Tēvs draud mātei atņemt bērnu – vai to ir iespējams izdarīt?

Iebiedēšanas taktika, kad risināti vecāku strīdi par bērna aizgādniecību, nav retums. To apliecina arī portālam "LVportāls" iesūtītie daudzie jautājumi par to, kā šādās situācijās rīkoties. Arī speciālistiem šādas situācijas nav jaunums un viens no šādas ķīlnieka lomas cēloņiem ir savu un bērna tiesību neapzināšanās.

Pie portāla "LVportāls" pēc padoma vērsusies jauna sieviete, kas ilgstoši nespēja atrisināt strīdu ar meitas tēvu par uzturlīdzekļu piedziņu. Bijušais partneris bija emocionāli vardarbīgs, mēdza gan bērna, gan radinieku klātbūtnē sievieti saukt par sliktu māti, izmantoja katru izdevību izsmiet un kritizēt, tā iedragājot ticību saviem spēkiem, īpaši brīžos, kad bērns, jūtot mammas saspringumu, sāka niķoties publiskās vietās. Dzīvojot mazpilsētā, sievietei bija sajūta, ka visi rāda ar pirkstu uz viņas kļūdām. Bērna tēvs materiāli nepalīdzēja. Nepatīkamo emociju buķeti pastiprināja bailes vērsties pēc palīdzības, jo, pieminot vārdu "uzturlīdzekļi", izskanējuši draudi, ka bērnu viņai atņems. "Vai tas vispār ir iespējams?" sieviete vaicāja "LVportāls".

Turpinājumā Edītes Brikmanes un "LVportāls" piesaistīto speciālistu skaidrojums, kā šādā gadījumā rīkoties.

Lielākoties šādi draudi ir apzināta vai neapzināta iebiedēšanas taktika, lai atturētu otru pusi uzsākt savu un kopīgā bērna tiesību aizsardzību, piemēram, piedzenot uzturlīdzekļus bērna uzturam. "Visbiežāk cilvēki, kuri sola "atņemt bērnus", ir tukši draudētāji, kuri sliktākajā gadījumā uz neilgu laiku spēj radīt haosu ģimenē un ierobežot saskarsmi otram vecākam ar bērniem," secina zvērināta advokāte Dana Rone. "Nedomāju, ka vecākam, kas nav iesaistījies bērna ikdienas aprūpē, ir reāli panākt, ka bērna dzīvesvieta tiek noteikta pie viņa," līdzīgās domās ir arī centra "Marta" pārstāve.

Rones novērojumi liecina, ka šie draudētāji visbiežāk paši ir saņēmuši zemas kvalitātes padomus no draugiem vai kolēģiem, kuriem nav izpratnes nedz par tiesību aktiem, nedz tiesu praksi. Diemžēl lielākoties pietiekamas izpratnes nav arī otrai pusei, tāpēc situācijās, kad bērna māte nepārzina savas un bērna tiesības, ir emocionāli iespaidota, šāda taktika mēdz būt gana efektīva un tālāka rīcība, lai aizstāvētu ne tikai savas, bet galvenokārt kopīgā bērna intereses, neseko.

"Ja tiek izteikti draudi bērnu vecākam "atņemt", vecāks var justies tik izmisis un bezspēcīgs, ka turpina sadzīvot ar spriedzes situāciju un konfliktu nerisina – bez atbalsta un palīdzības šādas situācijas pārtraukt kļūst arvien sarežģītāk," secina arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI).

Brīdī, kad pasaulē nāk jauna dzīvība, abiem bērna vecākiem neatkarīgi no tā, kādas ir viņu savstarpējās attiecības, ir jāapzinās, ka vismaz turpmākos 18 gadus viņus vieno kopīgi pienākumi un tiesības attiecībā pret bērnu.

