Nomierināt ar vaniļas smaržu – kas ir sensorā terapija un kāpēc svarīga mazuļa attīstībai

Sensorā attīstība un terapijas veidi ir lietas, par kurām šobrīd daudz runā agrīnās piesaistes un attiecību veidošanas ar mazuli kontekstā. "Līdz divu gadu vecumam bērnam veidojas sapratne par sevi un par mums visiem, pateicoties sensorajiem stimuliem. Garša, smarža, redze, dzirde, tauste, proprioceptīvā un vestibulārā sistēma ir šī principa pamats," atklāj Griščuka. Turklāt – kādu pieredzi caur maņām bērns iegūst, tādus secinājumus izdara par sevi, citiem un pasauli.

Sensorās terapijas pieredze nāk no pētījumiem un saskarsmes ar traumētiem mazuļiem – gan fiziski, gan emocionāli. Ja nepieciešamas, sensorā terapija palīdz bērnu nomierināt vai, tieši pretēji, – atmodināt, uzmundrināt. Turklāt sensorā pieredze ir svarīga arī zīdaiņa veiksmīgai attīstībai – tā mazulis uztver apkārt notiekošo un iegūst bagātīgu informāciju.

Kā norādīts "Child Mind Institute" mājaslapā, bērniem, kas ir jutīgi pret trokšņiem, spožu gaismu vai raupja auduma apģērbu, izpaužot jutību ar neapmierinātību vai signalizējot par to ar raudāšanu vai nemieru, var būt sensorās uztveres problēmas. Sensorā terapija var palīdzēt šādu ikdienišķu problēmu risināšanā jau no zīdaiņa vecuma.

Attīstības grūtības var būt gan tiem bērniem, kas ir nepietiekami stimulēti, gan tiem, kas ir pārstimulēti. "Tai nav jābūt vardarbībai, tas var būt priekšlaicīgi dzimis bērniņš, ilgstoši slimojis vai saņēmis dažādas medicīniskas manipulācijas." Tālāk uzskaitīts katrs elements, kas ir būtisks sensorajā terapijā.

Garša – viens no sensoriem, ar kuru ļoti ātri var aktivizēt vai nomierināt mazuli. Caur šo maņu viss ļoti ātri aktivizējas, bet tikpat ātri stimuli savu efektu arī zaudē. "Piemēram, ja bērniņš ir uzbudinājies, trauksmains, parasti iedod padzerties, ēst maigu ēdienu, kam nav klāt garšas pastiprinātāju. Arī tas, ko bērniņš saņem caur mammas pienu, noteikti ietekmē. Ja bērniņš ir aktīvāks, jālieto mazāk cukura," stāsta Baiba Griščuka.

Lielākiem bērniem ar ēšanu saistītas nomierinošas aktivitātes ir graušana un košana. Tas arī izskaidro to, kādēļ brīžos, kad bērns ir satraucies vai uzbudināts, viņš cenšas kādam iekost vai tur zobus stingrā sakodienā. Ja zīdainim zobu nav, viņš to pašu var censties darīt ar smaganām. "Košļāšana ir nomierinoša. Bieži vien saka, ka kož, jo zobiņi nāk, taču ne vienmēr tā ir. Mēdz būt, ka košļā mantiņas, lai atslābinātos un nomierinātos," tā speciāliste.

Tāpat vērts zināt, ka saldi, asi ēdieni uzbudina, bet maigākas garšas – nomierina. Sūkāšana, zīšana, lielākiem bērniem salmiņa sūkšana ir lietas, kas bērnu nomierina. Lielākiem mazuļiem, lai atslābinātos, var iedot vēsu dzērienu vai tādu, kas ir bērna ķermeņa temperatūrā (ne karstāks par +37 grādiem pēc Celsija).

Mentols, citrons un piparmētra savukārt ir tās garšas, kas bērnu aktivizē. Ir mazuļi, kurus nepieciešams pastimulēt, lai nav pārāk gausi uz aktivitātēm. "Tā var būt piparmētras tēja, kas gan aktivizēs, gan nomierinās – atkarībā no tā, cik daudz un kādā koncentrācijā to bērnam dod."

Arī oža, smarža ir viens no elementiem, kas ir sensoro maņu pamatā. Turklāt mūsdienās aizvien biežāk var sastapt smaržu terapeitus, kas strādā kā ar pieaugušajiem, tā maziem bērniem. Oža ir svarīgs sensorais elements, caur kuru aktivizējam kā sevi, tā mazuli. "Bērniņš atpazīst mammas smaržu un nomierinās. Ne vienmēr, protams, jo tas atkarīgs no pieredzes. Kad kāds paliek auklēt mazuli, nereti ir svarīgi, ka ar mazuli paliek kāda lupatiņa vai priekšmets, kas smaržo pēc mammas," stāsta Griščuka. Šādas pazīstamas smaržas vai priekšmeti, kas nes mājas vai mammas smaržu, palīdz mazuļa galvas smadzenēm atslābināties.

