Vai pastāv pareizais brīdis, kad plānot bērnu? Trīs sev uzdodami kontroljautājumi  (2)

Par tēmu liek aizdomāties psihologi portālā "Psychologies", piedāvājot iepazīties gan ar reālām pieredzēm, gan sniedzot dažus padomus, kas, iespējams, tev palīdzētu pieņemt vai atlikt svarīgo lēmumu.

Elīza, bioloģe no Florences par šo jautājumu nedomāja ilgi: "No vienas puses, mūsu lēmums varētu šķist neprātīgs, bet mums tas bija ļoti gudrs. Mums parādījās bērns, lai gan nevienam no mums nebija darba. Psiholoģiski tas bija pareizākais brīdis, un es zinu, – ja mēs par to sāktu domāt, mēs to neizdarītu..." Un, lūk, 25 gadu vecumā, vēl mācoties institūtā, Elīza pieņēma lēmumu. Tagad viņa ir laimīga mamma, bet viņas dēlam Roko ir jau pusotrs gads.

40 gadus vecā Marija, producente no Milānas vēl joprojām gaida savus ideālos apstākļus: "Es vienmēr esmu vēlējusies bērnu, bet ideālās situācijas, kas ļautu man ar pārliecību pieņemt šādu lēmumu, vēl nav bijis. Un jo tālāk, jo vairāk es baidos, ka būs par vēlu".

Vai pastāv šis ideālais laiks, lai laistu pasaulē bērnu? Un, ja, jā, kā to noteikt? Pirmais iespējamais ceļš lēmuma pieņemšanā ir saprast, vai tu esi spējīgs mīlēt, norāda psihologi.

"Kad sieviete jūt vēlmi laist pasaulē bērnu, viņai jāsaprot, ka šis bērns nebūs "viņas", bet atsevišķs cilvēks, vienīgais tāds, kurš pa savam plānos savu dzīvi," uzsver psiholoģe Klaudio Rizē no Milānas Universitātes.

Koncepcija, kuru atbalsta Rizē, sākumā radusies no Tibetas medicīnas, kurā cenšas notvert brīdi, kad bērns no savas "pasaules" redz nākamos vecākus un lūdz viņus vest uz savu pasauli. Grūtniecības laikā pāris fantazē par to, kāds "ideālais" bērns, kas atbilst viņu gaidām, viņiem ir izdevies ("cerēsim, ka viņam būs tavas acis un viņš būs tikpat gudrs...").

Šāda veida fantāzijas ir pilnīgi dabiskas. "Kad bērns nāk pasaulē, viņa vecāki bieži jūtas vīlušies. Jo viņi taču mazuli idealizēja, iedomājās viņa izskatu, katrs paļāvās uz savu individualitāti. Tā vietā, lai apzinātos, vai viņi ir gatavi ieviest jaunu dzīvi, kurā būs sava nozīme, personīgais ceļš," skaidro Rizē. Sanāk, ka dažreiz, pat neraugoties uz labvēlīgajiem apstākļiem, šis brīdis izrādās nepiemērots.

Sievietēm, kuras dzemdējušas jaunībā, bērns kļūst par personības pieaugšanas veidu. Tieši tā arī notika ar Rozu, kura 29 gadu vecumā sajuta, kā viņai rodas "parāds" laist pasaulē bērnu. Tajā brīdī viņa bija precēta, karjera gāja uz augšu, un viņai šķita, ka bērns ir tieši tas mazais puzles gabaliņš, kura pietrūkst pilnīgai dzīves ainai.

"Līdzīgās situācijās bērns kļūst par sociālu ikonu mājai pie jūras vai jaunai automašīnai, kas laika gaitā riskē zaudēt savu vērtību," skaidro psihoterapeite Laura Kalabrezi. "Rozas mātes loma līdz šim rāda problēmu: viņa mēģina manevrēt starp autiņu un bērna raudu nicināšanu un vainas sajūtu par to, ka viņa sevi nejūt kā mīlošu māti. Bērns "notver" šo patiesuma un dabiskuma trūkumu un tāpēc kļūst nervozs un nevadāms. Sieviete ir gatava kļūt par māti, kad ir gatava nopietnām pārmaiņām, un šī sajūta var atnākt jebkurā vecumā," uzsver speciāliste.

Ada, sabiedrisko attiecību speciāliste, šādu sajūtu piedzīvoja 34 gadu vecumā, pēc desmit laulībā pavadītiem gadiem. "Tikai tad mūsu ciešajā savienībā ar vīru es varēju iekļaut kādu trešo," saka Ada. Taču šāda skaidrība nepiemīt nebūt ne visiem, un visbiežāk cilvēki cenšas likt akcentus uz ārējiem apstākļiem. Tātad jautājums ir šāds: labāk radīt bērnu uzreiz vai jau pēc tam, kad ir izveidota karjera?