"LVportālā" izskaidrots, ka Civillikuma 177. pants noteic, ka bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Tas nozīmē, ka abi dzimšanas apliecībā ierakstītie vecāki – gan māte, gan tēvs – neatkarīgi no tā, vai viņi bijuši laulāti vai nē, uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna likumiskie pārstāvji, kam ir vienlīdzīgas tiesības un pienākums pret atvasi. Tāpat viņu tiesības ir arī noteikt bērna dzīvesvietu.

Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno abi kopīgi. Pienākumi nemazinās, pat ja bērns nedzīvo kopā ar vienu vai abiem vecākiem. Ja vecāki šķiras, Civillikuma 178. panta otrā daļa paredz, ka vecāku kopīga aizgādība turpinās. Situācijās, ja bērna aprūpi un uzraudzību veic viens no vecākiem, pie kura bērns dzīvo (to mēdz saukt arī par ikdienas aizgādību), jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību un dzīvi, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Piemēram, izlemt, kur bērns dzīvos, māte nevar vienpersoniski bez bērna tēva piekrišanas. Ja viens no vecākiem pieņem lēmumus attiecībā uz bērnu, nepārrunājot šo jautājumu ar otru vecāku, otram vecākam ir tiesības iebilst. Civillikuma 178. panta trešā daļa paredz, ka vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi, paskaidrots "LVportālā".

Vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība.

Atsevišķa aizgādība nenozīmē aizgādības tiesību atņemšanu, bet palielina tā vecāka, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, tiesību apjomu attiecībā pret atvasi. Atsevišķas aizgādības noteikšana nekādā ziņā neietekmē otra vecāka pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus savam bērnam un saskarsmes tiesības, taču tā ļauj vecākam bez otra vecāka piekrišanas pieņemt lēmumus, kas būtiski ietekmē bērna dzīvi, piemēram, lemt par dzīvesvietu, izglītību, veselības aprūpi un citām lietām.

Tātad, ja vecākiem ir strīds par bērna dzīvesvietu un aizgādību, tas jāizšķir tiesā, vienai no pusēm – bērna mātei vai tēvam – ceļot prasību par ikdienas aizgādības un bērna dzīvesvietas noteikšanu.

Tāpat pastāv iespēja, vecākam vēršoties tiesā, noteikt pagaidu risinājumu, kas būs spēkā līdz lietas izskatīšanas beigām. Proti, tiesa vai tiesnesis pieņem lēmumu, ar kuru līdz spriedumam nosaka bērna dzīvesvietu, aprūpes kārtību, saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, uzturlīdzekļus, kā arī aizliegumu bērna izvešanai no valsts. "Tādējādi, pastāvot strīdam starp vecākiem par bērna dzīvesvietu, gan mātei, gan tēvam, ceļot prasību tiesā, ir tiesības lūgt pieņemt tūlītēju pagaidu lēmumu par bērna dzīvesvietu," norāda VBTAI.

Tikmēr centra "Marta" pārstāve atgādina, ka gadījumā, ja bērna tēvs izsaka draudus un nomelno bērna māti, sieviete var lūgt tiesu piemērot aizsardzības līdzekļus pret vardarbību, kas aizliegs personai kontaktēties un izmantot personas datus līdz noteiktam termiņam.

VBTAI atgādina, ka līdz brīdim, kamēr tiesa nav izšķīrusi strīdu starp vecākiem, bērna tēvam ir tādas pašas tiesības realizēt bērna aprūpi kā bērna mātei. Tāpēc situācijās, kad vecāks draud "atņemt bērnu", nogaidīšanas taktika nav pareizākā rīcība, norāda "LVportāls" aptaujātie speciālisti. "No juridiskā viedokļa ieteicams šādai provokācijai nepakļauties un iestāties par sava bērna interešu aizsardzību," norāda Tentere.

"Šādos gadījumos būtu jāuzticas tiesas un bāriņtiesas kompetencei, kam būtu jāizpēta situācija no bērna labāko interešu nodrošināšanas skatupunkta, kas prevalē pār vecāku subjektīvām iegribām," uzskata centra "Marta" pārstāve.

