procesam un palīdzēt, bet tā diena pienāks, ja visu darīs pareizi un bez uzspiešanas.

Kārtības sajūtu bērns apgūst līdz trīs gadu vecumam. Tiklīdz viņš iemācās staigāt, bērns ir jāmāca aiz sevis visu savākt. Sākumā kopā ar mammu, pēc tam patstāvīgi salikt mantas, aiznest tās pa savām vietām. Pēc rotaļāšanās viss ir jāsavāc uzreiz, draudzīgi paskaidrojot, kāpēc. Pirms sākt jaunu rotaļu, vienmēr pa vietām jāsaliek citas rotaļlietas, ar kurām bērns tikko paspēlējies.

Psihologa domas

Piekrītu, ka tas ir svarīgi. Ja vecāki vēlas, lai bērns uzturētu kārtību savā istabā, un viņiem tas ir svarīgi, tad, protams, nevajag gaidīt, ka tas izveidosies pats. Šis ir noteikums, kuru bērns mācās, tas ir ieradums, kuru vecākiem viņam jāpalīdz apgūt. Cita lieta, ka bērns līdz trīs gadu vecumam ne vienmēr var pilnvērtīgi paveikt doto uzdevumu un aiznest rotaļlietas pa savām vietām. Tas ir jāņem vērā, jo te ir visai viegli pārkāpt robežu starp bērns iesaistīšanu kārtības nodrošināšanā un stingrību – ideju par to, ka tas ir bērna pienākums. Tā tas nav. Vecākiem ir jāņem vērā maza bērna vecums un jāsaprot, vai viņš spēj tikt galā ar šo uzdevumu. Esmu pārliecināts, – ja bērns ir jaunāks par trim gadiem un uz grīdas ir izbēris mantu kaudzi, kārtību ieviest viņam ir ļoti sarežģīti: viņš piekusīs ātrāk, nekā izmētātās mantas tiks savāktas. Tāpēc, protams, bērnam ir nepieciešama palīdzība.

Vai stratēģija strādā? Līdz trīs gadu vecumam diezin vai.

Kāda ir būtība? Mamma aizver acis un skaita līdz 20. Pa to laiku bērnam istaba jāsaved ideālā kārtībā. Mamma ar aizvērtām acīm ienāk bērnistabā, atver acis un patiesā izbrīnā saka: "Kāda kārtība! Kāds man ir pieaudzis bērns! Visu pats var izdarīt!" Un bērns ļoti lepojas ar sevi.

Psihologa domas

Šis lieliski darbojas, lai bērnu iepazīstinātu ar kārtošanas darbiem, ieinteresētu vai motivētu papildus. Ir svarīgi pamanīt, cik lielā mērā tas ir patīkami tavam bērnam. Kāds tā "rotaļāsies" katru dienu, un tā patiešām ir laba spēle, kas liek pabrīnīties: kur tad palikušas visas rotaļlietas, kā tad tā?

Man šķiet, ka daudziem bērniem šī metode būs patīkamāka un vieglāka, nekā stingrā pedagoģiskā balsī "audzināt" negatīvā nozīmē: "Nu, ātri visu savāc!" Taču katru reizi diezin vai šī stratēģija iedarbosies. Kārtība tomēr jānodrošina katru dienu – cik gan bieži var brīnīties? Kādā brīdī bērnam tas apniks, un tad būtu labi, lai tev būtu vēl citi noteikumi un veidi, kā aizraut bērnu.

Vai stratēģija darbojas? Laiku pa laikam, jā.