Nomierinoša iedarbība ir vaniļas smaržai – gan ēdienā, gan mājas aromātā. Saldas smaržas ir tās, kas parasti nomierina. Tās var būt dabiska veida – ziedu, tējas, ģimenes locekļu. Aktivizējoša smarža ir jau pieminētajai piparmētrai, asajiem aromātiem (ķiploks, sīpols, pipars), muskatriekstam, tāpat arī sintētiskajiem aromātiem, piemēram, veļas mīkstinātāja aromātiem. Tieši smaržojoša bērna veļa var būt aktivizējošs aromāts un bērnu uzbudināt, tāpēc tas jāņem vērā, ja bērns ir sensorjutīgs. Arī svešu cilvēku smarža var satraukt un aktivizēt smadzeņu darbību: "Bērns analizē šo informāciju, domā, kas tas ir, automātiski strādā ožas receptori, tāpat redzes un visi pārējie. Neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam."

Nomierinošas vai aktivizējošas smaržas mērķtiecīgi kā sensoro terapiju var pielietot dažādi – gan masējot bērna muguru, izmantojot eļļiņu ar kādu nomierinošu aromātu, cepot krāsnī muskatrieksta cepumus, kas piešķir telpai uzmundrinošu aromātu, vai kā citādi.

Redze ir īstermiņa stimuls – kamēr redzam, tikmēr ir. "Acis ir ļoti svarīgs emociju regulēšanas receptors," stāsta Griščuka. Nomierinošas ir liektas līnijas, skatīšanās uz pasteļtoņiem, pieklusināta gaisma, kas svarīga vakarā pirms gulētiešanas, lai bērns īsi pirms miega netiktu pārstimulēts ar ekrāniem un spilgtu gaismu. Nomierinoši ir arī zilzaļie toņi, dabiska gaisma, zīmēšana kā process, kurā tiek izmantotas krāsas. Aktivizējošas savukārt ir haotiskas ainavas, gleznas, šāda iedarbība var būt arī tam, ko bērns redz fonā, – spilgtas krāsas, dzelteni, sarkani toņi, datora ekrāns, zibspuldzes, mirgojošas gaismas.

"Labs veids, kā caur redzi atslābināt, ir lasīt priekšā bilžu grāmatas. Uztraukts bērns nomierinās, ja skatās uz mierīgām ainavām," iesaka Griščuka.

Dzirde ir viens no agrīnākajiem sensoriem, var teikt, pat pirmais – tas pieslēdzas grūtniecības otrajā trimestrī (14.–15. nedēļa). Bērns ar dzirdi reaģē uz ārējo pasauli, atpazīst vecāku balsi, citus tuviniekus. "Tāpēc tiek uzskatīts, ka dzirde vēlākā dzīves periodā ir saistīta ar iekšējo runu un domām," skaidro Griščuka. Nomierinošas ir skaņas, kas atbilst 60–80 sitieniem minūtē, piemēram, Mocarta skaņdarbi, ritmiskas, monotonas bungu skaņas. Aktivizējošas skaņas atbilst 100–120 sitieniem minūtē – reps, neritmiskas, ātras bungu skaņas, arī pūšaminstrumenti, spalgas skaņas. Griščuka arī min, ka ir dažādas speciālistu izstrādātas skaņas programmas, bezmaksas un maksas lietotnes telefonā, kur savam mazulim atrast nomierinošas vai aktivizējošas skaņas.

Mājas apstākļos var palīdzēt arī ritmiski izteiktas frāzes, kuras vairākkārt tiek atkārtotas. Piemēram, "viss būs labi", ko vecāki skaļi vai jau lielāks bērns pie sevis var atkārtot un nomierināties. Svarīgi ir, lai bērns izteikto pie sevis dzird skaļi, tad tas nomierinās.

Taustei ir salīdzinoši ilgāks efekts nekā dzirdei vai ožai, tas ilgst līdz pat divām stundām pēc tam, kad stimuls ir beidzies. Tāpēc nereti darbošanās ar taustāmām rotaļlietām, smiltīm, audumiem un citām lietām tiek izmantota sensorajās nodarbībās, rotaļās. Nomierinošs ir maigs, glāstošs pieskāriens, spēcīgs satvēriens (tāpēc nereti iesaka zīdaini saņemt stingri un droši, lai bērns caur pieskārienu sajustu drošību), cietas un gludas virsmas, kokvilnas audums, plastmasas aizdares elementi, rāvējslēdzēji ķermeņa temperatūrā, mīcāmas bumbiņas, akmentiņi.

