Vai iespējamas attiecības no attāluma? Pieredzes stāsti un speciālistes komentārs

Lai arī sabiedrībā nereti izskan viedoklis, ka attiecības no attāluma nav iespējamas, speciālistes uzskats ir pretējs. Viņa teic, ka emocionālās saites saglabājas arī tad, ja cilvēki fiziski nav viens otram blakus, uzsverot, ka mūsdienās ir pieejamas dažādas iespējas, kā radīt klātesamības sajūtu, piemēram, ar "Skype" vai "Whatsapp" palīdzību.

"Ja ir skaidra vīzija, ka cilvēki to grib un tas ir uz laiku, iespējams, lai nodrošinātu materiālos apstākļus vai kaut ko mācītos, es nedomāju, ka tas ir zīmogs – attiecības izjuks," skaidro Lēna-Goldšteina. "Cilvēki taču mēdz arī saslimt vai uz kādu laiku zaudēt kādas spējas. Tas nenozīmē, ka mēs uzreiz izjūkam, bet tas ir pārbaudījums emocionālajām saitēm, cik tās ir stipras."

Tāpat speciāliste piebilst, ka svarīgi saprast, vai cilvēks, esot prom, nezaudē iekšējo objektu – man kaut kur ir otrs cilvēks. "Viņš man ir, un es esmu attiecībās." Lēna-Goldšteina arī uzsver, ka ir maz pāru, kuri ikdienā katru stundu pavada kopā. "Vakarā visi pārsvarā satiekas mājās, bet dzīve jau lielā mērā notiek atsevišķi."

Viņa teic, ka skumju brīžos ir ļoti labi, ja var ar otru sazināties un izstāstīt, kā jūties. "Nav jau vairs jūrnieku periods, kad mēnešiem un gadiem vēstules gāja ar baložiem. Caur vārdiem jau mēs tomēr varam to izteikt." Speciāliste arī nenoliedz – svarīgi, lai būtu arī līdzcilvēki, kas atbalsta, piemēram, draugi, radi un kolēģi. "Tā, lai nav uzreiz jāmetas, piemēram, uz bāru, kur ir citi vilinājumi." Lēna-Goldšteina arī piebilst, ka ne vienmēr atbalsta personai ir jābūt partnerim, jo palīdzēt var arī citi, kas labi zina situāciju.

"Tas ir pārbaudījums – neizjūk tās attiecības, kur cilvēkiem ir lemts būt kopā, kur cilvēki ir motivēti," teic psihoterapeite. Tāpat viņa norāda, ka šī ir iespēja novērtēt attiecības, jo bieži vien cilvēki saprot lietām vērtību tikai tad, kad tās ikdienā nav klāt.

Uz jautājumu, kā cilvēkiem izdodas šādu attiecību modeli uzturēt, Lēna-Goldšteina uzsver personības tipu faktoru. "Varbūt neapzināti, bet viņi šādas attiecības izvēlas vai atrod. Ne katram ir tik vajadzīgi citi cilvēki, daži arī nogurst no pastāvīgas klātbūtnes. Es domāju – ja jau no paša sākuma ir zināms, ka, piemēram, vīrietis ir sportists un viņa dzīvesveids būs tāds, meitene jau savā ziņā var rēķināties ar to, kas viņu sagaida. Ja viņai tas galīgi neder, viņa neies šādās attiecībās." Ja dzīves laikā mainās situācija vai atklājas temperaments, tad ir jautājums, vai var šādas attiecības uzturēt. "Es nedomāju, ka katrs to var," noslēgumā teic speciāliste.

Turpinājumā lasi trīs attiecību pieredzes stāstus, kuros cilvēki kādu brīdi dzīvojuši katrs savā pasaules malā.

Zane atklāj, ka attālumā pavadītais laiks neesot bijis ilgs – vien pusgads, taču katrs mēnesis bez viņa esot šķitis kā vesela mūžība. "Tā kā Polija nav tālu no Latvijas, vīrs katru mēnesi uz dažām dienām brauca pie manis ciemos. Protams, neatņemama mūsu attāluma attiecību sastāvdaļa bija arī "Skype" videozvani, kad stundām ilgi varējām pļāpāt par to, kā mums ir gājis. Attāluma attiecības ir pārbaudījums, bet tas mūs tikai vēl vairāk satuvināja, nevis radīja plaisu mūsu starpā."

"Runājot par konfliktiem, mums tādu vispār nemaz nebija, jo nevarējām jau konfliktēt - bijām pārāk tālu viens no otra," joko Zane. Tāpat abu starpā nebija ne mazākās šaubas par neuzticēšanos, krāpšanu vai arī greizsirdības scēnu rīkošanu. "Tādu vienkārši nebija. Kāds varbūt teiks, ka tas ir rozā briļļu periods, bet attāluma attiecības pārdzīvojām ļoti veiksmīgi," norāda sieviete. Arī viņas vīra "Erasmus" draugi uzteikuši abu attāluma attiecības un to saikni, kas ir abu starpā. "Mēs abi viens otram ļoti uzticamies, tas attiecībās ir viens no galvenajiem stūrakmeņiem," tā Zane.

