Runas neveidošanās, aizrīšanās epizodes un citi signāli – kad bērnam meklēt audiologopēda palīdzību

Audiologopēds, atšķirībā no logopēda, kas ieguvis pedogoģisko izglītību, ir ārstniecības persona ar medicīnisko izglītību. Galvenā atšķirība ir metodēs, ar kādām audiologopēdi strādā – tā var būt kinezioloģiskā teipošana, kā arī dažādas masāžas un elpošanas tehnikas runas un balss traucējumu mazināšanai. Kā arī audiologopēdam ir jāsertificējas reizi piecos gados.

Katram bērna vecuma posmam šīs pazīmes ir citas. Bērna pirmajos trīs dzīves gados ieteicams vērsties pie mikrologopēda. Visi audiologopēdi ir arī mikrologopēdi, tomēr katrs speciālists izvēlas virzienu un vecuma grupu, ar kuru vairāk strādā, līdz ar to mikrologopēds būs vairāk specializējies darbā ar pašiem mazākajiem bērniņiem.

Ja bērnam pirmajā dzīves pusgadā ir zīšanas un/vai rīšanas grūtības, vai barošana ar zondi, tad būtu ieteicams apmeklēt audiologopēdu. Audiologopēds pārliecināsies vai visi pārējie refleksi bērnam attīstījušies pareizi, iespējams, veiks sejas masāžas, lai zīšana un rīšana notiktu pareizāk.

Ap pusgadu vecs bērns jau taisa burbuļus un "lallina", ja pēkšņi bērns to pārstāj darīt, neveido zilbju virknītes, tad ir jāpārliecinās par to, vai bērnam nav dzirdes samazinājums. Jāvēršas pie audiologopēda vai jādodas uz Latvijas Bērnu Dzirdes centru pie dzirdes speciālista.

Ap pusotru gada vecumu, jāpievērš uzmanība, ja bērns neveido nekādus vārdiņus vai spēlējoties bērna darbības nav vērstas uz rotaļāšanos un sevis izzināšanu, bet rotaļāšanās ir sistemātisku darbību atkārtojums. Jāpārliecinās vai bērnam nav autiskā spektra traucējumi. Šādā situācijā audiologopēds izvērtē bērna komunikācijas prasmes un skatās, ko var darīt, lai prasmes attīstītu. Iespējamie iemesli var būt psiholoģiski aspekti, autiskā spektra traucējumi, mazattīstīta sejas muskulatūra vai saīsināta zemmēles saitīte, tā gan vairāk ietekmēs runas kvalitāti, nevis kvantitāti. Varbūt bērnam ir grūtības ar košļāšanu, jo ir žokļa muskulatūras vājums, to var novērot, piemēram, ja bērns vairāk izvēlas ēst mīkstu pārtiku un izvairās no cietiem produktiem. Īpaši uzmanība jāpievērš tad, ja bērnam ir aizrīšanās epizodes. Nevis, kad bērns skrien ar konfekti mutē un aizrijas, bet, ēdot pie galda vai barošanas krēsliņā, periodiski aizrijas ar ēdienu vai dzērienu – tas var liecināt par rīšanas grūtībām.

"Galvenokārt pie audiologopēda vecākiem jāvēršas tad, ja līdz trīs gadu vecumam bērnam neveidojas runa. Un nevajag klausīties kaimiņu tantēs, kuras saka: "Atnāks! Manējais arī vēlu sāka runāt." Neklausāmies! Vienmēr ir labāk atnākt un pārbaudīt," norāda audiologopēde. Trīs gadu vecumā bērnam jāspēj komunicēt un pateikt savas vēlmes, veidot mazus teikumus. Piemēram: "Tētis brauc," vai "mamma atā." Teikumi var nebūt gramatiski pareizi, to var pieļaut, bet runai ir jābūt.

Uzmanība jāpievērš arī starpzobu izrunai, tautas valodā sauktai par šļupstēšanu. Šļupstēšana var veidoties no ilgstoši lietota knupīša. "Reizēm vecāki saka, ka knupīts nav lietots, bet vēlāk sarunā atklājas, ka bērniņš katru vakaru ir aizmidzis ēdot no pudelītes, kurai galā ir tas pats knupītis. Bērni mēdz arī zīst savu mēli, pirkstus, piedurknes," norāda Strazdiņa.