"Advokāti bieži šādos gadījumos iesaka negaidīt un pašai apdraudētajai personai pirmajai celt prasību tiesā par atsevišķas aizgādības un bērna dzīvesvietas noteikšanu, par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtības noteikšanu un uzturlīdzekļu piedziņu. Šāda proaktīva rīcība ir labāka nekā dzīvošana ilgstošās bailēs no iespējamā apdraudējuma," uzsver Rone. Tāpēc viņa iesaka vecākiem, kuri saņēmuši tamlīdzīgus draudus, nekavējoties pierakstīties uz juridisku konsultāciju pie advokāta, kurš specializējies ģimenes tiesībās. Tas ir nepieciešams, jo, tikai iepazīstoties ar konkrēto situāciju, iesaistītajām personām, gadījuma nopietnību un citiem apstākļiem, advokāts varēs sniegt vislabāko ieteikumu turpmākai rīcībai.

"LVportāls" arī atgādina, ka personām, kuras ir ieguvušas maznodrošinātas vai trūcīgās personas statusu, ir tiesības saņemt valsts nodrošināto juridisko palīdzību civiltiesisku strīdu risināšanai. Plašāku informāciju var iegūt Juridiskās palīdzības administrācijas mājaslapā vai zvanot uz bezmaksas informatīvo tālruni 80001801.

Civillikums paredz, ka vecāku strīds par aizgādības tiesībām izšķirams, ņemot vērā bērna intereses un noskaidrojot bērna viedokli, ja vien viņš pats spēj to formulēt. Tiesai ir jāpārbauda un jāizvērtē abu vecāku objektīvās iespējas nodrošināt bērna pilnvērtīgai attīstībai nepieciešamos apstākļus, vecāku subjektīvās iespējas (personiskās īpašības, viņu spēja audzināt bērnu, vecāku pienākuma izpratne, morālā stāja, veselības stāvoklis un citas iespējas) un bērna subjektīvā attieksme pret vecākiem (pieķeršanās tiem un citi apstākļi), norāda "LVportāls".

Ja vecāks ir vardarbīgs, pārmērīgi lieto alkoholu, ir izteicis draudus, nemaksā uzturlīdzekļus un nepiedalās bērna ikdienas aprūpē, šie apstākļi iespēju robežās ir jāpierāda. Saglabāta sarakste vai audioieraksti ar izteiktiem draudiem, liecinieku liecības, iesniegumi policijā par izteiktiem draudiem šādās situācijās lieti noderēs, lai apliecinātu vecāka patieso dabu un nolūkus.

Tāpat der zināt, ka aizgādības tiesības vecākiem bez nopietna iemesla neatņem. Atņemt aizgādības tiesības kādam no vecākiem pavisam var tikai tad, ja viņa vainas dēļ ir apdraudēta bērna veselība un dzīvība vai vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību un tas var apdraudēt bērna fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību, norādīts Civillikuma 200. pantā.

"Līdz ar to bērnus atņem tādiem vecākiem, kuri nespēj parūpēties par saviem bērniem būtisku trūkumu dēļ, piemēram, smagas slimības, narkotiku vai alkohola lietošanas, vardarbības pret bērniem, amorāla dzīvesveida vai citu tamlīdzīgu iemeslu dēļ," skaidro zvērināta advokāte Rone. "Tāpēc, ja vecāks, lai kādā trūkumā būtu, tomēr atbildīgi audzina bērnus un cenšas kaut ar sociālo iestāžu atbalstu viņus aprūpēt, bērnus "atņemt" nav pamata," viņa uzsver. "LVportāls" arī atgādina, ka tikmēr otram vecākam ir absolūts un neapstrīdams pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus vismaz valstī noteiktajā minimālajā apmērā.