"Sievietēm, kuras dzemdē jaunībā, bērns kļūst par savdabīgu personīgā brieduma veidu, savukārt sievietes, kas vēlāk pieņem lēmumus par bērnu, var izmantot iegūtās prasmes," turpina Kalabrezi. "Šis ir brīdis, kas dažām sievietēm var arī nepienākt. Tomēr tas nenozīmē, ka sieviete nespēj veiksmīgi pašrealizēties," saka speciāliste.

Psihologs Enriko de Santkiss no Milānas norāda, ka "ideālie apstākļi ir tad, kad sieviete ir attīstījusi sevī spēju saprast, kas nepieciešams bērnam". Citi savukārt runā par to, ka noteiktā brīdī tiek piedzīvota "fiziska vēlēšanās dzemdēt bērnu, lai būtu liels puncis un barot ar krūti", tā skaidro 43 gadus vecā Lučija, režisore no Bari, kurai ir divi bērni – Luka un Alesio (14 un astoņus gadus veci).

Un tomēr: vai mūsdienu sieviete atļaus sev vēlēties bērnu, neņemot vērā reālu pieredzi, vai, pretēji – darbu, attiecību stabilitāti – elementus, kurus nevajadzētu nenovērtēt?

Verēnai Šmīdei, vecmātei un grāmatas "Nāk pasaulē un atnest gaismu" autorei iemīlēšanās, karjera, klātbūtne mājās vai prombūtne – tas viss ir svarīgs. Bet galvenais stimuls ir kas cits: "Pat tad, kad ārējie apstākļi ir nelabvēlīgi, ļoti spēcīga vēlme pēc bērna palīdz pārvarēt šīs ārējās grūtības. Mūsu vecmāmiņas ir teikušas: "Katrs bērns pasaulē nāk ar maizes kukuli padusē". Beigu beigās viņš vienmēr pasaulē atrod savu vietu un palīdz vecākiem."

31 gadu vecajai Izai, menedžerei no Verčelli bērns nebija plānots: "Mums tikko, tikko kā sākās romāns, un neviens no mums bērnu negribēja. Tomēr bērns mums atvēra jaunu ceļu, tas bija nopietns izaugsmes brīdis".

"Rezultātā pēc pārdzīvotās grūtniecības mainās praktiski viss. Bērns piedzimst agri vai vēlu, bijis viņš plānots vai nē, tas vienmēr ir labi. Pareizais brīdis ir iekšējie apstākļi, lai atklātu sevi un spētu radīt vidi jaunajam cilvēkam."

1. Vai uz manu vēlmi laist pasaulē bērnu ietekmi atstāj sociālie noteikumi? Vai es jūtu spiedienu no vecākiem ("viņi vēlas redzēt mani kā māti) , vai man ir vēlme atdarināt draudzenes ("cik gan lieliski Paola izskatās ar savu mazuli, tikpat gaišu, kā viņa pati") vai tā ir nepieciešamība iespējami pietuvināties ideālā modeļa tēlam ("es, viņš un laimīgs mazulis piepilsētas mājā")?

2. Vai esmu spējīga bērnu pieņemt tādu, kāds viņš ir, bet nevis tādu, kādu es to esmu iztēlojusies? Pielikt visas pūles, lai viņš harmoniski attīstītos kā personība? Negaidīt neko no bērna, bet vienkārši viņam veltīt sevi?

3. Vai manī ir pietiekami daudz kreativitātes un gatavības aizmirst par sevi, un lielāko daļu laika un enerģijas veltīt nevis darbam, mīļotajam cilvēkam, ne personīgai, bet jaunai dzīvei?

Daudziem atskaites punkts sākas pēc 30 gadu vecuma. Ap 40 pienāk brīdis, kad pat vismierīgākās sievietes zaudē miegu baiļu dēļ, ka mātes lomas vilciens ir aizgājis. Vai šīs bailes ir motivētas? Nē, apgalvo Verēna Šmīda.

"Mūsu vecmāmiņas un vecvecmāmiņas dzemdēja savus otros un trešos bērnus teju līdz menopauzei. Ir jāatceras par to, ka dzemdēt – tas ir visdabiskākais process dzīvē. Nav nekādu iemeslu šaubām un nemieram, jārunā vien par auglību. " Tomēr visbiežāk šī problēma ir saistīta ar partnera neesamību. Laba cilvēki meklējumi rezultātā pārvēršas sacīkstēs ar laiku, turklāt tas notiek negatīvas trauksmes iespaidā, kuru vīrieši notver un vada.