Viņa teic, ka nemaz neesot bijusi saruna par to, ka šajā brīdī savienībai jāšķiras. Gluži pretēji – abi ticēja, ka arī tā spēs saglabāt, ko izveidojuši, kā arī varēs kopīgi augt. "Man ļoti paveicās, ka darbs, kuru strādāju, principā ir veicams no jebkuras vietas pasaulē. Protams, kādu laiku jābūt arī atpakaļ Latvijā, taču lielos vilcienos tas ir iespējams, tāpēc ik pēc diviem mēnešiem uz nedēļu devos pie viņa ciemos."

Visgrūtākie esot bijuši brīži, kad abiem nācies atvadīties, teic Maija. "Kad pēdējo reizi sabučo, paņem koferi un brauc prom. Visa diena bija diezgan nepatīkama, jo nevis tuvinies, bet vistiešākajā nozīmē attālinies. Kad atgriezos mājās, mani sagaidīja ģimene, draugi, darbs, tāpēc nebija daudz laika domāt, taču pēc divām, trim nedēļām atkal palika skumji. Tad jau sāku skaitīt dienas, kad atkal tiksimies."

Šādas attiecības abiem esot bijušas aptuveni divus gadus, un Maija nenoliedz, ka šis posms neesot bijis viegls, taču izjusto prieku atkal redzēšanās brīžos īsti nekas attiecībās nav pārspējis. "Reiz es pat viņam uztaisīju pārsteigumu – nepateicu, ka lidošu ciemos, bet pārsteidzu uz vietas. Tik laimīgi pārsteigtu viņu nekad nebiju redzējusi."

"Visgrūtāk bija tad, kad radās kādas domstarpības," atzīst Maija. "Ja esi aci pret aci, tu paņem otru aiz rokas, ieskaties viņam acīs un nelaid prom, kamēr neesat visu izrunājuši un nonākuši pie kāda secinājuma, taču šajā gadījumā ir citādāk. Tavā rīcībā ir videozvani un "Whatsapp" sarakstes, kuras dusmu uzplūdā viens vai otrs var pārtraukt sekundes laikā." Sieviete gan stāsta, ka ar laiku abi iemācījušies sevi vairāk kontrolēt, lai nedarītu otram pāri un situāciju vēl vairāk nepasliktinātu.

Maija piebilst – lai arī varētu šķist muļķīgi, esot šādās attiecībās, svarīgi ir runāt par katru vismazāko sīkumu, piemēram, ko konkrētajā dienā ēdi, ko satikti, cikos atbrauci no darba un kas dienas laikā notika. "Iespējams, pašam tas šķiet mazsvarīgi, bet kopumā tā nebūt nav. Runājot par sīkumiem, mēs nezaudējām sajūtu, ka esam visu laiku kopā, tādējādi neatsvešinoties."

Tā kā Anetei ceļot ir vajadzīgs gluži tāpat kā ēst, katru brīvo brīdi viņa izmanto, lai apskatītu valstis ārpus Latvijas robežām. Vairākas reizes viņa viesojusies pie draudzenes Vācijā, un, esot uz vietas, nolēmusi sazināties arī ar Horvātijā iepazīto Johanu, kurš labprāt vēlējies satikties. Soli pa solim, vārdu pa vārdam starp abiem uzplauka romantiskas jūtas, un šobrīd viņi sauc sevi par pāri aptuveni gadu.

"Pārsvarā es braucu uz Vāciju, taču vairākas reizes viņš braucis arī pie manis," teic Anete. Viņa atklāj, ka lielākoties viens otru satiek reizi divās līdz trijās nedēļās uz pāris dienām vai nedaudz ilgāk atvaļinājumos un svētku brīvdienās. Biļešu cenas neesot nemaz tik nedraudzīgas, ja tās iegādātas jau laicīgi, tāpēc lielu problēmu ar to neesot – vairāk nogurstot no nebūšanas kopā, jo abi raksturos esot ļoti līdzīgi un dažubrīd pārbauda viens otra robežas.

Tuvākajā laikā viņiem ir plāns uzsākt kopdzīvi kaut kur pasaulē – Anete apsver mācības maģistrantūrā, bet viņš – jaunu izaicinājumu meklējumus, jo iepriekšējā darbavietā savs laiks jau nostrādāts. Jaunā sieviete atklāj, ka tieši doma par to, ka visu mūžu viņiem nebūs attiecības no attāluma, bijis arī viens no iemesliem, kāpēc savienību izdevies uzturēt.

"Principā mēs runājam visu laiku, nav īsti brīžu, kad mēs beigtu sarakstīties, sazvanīties vai sūtīt bildes," skaidro Anete. Viņa atzīst, ka arī viņas draugu un paziņu lokā ir cilvēki, kuriem šāda saziņa šķietot pārspīlēta un nesaprotama, taču šis ir veids, kā viņi veido uzticību. Viņa gan nenoliedz - reizēm, īpaši strīdu brīžos, rokas sāk nolaisties. Prātā sākot maisīties domas, vai šādas attiecības, kurās rodas pārpratumi un domstarpības attāluma dēļ, maz vajag turpināt, taču tajā pašā brīdī atmiņā ataust arī viss foršais, kas kopā piedzīvots. Tas liekot cerīgi skatīties nākotnē, pārdomās dalās Anete.

Viņa gan nenoliedz, ka esot šaubas par to, vai un kā abi dzīvos kopā, jo līdz šim divatā pavadījuši vien brīvdienas un ceļojumus, kas ilguši maksimums pāris nedēļas. "Laiks rādīs, kā dzīvosim tālāk," teic Anete.