Psihologa domas

Šī ir ierasta un daudziem pazīstama metode vēl no pašu bērnības, kas patiešām īsā perspektīvā var sniegt rezultātus. Rīkojoties taktiski, mēs varam bērnam piedraudēt izmest visas rotaļlietas: bērns mums tic, viņš to uztver nopietni. Draudu izpildīšana daudzus biedē, un bērni patiešām sākt kārtot mantas. Bet šī jautājums cena ir bērna stress. Tajā brīdī bērns saskaras ar vecāku neparedzamību. Pat ja mamma vai tētis cenšas rīkoties konsekventi, vienalga katru dienu cilvēki mantas neizmet. Un ir ļoti sarežģīti izdomāt precīzus kritērijus, tieši kādos gadījumos šīs rotaļlietas dodas uz miskasti. Bērnam nav saprotams – izmetīs vai neizmetīs mantas, nekonsekvences līmenis tikai pieaug. Tā rezultātā bērni piedzīvo emocionālo spriedzi, kuru nekādi nevar nosaukt par vērtīgu. Neraugoties uz to, ka vecāki pie šīs metodes ir pieraduši, un tā patiešām darbojas, tas ir liels risks. Šī ir kaitīga metode, kuru es kā psihologs nevaru rekomendēt: pastāv risks, ka bērnam var rasties daudz nopietnākas sekas.

Metodes iedarbība? Nestrādā, un stratēģija ir galēji bīstama bērna psihei.

Psihologa domas

Bieži bērniem nepietiek savas personīgās abstraktās domāšanas, lai sapratu, kā nekārtība traucē citiem cilvēkiem un kādi ir plusi, kad rotaļlietas stāv savās vietās. Šādās situācijās ir labi, ja tu izmantosi valodu, kas maksimāli pietuvināta bērna vecumam – piemeklē vienkāršus vārdus un paskaidro vēl saprotamāk: "man nav ērti", "tā mani traucē" nevis abstraktos formulējumos – "mantas izmētā netīreļi". Pastāstīt pasakas un lasīt grāmatas, kas veltītas šai tematikai, – ir lieliski. Šis veids ieekonomēs laiku un nervus: nerāties nekārtības dēļ, bet izdarīt tā, lai visiem būtu labi.

Metode darbojas? Visticamāk, ka jā.

Psihologa domas

Vai atļaut bērnam dzīvot radošā nekārtībā? Tas atkarīgs no tā, vai tā būs komfortabli dzīvot vecākiem. Atkal jau, tas var būt visai nedroši arī pašam bērnam un citiem ģimenes locekļiem: uz grīdas guļošām rotaļlietām var uzkāpt ar kailu pēdu un iegūt traumu vai vienkārši tādā veidā mantas salauzt.

Ģimenei ir jāatrod atbilde uz jautājumu, kā radošā nekārtība tiks organizēta: ja rotaļlieta ilgi guļ uz grīdas, mājās krājas putekļi, tad tomēr kādā brīdī mantas taču vajadzēs savākt? Ja atbilde ir – radošais bardaks, protams, tad tas ir iespējams. Taču, ja mēs to atļaujam, bet pēc tam jūtamies nekomfortabli, tad ir iemesls pameklēt citus noteikumus.

Metode darbojas? Visticamāk, ka nē.

Psihologa domas

Šī ir atbalstāma mūsdienu pieeja. Bieži bērniem ir grūti savākt mantas, jo to uzglabāšanas sistēma nav pārdomāta, tai jābūt bērnam ērtai. Jaunāka vecuma bērniem var piedāvāt visai vienkāršu variantu: vairākas tvertnes, kur mantas var likt, neievērojot īpašu kārtību. Ja bērns jau viegli tiek galā ar rotaļlietu savākšanu kopumā, var pāriet uz nedaudz precīzāku to šķirošanu.

Uz kastēm var uzlikt norādes – te atrodas zīmējumi vai uzlīmes, te – mazās rotaļlietas, tur vēl kas cits, lai būtu skaidrs, kur ko likt. Tas bērniem palīdz orientēties un atvieglos arī rotaļlietu meklēšanu. Pārdomāta mantu uzglabāšana ir labs risinājums arī vecākiem, kuriem nekārtība rada diskomfortu.

Vai metode darbojas? Jā!