Pieci noderīgi padomi, kā panākt, lai bērni pārstāj ķīvēties

Pirms ķerties pie kāda drastiska paņēmiena, kas noskatīts citu vecāku pieredzē, vērts uzdod sev vienkāršu jautājumu – kāpēc mani bērni strīdas? Kā portālam "Bundoo" norāda biheiviorālās veselības speciāliste un terapeite Rakele Andersone, dažreiz strīdu iemesli ir gluži saprotami – bērni ir garlaikoti vai ķīvēšanās vienkārši kļuvusi par viņu ieradumu. Citkārt pie vainas tas, ka bērni ir pietiekami dažādi un ir grūti visu laiku sadzīvot ar dažādiem raksturiem. Lai laikus novērstu kārtējo kaušanos, vērts piekopt dažus trikus, kas palīdzēs nerātnieku savaldīšanā. Lūk, piecas metodes, ko iesaka biheiviorālā terapeite.

Tā kā brāļu un māsu strīdi nereti iesākas, jo kāds no bērniem ir garlaikots, piešķirot bērniem kādu nodarbi, kas novērsīs domas un uzmanību vienam no otra, var palīdzēt. Tāpēc sagatavo kādu aktivitāšu kasti, komplektu vai nodarbi, kuru izsniegt bērnam. Tās var būt aplikācijas, zīmēšana, klucīšu būvēšana ar konkrētu uzdevumu (piemēram, uzcelt māju ar skursteni), kāda mūzikas instrumenta spēlēšana vai cita nodarbe, ko bērni ar prieku veiktu. Ne vienmēr, protams, vajag abus strīdniekus izšķirt, taču tā var būt tikai laba ideja katru aizvest uz savu istabu un atrast nodarbošanos, kurā bērni viens otram netraucēs.

Jebkuros bērnu strīdos ir svarīgi atcerēties par robežām. Bērniem vajadzētu saprast, ka vienādi noteikumi attiecas uz dažādām situācijām, iesaka Andersone. Tāpēc pie nepaklausīgas uzvedības ir jārīkojas katru reizi vienādi, neatkarīgi no tā, vai bērni izlēmuši strīdēties mājās, bērnu laukumiņā vai veikalā. Mammai un tētim savā starpā ir jāizrunā un jāvienojas par to, kādi mūs noteikumi, kad bērni jāizšķir ķīviņa laikā un jāiepauzē. Tāpat atceries, ka tavas gaidas var būt augstākas, nekā reālajā dzīvē notiek. Tāpēc, ja piekopsi vienu un to pašu taktiku, bērni sapratīs sekas jau tad, kad strīds būs tikai sācies, neatkarīgi no atrašanās vietas.

Tā vietā, lai nepārtraukti sodītu par pastrādātiem nedarbiem un neklausīšanu, daudz efektīvāk būs uzslavēt bērnu par to, ka viņš izdarījis kaut ko labu, norāda Andersone. Pēc vienas no labajām dienām, kad atvases varējušas iztikt bez strīdiem un plēšanās, tu vari bērnus uzslavēt un "atalgot", aizvedot spēlēties uz bērnu laukumiņu, pēc vakariņām katram pasniedzot saldējumu par labu uzvedību vai ko citu. Tāpat ģimenē varat ieviest "labo darbiņu" kalendāru, kur atzīmēt reizes, kad bērni mierīgi rotaļājušies viens ar otru vai kāds no bērniem otram izdarījis ko labu.

Konfliktu risināšana ir prasme, kas bērniem noderēs ne tikai, lai ķīviņus izbeigtu paši, bet arī tālākajā sadzīvē, komunicējot ar citiem vienaudžiem, norāda biheiviorālā terapeite Rakele Andersone. Piemēram, vari iemācīt bērnam kompromisu mākslu, vienojoties par to, kuras mantas ir bērnu kopīgās, tādējādi izskaidrojot dalīšanos. Konfliktu risināšanā svarīga ir sarunāšanās un respekts vienam pret otru – jo agrāk bērni to apgūs, jo noderīgāk.

Kā divu un vairāku bērnu vecākam, tev ir jāsaprot, ka jābūt godīgam un nedrīksti salīdzināt vienu bērnu ar otru, vienu lutināt vairāk ar dāvanām un dažādām privilēģijām, vai nesodot taisnīgi, kad tas nepieciešams. Taču, ņemot vērā to, ka bērni visbiežāk ir dažāda vecuma, jāatceras, ka sodi vai privilēģijas ne vienmēr būs vienlīdzīgi. Ar vecākiem bērniem jāatceras, ka viņi ir priviliģētāki, bet tajā pašā laikā – pietiekami veci, lai apzinātos savas rīcības sekas un pārdomātu to. Jaunākajiem bērniem strādās pretēja pieeja, jo tie vēl tikai mācās pie kā noved nepaklausība. Tāpēc vajag apieties ar pietāti pret savu bērnu atšķirībām un sniegt savu uzmanību katram individuāli. Tas palīdzēs bērnam justies droši un uzklausītam, norāda Andersone.

Dienas beigās der atcerēties, ka brāļu un māsu ķīviņi ir daļa no pieaugšanas. Pat ja šķiet, ka ar bērnu strīdiem ir grūti sadzīvot un tie nekad nebeigsies, ir vērts vēlreiz atkārto sev jau pieminēto jautājumu – kāpēc mani bērni kašķējas? Tad arī varēsi pielietot kādu no ieteikumiem, lai kliedētu atvašu garlaicību, izrunātu bērniem sasāpējušos jautājumus vai vienkārši nospraustu robežas un izveidotu rīcības plānu, lai konfliktus efektīvi atrisinātu.