Vēl viena pazīme, kurai jāpievērš uzmanība, ir pavērtā mute. To var pamanīt, ja bērns krākuļo pa nakti vai, bērnam spēlējoties, mute ir vaļā, reizēm pat izbāzta mēle. Šādā gadījumā audiologopēds pieaicina arī otolaringologu (LOR) un miofunkcionālos speciālistus konsultācijām. Mutes elpošana var izraisīt dažādas problēmas – stājas izmaiņas, dažādas veselības problēmas, kā arī vecina zobu bojāšanos, jo tiem nepiekļūst siekalas.

Piecu sešu gadu vecumā jāsāk vērtēt fonemātiskos procesus, kas ir vajadzīgi lasīšanai un rakstīšanai. "Ja kaut kas iztrūkst, tad mēs varam tos trenēt, lai atvieglotu lasītprasmes un rakstītprasmes apgūšanu. Maziem bērniem bieži ir "nokliegtās" balsis. Pie vājākām balss saitēm, bieža klepus un iesnām var veidoties balss saišu mezgliņi, kas izklausās kā čerkstoša balstiņa. Strādājam, lai savestu balsi kārtībā, iesaistot foniatru," stāsta audiologopēde.

Pie jebkuras vājdzirdības vai koriģētas dzirdes (dzirdes implants) ir vajadzīga īpaša apmācība un tas arī ir audiologopēda kompetencē, kā arī darbs ar bērniem, kuriem ir runas un valodas traucējumi vispārīga attīstības aizkavēšanās dēļ. Primāri gan speciālisti strādā ar košļāšanas un rīšanas attīstīšanu, jo runāšana būs augstākā funkcija, kuru speciālists ar bērna un vecāku sadarbību vēlēsies sasniegt, taču ēšana būs primārā.

"Ir bērni, kurus nebūs iespējams apmācīt runāt, šajā gadījumā palīdzam apgūt alternatīvu saziņu. Kā viena no alternatīvām saziņām nedzirdīgiem bērniem ir zīmju valoda, kuru apgūst kopā ar surdo tulku. Vēl kā alternatīvās saziņas veids ir dažādi "runas dēļi", piktogrammas u.c."

Attiecībā uz košļāšanu un rīšanu, audiologopēds refleksus vai nu attīsta, vai mēģina nomākt. Tas izpaužas kā sejas vai mutes masāža, kas bērniem parasti nepatīk, kaut arī tā nav sāpīga. Masāžas veic ar rokām vai ar speciālām vibrējošām ierīcēm.

"Konsultācijas sākumā bērnam līdz trīs gadu vecumam ļaujam rotaļāties. Kamēr bērns aprod ar vidi, tikmēr ar vecākiem izrunājam visus anamnēzes datus no dzemdībām līdz šim brīdim. Vecākiem svarīgi pirms konsultācijas pārskatīt mātes pasi un nopietnākās bērna saslimšanas. Atcerēties arī to, kad bērnam bijuši pirmie vārdiņi. Būtu labi, ja vecākiem līdzi būtu audio vai video ieraksts, kurā dzirdama bērna runāšana, jo bērns mēdz konsultāciju laikā nesadarboties tik ļoti, cik speciālistam gribētos. Audioieraksts vai video ieraksts palīdzētu diagnostikā.," norāda Tince Strazdiņa.

Pirms doties uz vizīti, bērnu var sagatavot, stāstot, ka ārsts ieskatīsies mutītē, ārstam būs jārāda mēle un jāparunājas, jāpastāsta, kas redzams ārsta rādītajos attēlos. Vecākiem jārēķinās, ka audiologopēds "izcilās" mēli ar koka kociņu, ja bērnam ir bail no kociņa, tad to var veikt arī ar pirkstu. Konsultācija parasti ilgst 30–40 minūtes, jo mazs bērns ilgāk nespēj produktīvi pildīt vingrinājumus.

Konsultācijas laikā vecāki noteikti tiek instruēti par to, ko ar bērnu darīt mājās. Tālākais darbs bieži vien ir vecāku rokās, tāpēc audiologopēde aicina iesaistīties nodarbībā un turpināt visu apgūto praktizēt mājās ar bērnu. Ir jābūt pacietībai, jo bērni nelabprāt pilna vingrinājumus, nesaskatot vajadzību, jo mazs bērns savus traucējumus neapzinās. Pieaugušo pienākums šādā gadījumā ir bērnu motivēt un strādāt pie tā, lai problēmu atrisinātu.