Savukārt bērnu aktivizējošas ir durstīgas, nelīdzenas virsmas, knaps, kutinošs pieskāriens, krasas temperatūras svārstības (īpaši atvēsinošas) – ja bērnu vajag aktivizēt, jāiedod vien auksts saldējums vai vēss dzēriens. Tāpat arī stimulējošs ir poliesters un vilnas materiāli, vinila un ādas virsmas, metāla aizdares, podziņas, knibināšana, bakstīšana.

Kā sensoro terapiju var pielietot muguras masāžu, neaizskarot dupsi un intīmo zonu, bet maigi masējot no pleciem uz leju. "Ļoti jutīgiem bērniem izmanto pieradināšanas terapiju. Piemēram, bērniem, kas neēd specifiskas smaržas vai garšas ēdienu, iesaka gatavot iepriekš saldētus ēdienus, jo saldētiem produktiem ir mazliet notrulināta, mazāk izteikta garša," stāsta Griščuka. Sensorajā terapijā bieži izmanto rīsu vai griķu graudiņus – mazākiem bērniem, sabērtus auduma maisiņos, lai justu tekstūru un būtu droši. Vecākiem bērniem tā būs rotaļāšanās ar rīsu pārbēršanu no viena trauka otrā, šķirošana, skaitīšana, lai darbotos pirkstiņi.

"Sensoros stimulus bērniem var uztrenēt, ja nepatīk skaņas, var lēnām pieradināt līdz kādam līmenim," stāsta Griščuka. Piemēram, ja bērnam ļoti nepatīk skaļi trokšņi, var nēsāt skaņu slāpējošas austiņas un pamazām iemācīties tās likt arvien retāk. Savukārt bērnu, kam nepatīk spilgta gaisma, var iepazīstināt ar brillēm un ar laiku trenēties tās noņemt biežāk, atrodoties ārpus mājām. Pārstimulētiem bērniem (priekšlaikus dzimuši, tādi, kuriem bieži jāatrodas slimnīcā) sensorajā terapijā palīdz dzīvnieki.

Sensorajā terapijā svarīgi iedarboties arī uz proprioceptīvo un vestibulāro sistēmu. Satrauktiem, uzbudinātiem bērniem palīdzēs kustības, pie kurām jānoliecas, vilkšana, stumšana. "Ideja ir tāda, ka darbību laikā jābūt spiedienam uz bērna lielajiem kauliem. Bērns nomierinās, jo spiediena rezultātā rodas atbrīvošanās sajūta," skaidro Griščuka. Šeit jāpiemin arī berzēšana, spēcīgs spiediens uz ādas, kas nomierina, ciešs, stingrs apskāviens un paredzams pieskāriens, kad bērns zina, kur viņu aiztiks. Piemēram, ja dakteris vai zobārsts mazam bērnam pirms fiziska kontakta izstāstīs, kur pieskarsies un ko darīs, tas bērnu nomierinās, jo viņš tam būs gatavs.

Nomierinošas fiziskās aktivitātes lielākiem bērniem būs lēns skrējiens, riteņbraukšana, peldēšana, Austrumu cīņas, lēkšana ar lecamauklu.

Savukārt, ja bērnu nepieciešams aktivizēt, izmanto stiepšanos, lēkāšanu, roku izstiepšanu gaisā, lai aktivizētu smadzenes. Tāpat arī drudžaina skraidīšana būs uzbudinošs un aktivizējošs vingrinājums.

Vestibulāro sistēmu var uztrenēt, izmantojot dažādas kustības, kas palīdz bērna attīstībai. Zīdaiņus iesaka paņemt un nolikt no vienas virsmas uz citu lēnām un rūpīgi, norāda Griščuka, jo bērns sajūt pieaugušā ķermeni, rokas un tas nomierina. Nomierinošas ir arī ritmiskas darbības, lineāra, lēna šūpošana, vibrācijas zemā frekvencē, piemēram, tādas, kas rodas, braucot bērna ratiņos, kā arī pozīcija ar kājām gaisā un seju uz priekšu, grūšana un vilkšana – rotaļu mašīnu, ratiņu stumšana lielākiem bērniem.

Savukārt bērnus uzmundrināt palīdzēs strauja kustību maiņa, kas aktivizēs vestibulāro aparātu. Piemēram, ja pie straujām kustībām bērnam paliek slikta dūša, to var trenēt ar griešanos, karuselīti bērnu laukumiņā, noliekšanos ar seju uz augšu, kad mugura pastiepjas uz aizmuguri. "Ja to pietiekami bieži piekopj, var uztrenēt vestibulāro aparātu un bērnam retāk būs slikti, braucot ar mašīnu vai veicot aktivitātes, kas izraisa sliktu dūšu," zināšanās dalās Griščuka.